Izmisums par saviem bērniem lika pievērsties alternatīvai medicīnai. Atklāta intervija ar uzturzinātnieci Silviju Ābeli

Kā jūs pati ar sevi iepazīstinātu?

Esmu uztura speciāliste, uzturzinātniece, sertificēta GAPS uztura konsultante, mēdzu sevi dēvēt arī par holistiskās medicīnas praktiķi, jo man tuva holistiskā pieeja cilvēkam un veselībai, proti, cilvēka organismā visi orgāni, sistēmas un procesi darbojas savstarpēji saistīti kā vienotā orķestrī. Mūsu uzdevums ir tam netraucēt, bet atbalstīt ar dabiskām terapijām – uzturu, fitoterapiju, homeopātiju, tradicionālo tautas medicīnu.

Konsultēju pacientus klīnikā un attālināti – klātienē reizi nedēļā pieņemu terapijas centrā “Skaņas un mūzika”, kur mani uzaicināja kā uztura speciālisti. Terapijas centra mērķis ir palīdzēt bērniem un pieaugušajiem ar dažādiem psihoneiroloģiskās attīstības traucējumiem – te nāk bērni gan ar autiskā spektra traucējumiem, gan ar uzmanības deficītu un hiperaktivitāti (UDS/UDHS), valodas attīstības traucējumiem, pie speciālistiem pēc atbalsta nāk arī pieaugušie.

Kāds ir jūsu visbiežākais pacients?

Pagaidām vairāk nāk pieaugušie ar gremošanas trakta traucējumiem un autoimūnām diagnozēm. Specializējos darbā ar bērniem, kam ir autiskā spektra traucējumi un UDS/UDHS. Bieži šiem bērniem ir arī izvēlīgā ēšana un vēdera darbības traucējumi – sāpes, vēdera pūšanās, aizcietējumi. Ja bērnam ir epilepsija, invaliditāte, šādos gadījumos pie pacientiem braucu uz mājām. Nevaru visiem garantēt atrisinājumu, bet varu vērst uzmanību uz gremošanas trakta darbības sakārtošanu, kas noteikti ietekmē arī smadzeņu darbību.

Kāds ir bijis jūsu darba ceļš?

Tas dalās divās lielās daļās. Divdesmit piecus gadus esmu bijusi akadēmiskajā vidē universitātē – mācīju studentiem ķīmiju un darbojos pētniecībā. Pēc universitātes beigšanas man bija iespēja izstrādāt doktora disertāciju ārzemēs, esmu aizstāvējusi ķīmijas zinātņu doktora grādu franču valodā. Arī četrus pēcdoktorantūras projektus izstrādāju ārzemēs: Parīzē, Dublinā, divreiz Oslo. Droši vien būtu turpinājusi savu visai veiksmīgo akadēmisko karjeru, bet dzīve lēni ieviesa savas korekcijas.

Paralēli darbam dzima un auga bērni un… bērni slimo. Tieši bērni ir bijuši mani lielākie skolotāji, pamudinājums meklēt atbildes, cenšoties saprast, kas notiek ar viņu veselību, kā viņiem palīdzēt būt veseliem.

Ar pirmo bērnu, kad viņš mazs slimoja, biju apzinīgā mamma, kas pildīja visus ārsta norādījumus, – katrā slimošanas reizē devu antibiotikas, cukurotos klepus sīrupus un citus medikamentus. Tāpat ar otro bērnu. Diemžēl veselāki viņi tāpēc nekļuva. Meitiņa līdz gada vecumam bija saņēmusi sešus antibiotiku kursus. Gada vecumā viņai izgrieza aizdegunes mandeles, bet viņa turpināja slimot un klepot, bronhīti bija cits pēc cita.

Tad bija vēl viens grūts gads, dēls visu ziemu klepoja, meitiņai papildus jau tā biežajai slimošanai sākās austiņu iekaisumi, viņa naktīs raudāja no sāpēm. Laikam tam visam vajadzēja kulminēt ar astmas diagnozi vienlaikus abiem bērniem, lai es beidzot pati pieslēgtos viņu veselībai, sāktu domāt un uzņemtos atbildību.

Man teica, ka astmu nevar izārstēt, to var tikai kontrolēt. Kad izgāju no Bērnu slimnīcas, mums rokās bija receptes astmas medikamentiem, diagnoze un plāns visai dzīvei ar zālēm kabatā. Taču pēc dažādām nedēļām pat ar medikamentiem kļuva tikai sliktāk. Vadošajai medicīnai vairs nebija, ko citu piedāvāt, kā tikai kāpināt medikamentu daudzumu un lietošanas biežumu. Es domāju, vai tiešām šis ir vienīgais ceļš. Varbūt tomēr ir alternatīva?

Caur paziņām izdzirdējām par labu pieredzi ar kādu homeopāti. Drīz ar abiem bērniem sēdēju homeopātes kabinetā – ar visu savu ķīmijas doktores grādu un lielu neticību, ko un kā tie graudiņi gan varētu palīdzēt. Bet mans izmisums bija lielāks par skepsi un neticību, un notika tā, ka pēc gada bērniem astmas vairs praktiski nebija.

Atkal, apzinīga mamma būdama, vedu bērnus uz Bērnu slimnīcu atrādīt kā veselus un dabūju dzirdēt, ko ārste par homeopātisko ārstēšanu domā.

Ārste neatzina, ka bērniem objektīvi ir labāk?

Nē. Tā vietā, lai priecātos, ka bērni gandrīz gadu iztikuši bez medikamentiem un viņiem tiešām nav sliktāk, viņa draudēja, ka mēs pēc gadiem nāksim atpakaļ, ka vēlāk bērni slimošot ilgāk un smagāk. Atpakaļ mēs gan vairs neesam aizgājuši.

Piedzima trešais bērniņš, ap viņa trīs gadu vecumu atkārtojās austiņu stāsts. Jaunākajam dēliņam auss iekaisuma dēļ sāka pasliktināties dzirde, un ārsts ieteica operāciju, lai caurdurtu bungādiņu un no auss izvadītu lieko šķidrumu. Burtiski pēdējā brīdī manās rokās nonāca grāmata par ausu ārstēšanu ar dabiskām metodēm, un tajā cita starpā bija arī nodaļa par uzturu – tas bija nākamais lielais lūzuma punkts manā sapratnē par veselību. Grāmatā melns uz balta stāvēja rakstīts: “Izņemiet no bērna ēdienkartes cukuru, miltus un piena produktus.”

Ar savu prātu, kas drīzāk var saprast ķīmiju un zāļu iedarbības mehānismus, es lasīju un domāju: kāds sakars?! Ausis ir galvā, bet ēdienu mēs liekam kuņģī… Tik naiva un nezinoša toreiz biju. Bet atkal – izmisums bija lielāks par neizpratni, un nolēmām sākt rīkoties. Tas bija ilgāka laika izaicinājums – vairāk nekā gadu –, bet dēliņš izveseļojās un atguva dzirdi bez medikamentiem, bez antibiotikām un bez operācijām.

Tikai ar uzturu?

Ar uzturu, ar homeopātiju, ar ēteriskajām eļļām, siltu cepurīti galvā, kamēr bija akūtās fāzes, sīpolu kompresēm un citām metodēm. 

Tātad pirms 14 gadiem – tagad jaunākajam dēlam ir 17 – es biju cilvēks, kurš ar visu savu augstāko izglītību ķīmijā nesaprata, kāds ausīm un veselībai kopumā sakars ar uzturu. Tagad esmu nomainījusi profesiju, pati strādāju ar cilvēkiem un zinu, ka tiem ir vistiešākais sakars.

Kas tad ir tas, ko var ēst? Un ko nevar ēst?

GAPS ir uzturs ar samazinātu salikto ogļhidrātu daudzumu. Uz terapijas laiku no ēdienkartes izslēdzot grūti sagremojamos ogļhidrātus, mēs dodam organismam iespēju dziedināt kuņģa un zarnu traktu un līdz ar to uzlabot veselību. Es ceru, ka ar laiku būs arvien vairāk publikāciju un pierādījumu par šāda uztura labvēlīgo ietekmi uz veselību un ka to akceptēs arī vadošā medicīna.

Visgrūtāk sagremojamais saliktais ogļhidrāts ir ciete – milzīga, gara un sazarota molekula, kas sastāv no daudzām kopā “sašūtām” glikozes “pērlītēm”. Katra saitīte starp divām glikozēm gremošanas traktā ir jāsašķeļ, lai mēs varētu glikozi izmantot kā enerģijas avotu.

Trešais saliktais ogļhidrāts, ko izņemam no uztura GAPS terapijas laikā, ir piena cukurs laktoze, kas ir pasterizētajā pienā un saldajā krējumā. Saliktos ogļhidrātus uz terapijas laiku tātad ņemam laukā no ēdienkartes, lai neapgrūtinātu zarnu traktu, kurš labi netiek galā ar šo uzturvielu sašķelšanu.

Ko noteikti nevajadzētu ēst nevienam cilvēkam?

Pirmkārt, tā būtu cukura un saldumu daudzuma samazināšana ikdienā. Otrkārt, graudu īpatsvara mazināšana. Tāpat no uztura iespēju robežās būtu jāizslēdz produkti, kas ir pārstrādāti un samocīti, pilni ar pārtikas piedevām. Ja veikalā redzi produktu, par kuru nezini, kas tajā iekšā, un sastāvs ir jālasa uz etiķetes, – liec to nost!

Kad iepērkamies tirgū, redzam gaļu, zivi, vistu, olu, dārzeņus, ogas. Mēs redzam un saprotam, kas tas ir, – to tad arī ēdam! Ja tā šķirosim savu pārtikas klāstu, tajā būs daudz mazāk pārstrādātu produktu, mazāk E vielu (dažādu pārtikas piedevu) – garšas pastiprinātāju, biezinātāju, konservantu, sīrupu. Vislabākie ir vienkārši ēdieni: buljons, zupa, aukstā gaļa, aknu pastēte, olas, dārzeņu ēdieni, krāsnī pagatavota gaļa vai zivs.

Un kā tad ar auzu pārslu putru, ko uzturzinātnieki tik ilgi ieteikuši kā labākās brokastis?

Auzu pārslu putra ir laba, to var ēst, ja cilvēks ir vesels, viņa gremošanas trakts to var ņemt pretim, cilvēks ar to jūtas labi. Bet pie manis veselie cilvēki nenāk.

Ko jūs domājat par keto diētu?

Ketogēnais uzturs būs vēl tālāk aiz GAPS tauku virzienā – apmēram 80 % uzturā būs tauku, 15 % olbaltumvielu un tikai 5 % paliek ogļhidrātiem.

Arī ketogēnā diēta ir terapeitisks uzturs kādam laikam. Vai to vajag ievērot visu mūžu? Domāju, ne. Bet tā var palīdzēt epilepsijas, diabēta, prediabēta gadījumā, vēža pacientiem.

Jebkura diēta jāpielāgo tieši konkrētajam cilvēkam. Piemēram, onkoloģijas gadījumā pat iespējamas diametrāli pretējas uztura pieejas. Gersona terapijā akcents ir uz svaigajām sulām un veģetāru uzturu, mērķis ir attīrīt organismu. Taču, lai pabarotu novārdzināto ķermeni un piegādātu resursus, no kā veidot veselās šūnas, nepieciešams uzturvielām bagātīgs uzturs – tad noderēs GAPS vai ketogēnā diēta. Šādi mēs nebarosim vēža šūnas, jo tām gribas glikozi, cukuru.

Ja vēža slimniekam dodam, piemēram, auzu putru, šī ciete organismā sašķeļas par glikozi, kas nonāk vēža šūnā un to baro. Nodrošinot cilvēka organismā vairāk tauku, vēža šūnas tiek badinātas.

Arī GAPS kā terapeitiska diēta – sātīgs, uzturvielām ļoti bagātīgs uzturs – var palīdzēt vēža slimniekiem atveseļošanās posmā, kad ķermenis ir novājināts (pēc standarta terapijām, tostarp ķīmijterapijas, kad imunitāte ir novājināta un ķermenim nav arī resursu, no kā veidot jaunās šūnas). Jo slimās šūnas var izgriezt vai ar ķīmijterapiju iznīcināt, bet, lai cilvēks varētu atveseļoties, vietā jānāk veselām šūnām, bet to veidošanai nepieciešamas uzturvielas, ko piegādājam ar pilnvērtīgu uzturu.

Kad jūs pati pēdējoreiz ēdāt maizi un pielikāt dzērienam cukuru?

Cukuru – neatceros, ļoti sen. Mani saldumi ir medus, rieksti, žāvēti augļi. 

Man mājās vienmēr ir buljons, olas, skābpiena produkti, pati skābēju kāpostus. Pa retam nopērku Ķelmēnu rupjmaizi, citu maizi neēdu. Bet, protams, es arī esmu tikai cilvēks un ik pa laikam atļaujos kādu kārumu – man, piemēram, ļoti garšo kārtainās mīklas maizītes: ābolmaizītes, kruasāni, arī šokolāde.

Ja cilvēks, kurš kopumā ir vesels, sāks ievērot GAPS uztura principus par 80–90 %, viņam ar to būs pietiekami. Ja cilvēkam ir ikdienā traucējoši simptomi vai diagnozes, tad, jo tīrāk izdodas ēst pēc GAPS principiem, jo ātrāk un vairāk būs ieguvumu veselībai.

Kas ir vesels cilvēks?

Ja nav nekādas diagnozes, ir gana enerģijas, mostoties no rīta, un tās pietiek līdz vakaram, cilvēks ir fiziski aktīvs, kustas, un nekas viņam nesāp, nekas neierobežo, ja viņš labi izskatās, labi jūtas – mentāli, fiziski, emocionāli –, tad viss ir kārtībā.

Ar kādām problēmām – savām vai bērnu – jūs vēršaties pie vadošās medicīnas? Zobārsts, kādi citi speciālisti?

Jā, zobārsts un higiēnists būs sarakstā, lai gan bērniem zobi ir ļoti labi un praktiski nav jālabo. Ik pa 2–3 gadiem cenšos aiziet pie ginekoloģes. Pie ģimenes ārstes savas veselības dēļ vairāk nekā 10 gadus neesmu bijusi.

Kopš sākām homeopātijas ceļu un mācījos bērnu veselību atbalstīt dabiski, pamazām bērnu veselība uzlabojās, vizītes pie ārstiem kļuva retākas, slimošanas reizēs mums vairs nevajadzēja ģimenes ārstu. Atceros, reiz ģimenes ārstes medmāsa zvanīja, lai pārliecinātos, vai jaunākais dēls iet skolā, – tik daudzus gadus nebijām ārsti apciemojuši.

Cik bieži cilvēkam būtu jāēd?

Uzskatu, ka mūsdienās ēdam stipri par daudz. Ja klasiskā uztura piramīda paredz 6 graudaugu un 5 dārzeņu un augļu porcijas dienā, tad mums būtu jāēd ik pēc stundas, un kur vēl paliek vieta olbaltumvielām un taukiem? Iespējams, mums nav jāēd piecreiz vai pat trīsreiz dienā.

Tagad arī līdz Latvijai atnākusi pārtrauktā badošanās jeb intervālā ēšana, daudzi cilvēki, to izmēģinot, secina, ka jūtas labi, ja ēd noteiktā laika logā. Ir cilvēki, kas ēd divreiz vai pat tikai vienreiz dienā un ar to jūtas labi.

Uzturs un ēšanas režīms katram cilvēkam jāpiemēro individuāli, ņemot vērā veselību, fizisko un mentālo slodzi, dienas ritmu, vecumu.

Vai jums ir jādomā par svaru?

Gribētos, lai nebūtu, taču brieduma gadi, pusmūžs nāk ar savām dabiskajām ķermeniskajām pārmaiņām. Sievietes perimenopauzes un menopauzes vecumā nereti kļūst nedaudz apaļīgākas. Tā gudri rīkojas Daba – laikā, kad samazinās sievišķo hormonu estrogēna un progesterona daudzums, sievietes ķermenī veidojas neliels taukaudu polsterītis uz vēdera, rokām, gurniem, lai šajos taukaudos uzkrātu estrogēna rezerves.

Ķermenis tās izmanto, lai sievišķo hormonu līmenis nesamazinātos tik krasi un strauji. Nedaudz apaļīgākām dāmām attiecīgi ir mazāks, piemēram, osteoporozes risks nekā ļoti kalsnajām, jo hormoni ietekmē kaulu veselību. Taču šajā vecumā ir tiešām nedaudz jāpiedomā, lai svars nepieaugtu par daudz.

Neko jaunu nepateikšu – uzturs un kustības ir jo īpaši svarīgi. Vairumam dāmu, ar kurām kopā grupā ievērojam GAPS sākuma diētu, mēneša laikā ir iespējams atbrīvoties no 2–3 kg liekā svara.

Par uzturu menopauzes laikā…

Sievišķie hormoni, kuru daudzums jau tāpat samazinās menopauzes laikā, rodas no holesterīna, ko organismam piegādā labie tauki. Tātad labajiem taukiem katru dienu jābūt sievietes ēdienkartē ne tikai menopauzē, bet arī reproduktīvajā vecumā. Ja perimenopauzes laikā un menopauzē neparūpējamies par uzturvielām bagātīgu, treknu uzturu, hormonu kritums būs vēl izteiktāks, kas radīs pārejas periodam raksturīgos simptomus. Ir jābūt ļoti zinošai uztura jomā, lai šajā dzīves posmā ievērotu, piemēram, veģetāru dzīvesveidu un ar to nodrošinātu visas sievietes veselībai vajadzīgās uzturvielas.

Kādi ir gadījumi, kad jums izdevies smagākā slimības posmā vērst pacienta veselību uz labu?

Katrs pacients ir īpašs, un viņa veselība ir viņa paša atbildība. Es esmu tikai cilvēks, kas parāda ceļu, virzienu. Tas, cik ātri cilvēks pa šo ceļu soļos uz priekšu, atkarīgs no katra paša gribēšanas un motivācijas. Kad cilvēks sāk rīkoties savas veselības labā, ir arī rezultāti.

Visvairāk atmiņā palikuši gadījumi, kad ģimenēs, kur agrāk bērniņš nevarēja piedzimt, jo mamma nevarēja palikt stāvoklī vai iznēsāt bērniņu pilnu grūtniecības laiku, tagad piedzimuši mazuļi. Manā nelielajā praksē ir bijušas sešas dāmas, kuras, mainot uzturu un sakārtojot veselību, spējušas iznēsāt un dzemdēt veselu mazulīti. Tas ir kaut kas ļoti liels, jo ir runa par dzīvību, par bērnu, kura varēja nebūt, bet viņš ir, pateicoties nopietnam vecāku darbam.

No Lietuvas pie manis atbrauca ģimene ar puisīti, kam ir autiskā spektra traucējumi. Zēns nerunāja, nebija emocionālā kontakta. Pateicoties GAPS uzturam un homeopātijai, tagad viņš runā, piedalās skolas aktivitātēs kopā ar citiem bērniem.

Nesenāks piemērs ir meitenīte ar epilepsiju – ģimene sāka GAPS uzturu, dažu mēnešu laikā labāk kļuva ne tikai meitenei, bet arī vecākajam brālim, kurš atteicās no cukura un miltiem, – viņam pazuda pārtikas alerģijas. Meitenītes tēvs, kuram arī ik pa laikam bija epileptiskās lēkmes, saka: viņam ir atdota atpakaļ dzīve.

Ar savu patiku mācīties – ko jūs mācīsieties nākamo?

(Smejas.) Laikam tiešām mācīšos līdz mūža galam, un par šo iespēju un savu aizrautību esmu priecīga un pateicīga. Joprojām studēju bioindividuālo uzturu ar Džūliju Metjūsu.

Turpinu mācīties arī par GAPS – lai gan esmu šajā jomā jau astoņus gadus, šī uztura terapija nepārtraukti attīstās. Priecājos, ka mums katru mēnesi notiek apmācības, kurās visu laiku varam uzzināt kolēģu jaunāko pieredzi.

Šobrīd darba ritms un iesāktie projekti neļauj daudz laika veltīt ārzemju veselības konferencēm, taču tas man ir iemīļots informācijas kanāls, kas ļauj uzzināt par jaunākajām pasaules tendencēm medicīnā, uztura jomā, mentālajā veselībā.

Ko vēl jūs pati darāt savas veselības labā – nirstat aukstā ūdenī, ejat pirtī?

Trāpīts – šodien pat es no rīta biju jūrā! Aukstumpeldes jau sesto sezonu ir veids, kā rūpējos gan par savu imunitāti, gan par mieru un prāta skaidrību. Man patīk pastaigas, parasti arī pirms aukstumpeldes izstaigājos, lai ķermenis būtu uzsilis, un tad lecu aukstajā jūrā. Arī pirts man ļoti patīk, gribētos biežāk.

Man ļoti patīk dejot. Jau piekto gadu eju uz tango nodarbībām. Izmantoju katru iespēju izdejoties. Man patīk arī dziedāt, esmu atkal iestājusies korī, kas ir fantastiska prāta atslēgšanas terapija. Garlaicīgi nav, jo visu laiku ir, ko darīt, ko mācīties, klausīties!

Pilnu interviju ar Silviju Ābeli lasi žurnāla "Ko ārsti tev nestāsta" Janvāra/februāra numurā.