Infektoloģe brīdina par parazītiem, kas cilvēkos var iemājot līdz ar vasaras pilnbriedu
Lai arī ilgstoši ticis uzskatīts, ka Latvijā ehinokokoze nav problēma, pacientu skaits ik gadu pieaug. Ehinokoki ir aptuveni piecus milimetrus lieli parazīti, kuri kāpura stadijā var iemājot cilvēka plaušās, aknās un pat smadzenēs. Vasaras pilnbriedam tuvojoties, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, infektoloģe un hepatoloģe Sniedze Laivacuma atgādina, ka ehinokoku oliņas visbiežāk sastopamas uz meža vai dārza ogām. Lielāks risks saslimt ir lauku iedzīvotājiem, jo sevišķi, ja saimniecībā tiek turēti mājlopi, suņi un kaķi. Riska grupā ir arī mednieki, kam uz mežu līdzi dodas suns.
Ehinokokozei RSU docētāja veltījusi trīs doktorantūras gadus, izstrādājot Latvijā pirmo pētījumu par slimības izplatību, riska faktoriem, diagnostiku un ārstēšanu. Šajā laikā ehinokokozes izplatība pasaulē, jo sevišķi Āzijā un arī Eiropas dienvidos, ir pieaugusi. “Francijā, kur ir lielākais ehinokokozes saslimšanas gadījumu skaits Eiropā, veica pētījumu mazajos piemājas dārziņos, un gandrīz katrā atrada ehinokoku oliņas. Tas ir tāpēc, ka labvēlīgā klimatā oliņas neiet bojā. Turklāt Francijā ir līdzens reljefs un daudz pļavu, kur dzīvo mazie grauzēji, līdz ar to ir daudz lapsu, kas ar fekālijām inficē vidi. Pilsētas paplašinās, pietuvojas mežam, un dzīvnieki, pielāgojoties apstākļiem, nāk pēc pārtikas,” stāsta pētniece.
Dati liecina – jo vairāk uz dienvidiem, jo ehinokokoze ir plašāk izplatīta.
Igaunijā gada laikā ir viens vai divi saslimšanas gadījumi, Latvijā 10 līdz 15, Lietuvā – no 30 līdz 50, un šiem skaitļiem ir tendence pieaugt.
“Klimats kļūst siltāks visā pasaulē, un dabā ehinokoka oliņas var izdzīvot vidēji gadu. Ja temperatūra nenokrīt īpaši zemu, tad tās izdzīvo vairāk un ilgāk. Arī Latvijā mums vairs nav tādu ziemu, kādas bija agrāk,” norāda S. Laivacuma.
Kā izvairīties no parazītiem?
Lai izvairītos no saslimšanas, svarīgi ir regulāri ar ziepēm mazgāt rokas, vismaz divreiz gadā attārpot suņus un kaķus, kā arī uzmanīties ar nemazgātu meža un mājas ogu ēšanu. “Ieteicams arī norobežot piemājas dārziņus, lai dzīvnieki netiek iekšā,” iesaka ārste, piebilstot – arī tad, ja nekas nesāp, būtiskas ir regulāras vizītes pie ģimenes ārsta, jo īpaši laukos dzīvojošajiem.
Dažkārt, ja slimība ir jau ilgstoši, pacientam var būt ādas nieze, jo parazīts nospiež žults struktūras, taču kopumā ņemot ehinokokozei nav specifisku pazīmju, tāpēc visbiežāk šo slimību atklāj nejauši. “Kad sāp vēders vai ir diskomforts vēderā, pacientam nereti tiek veikta ultrasonogrāfija, un tad atklājas, ka aknās kaut kas ir. Tad papildu izmeklējumos tiek noskaidrots, ka tas “kaut kas” ir ehinokoki,” stāsta ārste.
Cilvēks ir ehinokoka starpsaimnieks, īstie šī parazīta saimnieki ir plēsējdzīvnieki.
Parazīts piesūcas sava saimnieka zarnām, bet starpsaimniekiem iemitinās aknās, plaušās, nierēs, liesā un pat galvas smadzenēs un kaulos, kur tas dzīvo un vairojas. Ja cilvēka organismā ir viens parazītu perēklis, tad slimība ir ārstējama izoperējot. Ja ir vairāki perēkļi dažādos orgānos, tad pretparazitārie medikamenti šiem pacientiem jālieto visu mūžu, jo reti kurš pacients izārstējas. Medikamenti aptur šo parazītu vairošanos, taču pilnībā tos neiznīcina.
Diemžēl lielākā daļa saslimšanas gadījumu tiek atklāti, kad slimība ir izteikti izplatījusies. Tā var būt arī nāves cēlonis, uzsver Sniedze Laivacuma, norādot, ka izpētes grupai sākotnēji atlasīja 116 pacientus, taču anketēšanas brīdī 31 jau bija miris.
“Ir svarīgi pilnveidot ehinokokozes diagnostiku. Jāpanāk, ka ģimenes ārsti un citi speciālisti pie pirmajām aizdomām par kādu veidojumu vai procesu pacienta aknās nosūta uz papildu izmeklējumiem, nesamierinoties ar atrunu, ka katram jau aknās cista var gadīties un ka tas nav nekas īpašs. Ar tādu attieksmi var palaist garām nopietnu saslimšanu,” uzsver Sniedze Laivacuma.
