Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
“Iedomājieties, 2022. gadā būtu 60 gadu, kā man nav bijusi neviena brīva diena, atvaļinājuma, slimības lapas! Ar temperatūru un sāpēm esmu kāpusi uz skatuves. Nu, tādi mēs esam... Tāds bija mūsu laiks,” tā leģendārā aktrise. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

"Nebija lemts man aiziet," - Olga Dreģe nonākusi reanimācijā, bet izķepurojusies

Esi vesels
1. martā 11:18 2021. gada 1. martā 11:18
  Jauns.lv
Pagājušā gada novembrī vienmēr dzīvespriecīgo aktrisi Olgu Dreģi piemeklēja pamatīgs trieciens – viņai tika veikta nopietna operācija, un kādu laiku viņai nācās pavadīt intensīvās terapijas nodaļā.

Teju vienlaikus ar šiem notikumiem klajā nāca Olgas grāmata "Ak, sirds, tev pašai sevi jāsastop!". Tajā ir daudz atklātu dzīves šķērsgriezumu, un par tiem Dreģe runājusi intervijā žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.

Par izķepurošanos

Daudz par laiku runājat grāmatā, pieminat, ko jūsu mammīte teikusi, – ka jāizbauda šis mirklis, jo tas aiziet kā minūte. Kamēr var, jāpriecājas par visu.

Jāpriecājas, jā. Kā Imants Ziedonis teica – es ieeju sevī. Palieku ar sevi, savām vērtībām, pieredzi – tā ir milzīga bagāža. Mēs taču teātrī esam piedzīvojuši septiņas maiņas – septiņi galvenie režisori, septiņi direktori. Mana paaudze visiem laikiem izgājusi cauri. Ne velti grāmatiņai izvēlējos nosaukumu "Ak, sirds, tev pašai sevi jāsastop!"…

Tas bija vēl pirms lielās apstāšanās…

Tieši tā. Apstāties nav viegli, bet neizbēgami.

Reizēm apstādināti tiek arī jauni cilvēki.

Katrā brīdī var notikt šis stop mirklis, sevišķi Covid-19 laikā. Cilvēcei, pasaulei ir milzīgs pārbaudījums uzlikts, tas ir par katra atbildību, vietu un prātu. Tas atkarīgs no izglītības līmeņa, vecuma, personiskās atbildības. Kad lasu par protestiem pret ierobežojumiem, kaut par zeķēm, kuras nevar nopirkt, domāju – bet vidusskolas laikā man bija viens pāris kaprona zeķu! Kad tās saplīsa, garas naktis pavadīju, līdz uzņēmu valdziņu, cenšoties salāpīt. Tad izdomā, kā no šīs situācijas iziet! Un vispār – modē ir plikas potītes, domāju, jaunieši zeķes nevalkā (smejas). Ir jāatrod izeja – tā mūsu paaudze kara laikā tika mācīta. Ne velti ir gudrais teiciens, ka katrs tiek apstādināts savā ceļa līkumā. [..]

Tikko šķīrāmies no kursabiedriem – Astrīdas Kairišas, Leona Krivāna. Tieši Leona bēru dienā ar ātrajiem nonācu slimnīcā. Pie Astrīdas ar Lidiju Pupuri bijām aizgājušas pēc viņas liktenīgās operācijas. Ir jādomā tik daudz, kad kursabiedri aiziet projām – no laika, no tā, ko darījuši. Es dzīvoju pārdomās. Jā, par laiku.

Jūtu jūsu enerģiju – tātad esat izķepurojusies.

Nebija lemts man aiziet. Smejos – tas noteikti ļoti komiski izskatījās, kā es pie 1. slimnīcas, sētā ieķērusies, zaudēju samaņu. Tajā dienā vēl mēģināju Smiļģa māti, nofilmējām manu interviju ar Kārli Avotu, vakarā iegāju karstā vannā un otrā dienā atkal tajā pašā vietā zaudēju samaņu. Tad meklēju savus dakterus un nonācu brīnišķīgās rokās. Redziet, man jau rētas dzīst kā sunim, profesors Zvirgzdiņš ar savām filigrānajām rokām man operēja miega artēriju. Brīnišķīgā daktere Dziļuma uzmanīja, dakteris Kalniņš rūpējās, intensīvās terapijas nodaļā divas reizes pabiju. Māsiņas tik pašaizliedzīgi strādāja, turpat starp slimajiem nometa matracīti, lai divas stundas nosnaustos, jo strādāja diennakti. Domāju – tas, ko dara mediķi pie tās slodzes, atbildības, riska, nav samaksājams, prātam aptverams, mēs visi esam parādnieki. Bet Dieviņš nebija lēmis, ka šai mirklī manam laikam jāapstājas.

Tagad teātrī skatos pieņemšanas izrādes, visi gaida atpakaļ, bet man ir savi secinājumi par to, ko darīšu un ko varbūt vairs nedarīšu. Man paliks dzeja, skatītāju mīlestība – to esmu izbaudījusi pārpārēm. Bija 22 jubilejas koncerti, Tallink kuģis pārpildīts, tas ir neaizmirstami! Man jābūt pateicīgai liktenim, savam laikam, sakritībām, kas mani tā vadījušas. Tie spēki, viss iet pēc viena mustura dzimtā – ir mana pārliecība. Kam paredzētas ciešanas, tam tās arī jāizbauda un jānonāk līdz kādai atziņai, secinājumam. Un, kas to nevar, tas nevar, tas sabrūk un salūst. Kas to var, tas iztur un nonāk līdz vienai lielai apskaidrībai.

Trīs nedēļas slimnīcā

Man 1. martā būs jau 83, ceru, Dieviņš ļaus sagaidīt… Slimnīcā ļoti daudz domāju, dienu un nakti, trīs nedēļas, un pie daudzām atziņām nonācu. Tur bija brīnišķīgs sanitārs Andris, pats izslimojis infarktu, ar gultiņu vai krēslu stūma slimniekus, kur jānokļūst, uz kādu procedūru vai pārbaudi. Viņam bija salocīta Bībelīte kabatā, un viņš man prasīja – vai tici augstākiem spēkiem? Teicu – jā, esmu no ticīgas dzimtas. Viņš teica – tici! Tas ļoti palīdz. Pirms operācijas palūdzu – pazīlē man! Viņš atvēra Bībelīti, un izlasīju zīmīgus vārdus – ka jāpaļaujas. Profesora Vitālija Zvirgzdiņa kundze ir mana kolēģe Ligita Skujiņa. Smējos, ka viņš man skaistuma operāciju ir uztaisījis – vienā pusē kaklu pievilcis uz augšu. Jautāju, vai neesmu kādu kļūdu mūsu kopdarbā pieļāvusi, par agru apgūlusies vai ko citu… Tā ir – ja par kaut ko izšķiros, tad tajā piedalos ar visu savu apziņu un atbildību.

Tad vairs netricināties, nebaidāties.

Nē, tad man nav bail. Šorīt klausījos, kā bērnus iedrošina Bērnu slimnīcā – gan ar lācīti, gan citādi. Zobārsts kaut ko iedāvina, parāda visu, ko darīs. Tāda pieeja nepieciešama, lai likvidētu neziņu un tu pats varētu būt līdzdalīgs.

Labs ir dakteris, kurš izstāsta. Ne tikai bērnam – jebkuram cilvēkam.

Jā, tas ir ļoti svarīgi. Arī dakterim Kalniņam teicu – dakter, procedūras laikā mēs runāsimies, es jums daudz ko prasīšu. Viņš teica – runāsimies, bet visu jums neteikšu (smejas). Pārbaudīja koronāros asinsvadus, ejot pa vēnu līdz sirdij. Tas ir ļoti interesanti.

Nebijāt pilnajā narkozē, visu sapratāt?

Jā, dakteris stāsta, rāda televizorā, kā izskatās asinsvadi. Medicīna šodien aizgājusi ļoti tālu.

Bet kāpēc, atvainojos, vajadzēja griezt?

Man bija divas kaites. Vajadzēja zināt, cik asinsvadu aizsērējuši.

Un tad izšķīrās…

Profesors Zvirgzdiņš teica – vecumā ir jāgriež. Tur nekas cits nelīdz. Tas notika pilnajā narkozē. Biju samelojusi svaru, tāpēc narkoze bija par stipru. Zāles līdz 82 gadiem nelietoju, tās uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. Bet nekas, tās darbojas.

Kaut kas vēl jāizdara

Man jūsu grāmatā patika etīde, ka ātro diloni dabūjāt mīlestības dēļ, stāvot…

…sniegā, jā, un knibinot viens otram pogas. Toreiz, manā jaunībā, mīlnieki jau neko vairāk par buču neatļāvās. Liktenīgas lietas mani ir piemeklējušas ik pēc desmit gadiem. Pēdējos 36 gadus gan nodzīvoju bez likteņa klauvējieniem – priecīga, enerģiska, vitāla… No ierindas izraut tādu cilvēku… Savā prātā domāju, tas ir netaisnīgi, bet var būt, ka vajadzīgs.

Varbūt tā ir žēlastība.

Varbūt pat žēlastība. Tā jau tas ir.

Jums ir uzdāvināts laiks.

Jā, man vēl kaut kas ir jāizdara acīmredzot.

Pirms 80. dzimšanas dienas teicāt, ka gribat “atlaist” sirmus matus un uz mēnesi aizmukt. Tas likās tik… dramatiski.

Varbūt tā jau bija zīme, kaut kas klauvēja pie mana saprāta – ka varbūt ir laiks apstāties.

Par sevi sakāt, ka esat tautā gājēja…

Domāju, uz skatuves vēl daudz ko izdarīšu. Tikai to Smiļģa māti… ja nebija lemts tajā brīdī…

Negribat lauzties durvīs, kas ciet?

Domāju, tas man jāpalaiž. Lidija to brīnišķīgi darot, es gatavu izrādi neredzēju. Bet gan jau Kairišam un Žagaram ir citi plāni ar mani. Domāju, gan kaut ko vēl izdarīšu. Arī dakteri gaida, ka mani vēl kaut kur ieraudzīs (smejas).

Visu interviju ar leģendāro aktrisi lasiet žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā!

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Citi šobrīd lasa

Priekšvēlēšanu cīņas Pierīgā: slavena aktrise, aizmukušie Rīgas domnieki un jocīgie svētki
FOTO: Krievija arī pirms Tokijas olimpiskajām spēlēm atradusi veidu, kā apiet aizliegumus 3
"Var neatbilst laupīšanas definīcijai" - atklājas jaunas detaļas par uzbrukumu Lapmežciema skolas direktoram 3

"Я долго была невидимкой, а теперь меня увидели": Муцениеце счастлива, что развелась с Прилучным

"Теперь я буду такая, прям лопни глаз!": 56-летняя Апина решилась на пластику ради тонкой талии