Uzticēties ārstu rokām. Un mīnus 50 kilogrami
Īrijā dzīvojošā Kristīne Baņģe ilgu laiku ikdienā „nēsāja” līdzi kādus pussimts liekus kilogramus. Un tas, bez šaubām, nebija viegli. Kristīne varēja to norakstīt uz gēniem. Visi ģimenē esot apalīši – viņas vecaistēvs, mamma un citi tuvi radinieki. Kaut arī Kristīne vienmēr centās būt smaidīga un visiem rādīt, ka jūtas laimīga, iekšēji sieviete ļoti pārdzīvoja, jo psiholoģiski nevarēja pieņemt sevi tādu, kāda viņa bija.
Viss sācies pusaudžu gados, kad nācis klāt kilograms pēc kilograma . Lielākais Kristīnes svars esot bijis 131 kilograms. Viņas mērķis to nodzīt līdz 85, bet izdevās vēl vairāk – līdz kādiem 78-80. Kā tas notika, lai stāsta viņa pati.
Bērnībā bijusi slaida
„Man nav bijis liekais svars visu mūžu,” apgalvo Kristīne Baņģe. „Līdz kādiem 16 gadiem skraidīju tieva. Tad gan drusciņ pieņēmos svarā un savam vecumam biju nedaudz par smagu. Esmu 1,75 cm gara un svēru apmēram 80 kg. Aizbraucu uz Īriju, pieliku vēl kādus desmit klāt.
Piedzima dēliņš, atkal pāris kilogramu – biju tikai nedaudz vieglāka par simtu. Tad svars samazinājās, bet, kad pēc pāris gadiem pieteicās meitiņa, drusciņ pieņēmos, tāpat vēlāk zaudēju pāris kilogramus. Mans svars „šūpojās” ap 90 kilogramiem.
Kā toreiz izdevās svaru samazināt? Man bija aktīvs dzīvesveids – es ļoti daudz staigāju kājām.
Tad 2014. gadā pasaulē nāca trešais bērniņš – dēliņš. Kā par nelaimi, tieši tajā laikā savainoju plecu, tas sāpēja nežēlīgi, kādus trīs mēnešus lietoju stipras pretsāpju zāles un kustējos ļoti maz. Medikamentu dēļ radās problēmas ar nierēm, vēl pāris mēneši, un man visticamāk būtu vajadzīga mākslīgā niere vai nieres transplantācija. Ārsti ieteica ļoti stiprus steroīdus, kuru blakusparādība ir strauja pieņemšanās svarā, kļuvu jūtami smagāka. Lai gan ēšanas veids un fiziskās aktivitātes nemainījās, es tāpat daudz staigāju, tomēr, nepārtraukti dzerot zāles, apmēram divu gadu laikā svēru jau 131 kilogramu.
Nevarēja pat paskatīties spogulī
Ja kāds man jautāja, es visiem apgalvoju, ka svars mani nesatrauc, ka jūtos laimīga. Man ir labi, lalala, bet īstenībā es klusībā raudāju. Nevarēju uz sevi paskatīties spogulī, ienīdu visu pasauli. Pa trepēm bija grūti uzkāpt. Kad drusku karstāks par 20 grādiem, es svīdu, kā tikko būtu iznākusi no dušas. Man bija ļoti grūti. Cilvēki uzskatīja, ka ar mani viss kārtībā, jo vienmēr tāda smaidīga, dzīvespriecīga, labestīga. Bet tā nebija. Sapratu arī to – vēl pāris kilogrami klāt un, man būs cukura diabēts.
Es izmēģināju kikboksu. Bet svars nemazinājās – man bija 35 gadi. Ja arī ko pa brīdim izdevās nomest – tie bija tikai pāris kilogrami.
Sāka meklēt risinājumu
Tā kā man pasliktinājās veselība, sāku meklēt svara samazināšanas iespējas un izvēlējos operāciju, turklāt gribēju to veikt Latvijā. Aizmirsu pieminēt, ka mana draudzene, kura bija tikai pāris gadus vecāka par mani un svēra 135 kilogramus, liekā svara dēļ aizgāja ar sirdi. Arī šis pārdzīvojums mani mudināja meklēt radikālu situācijas risinājumu.
Tolaik dzīvoju Īrijā, angļu valodā ievadīju interneta pārlūkā „svara samazināšanas operācija Latvijā”. Parādījās vairāki varianti, bet es izvēlējos Jūrmalas slimnīcu, jo tas man bija ērti – tuvu lidostai. Es parunāju pa tālruni ar slimnīcas pacientu koordinatori Elīnu, viņa man visu paskaidroja, viss mani apmierināja.
Pirms operācijas nebija klātienes konsultāciju, izmantojām tālruni un sazinājāmies ar e-pasta vēstulēm, īsziņām. Elīna man uzdeva visus nepieciešamos jautājumus, es nosūtīju viņai vajadzīgo informāciju, attēlus, analīžu rezultātus.
Pirms un pēc
Pirms operācijas sešas nedēļas es ievēroju ļoti stingru diētu, man bija jāzaudē kādi 5-6 kilogrami. Izdevās – operācijas dienā svēru 123 kilogramus.
Atbraucu uz Jūrmalas slimnīcu, tajā pašā dienā man uztaisīja kardiogrammu, vēdera apskati, gastroskopiju. Pārbaudīja sirdi, asinsspiedienu. Paņēma visas vajadzīgās asinsanalīzes. Pāris stundu laikā atnāca analīžu rezultāti, un viss bija kārtībā, devos uz zāli, mani operēja. Tā bija kuņģa rezekcijas jeb bariatrijas operācija.
Iegāju slimnīcā pirmdien no rīta, bet mani izrakstīja ceturtdienas pēcpusdienā. Esmu apmierināta gan par slimnīcas telpām, gan par aprūpi, par ārstiem un visu pārējo. Piektdien jau lidoju atpakaļ uz Īriju. Protams, ievēroju dietoloģes ieteikto ēšanas plānu. Sākumā jālieto tikai šķidrais uzturs, tad pāriet uz biezeņiem. Galvenais, ka ir jādzer ļoti daudz ūdens (vismaz pirmos 8-9 mēnešus). Un jālieto proteīni. Bez proteīniem, šķiet, es nebūtu izdzīvojusi. Tas bija viens no galvenajiem ēdieniem, kas man deva spēku, ļāva saglabāt matus. Man bija labi, es ne par ko nesūdzējos. Pirmās četras nedēļas gan nebija nekādas ēstgribas, bet tomēr es, ievērojot ārsta ieteikumus, ik pēc trim stundām kaut ko ieēdu. Ūdeni dzēru pa maziem malciņiem ik pēc piecām minūtēm.
Pusotra mēneša laikā zaudēju 12 kilogramus
Operācija notika 2018. gada 12. novembrī, bet ap Ziemassvētkiem es biju zaudējusi jau kādus 12 kilogramus.
Pirmie divi trīs mēneši bija visgrūtākie. Sākumā svars strauji samazinājās, bet tad šis process apstājās – veselu mēnesi nekas nemainījās. Vienalga, ko ēdu, cik dzēru, zaudēju vien pa gramiņam. Kaut arī es varēju ieēst tikai pāris karotītes, nekādas pārmaiņas nenotika. Bet tad atkal bija „klikšķis”, un martā, kad nometu kādus 30 kilogramus, nomainīju trīs apģērba izmērus.
Visas savas lielās drēbes atdevu mammai, kaut gan arī viņa jau veikusi šo operāciju (tāpat kā es Jūrmalas slimnīcā) un arī viņas svars tagad mazinās. Viens no lielākajiem plusiem, ka mammai vairs nesāp kājas, – kā viņa pirms tam ar šo vainu bija nomocījusies!
Mana māsīca arī gribēja taisīt kuņģa rezekcijas operāciju, bet viņas svars nav tik liels. Šāda veida ķirurģisko iejaukšanos piedāvā tikai tiem, kuru svars pārsniedz simtu. Draudzenes, arī vīrieši, Īrijā jautāja, ko īsti man darīja, vai bija sāpīgi, cik tas maksāja. Es neko neslēpu, izstāstīju visu, kā bija.
Nāksies atbrīvoties no liekās ādas
Strauji samazinoties svaram, esmu ieguvusi slaidu augumu, bet pagaidām ne viss ir tik gludi, kā gribētos. Roku āda, varbūt tāpēc, ka apmeklēju trenažieru zāli, ir daudzmaz savilkusies, ko nevar teikt par vēderu, kur āda nokarājas. Tā šobrīd ir lielākā problēma. Kā nekā trīs bērni un liekais svars! Esmu konsultējusies ar Jūrmalas slimnīcas plastikas ķirurgu, kas teica, ka varēšot mani no tās atbrīvot, bet Covid-19 karantīnas dēļ atliku operāciju uz rudeni. Gribu ne tikai atbrīvoties no nokarenā vēdera, bet arī pacelt krūtis, lietojot implantus. Bet tās ir divas atsevišķas operācijas – vienā reizē to nevar izdarīt, tādā gadījumā var rasties komplikācijas.
Mainījusies gan pati, gan mana dzīve kā tāda
Patlaban man ir 36 gadi. Pēc kuņģa rezekcijas operācijas mana dzīve ir pilnīgi mainījusies. Ļoti cēlusies pašapziņa. Neesmu kļuvusi iedomīga, bet man patīk pucēties. Agrāk es ģērbos tikai melnās, platās drēbēs, tagad varu uzvilkt īsas kleitiņas, svārkus. Varu ieiet veikalā un nopirkt no apģērbiem jebko, ko sirds kāro, – iepriekš nekas tāds nebija iespējams. Jo es biju par „lielu”. Tagad dažreiz brīnos, ka veikalā nav tik maza izmēra, kāds man vajadzīgs. Arī kājas lielums mainījies, tagad varu valkāt augstpapēžu kurpes un garos zābakus līdz ceļiem.
Otrā pusīte manī iemīlējās vēl tad, kad biju krietni dūšīgāka. Pašlaik mans dzīvesdraugs ir ļoti apmierināts ar tādiem panākumiem. Viņš pilnīgi saprot, ka es vairs nevaru restorānā apēst to milzīgo porciju. Tagad paņemu bērnu pusdienas, un vēl paliek pāri.
Protams, ēdu vairāk nekā tūlīt pēc operācijas. Bet man pietiek ar diviem maziem kartupelīšiem, vistas kājiņu un kādiem zaļumiņiem. Noloku vienu banānu, un viss – tā ir viena ēdienreize. Kopumā man ir trīs normālas: brokastis, pusdienas, vakariņas. Un pa vidu iekožu kādu nelielu našķīti, piemēram, ābolu, vai izdzeru proteīna kokteili.
Pēc operācijas man nebija nekādu komplikāciju, neradās ne vismazākās problēmas. Viss bija perfekti – mans organisms strādāja kā pulkstenis. Man nepietrūka lielu porciju vai arīdzan saldumu. Pirmos astoņus – deviņus mēnešus es vispār neko saldu neēdu. Tagad ieknakšķinu vienu gabaliņu šokolādes vai notiesāju kādu saldējumu.
Operācija ļoti uzlaboja veselību. Pēc pēdējās konsultācijas ar ārstu nieres ir simtprocentīgi veselas. Paldies Dievam! Diabēta nav, arī asinsspiediens normāls. Vēl viena pozitīvā operācijas blakusparādība – tagad es ļoti reti slimoju.
Uzskatu – ja ir problēmas ar veselību tikai liekā svara dēļ, kāpēc nepamēģināt kuņģa rezekciju! Ja zini, ka dzīve var „pagriezties ar kājām gaisā” pavisam pozitīvā nozīmē! Un vairs nelietot medikamentus. Dzīvot veselīgi un ilgi. Varbūt redzēt, kā piedzimst mazmazbērni. Un vienkārši būt laimīgai, veselīgai, izskatīties labi, nebeigt smaidīt. Kāpēc gan ne!”
Raksts tapis sadarbībā ar Jūrmalas slimnīcu
