Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Liktenīga avārija, kas atstāja sekas uz visu mūžu: 33 gadus vecā Linda ik dienu cīnās ar stiprām sāpēm
Linda Sila. (Foto: Juris Rozenbergs)

Liktenīga avārija, kas atstāja sekas uz visu mūžu: 33 gadus vecā Linda ik dienu cīnās ar stiprām sāpēm

Esi vesels
2019. gada 14. decembrī 06:45 2019. gada 14. decembrī 06:45
  "Tautas Veselības Avīze"
Lindai Silai ir tikai 33 gadi, bet 2001. gada 27. oktobrī, kad viņai bija vien sešpadsmit, jauniete smagi cieta satiksmes negadījumā, kura sekas izjūt vēl šodien. Pēc nelaimes Linda vairākas nedēļas pavadīja reanimācijā, tad vairākus mēnešus gulēja, nespējot pakustēties, jo kauli iegurņa labajā pusē bija sadragāti drumslās. Lindai joprojām ir nejūtīga gūža un daļa labās kājas, bet vismokošākās ir ārkārtīgi stiprās sāpes apakšstilbā.

Linda ir pārcietusi aptuveni 25 operācijas, mācījusies no jauna staigāt, panākusi, ka  ir pirmā, kurai Baltijā veikta muguras smadzeņu stimulatora implantācija sāpju mazināšanai. Par spīti sāpēm un grūtībām Linda pabeidza mācības, strādāja par pārdevēju un 2008. gadā ar sēdvolejbola komandu piedalījās paraolimpiskajās spēlēs Pekinā.

Pirms vairākiem gadiem Lindai Vācijā veikta speciāla pumpja implantācija, kas kopā ar muguras smadzeņu stimulatoru automātiski nodrošināja pretsāpju līdzekļa ievadīšanu, ļaujot dzīvot bez sāpēm. Diemžēl pirms diviem gadiem aparāts bija jāizņem, jo tas bija radījis vēdera priekšējās sienas iekaisumu.
Jaunā sieviete ik dienu aizvada, cīnoties ar neizturamām sāpēm, un ir izmisuma nomocīta. Linda mēģināja panākt, lai viņai veiktu valsts apmaksātu operāciju un atkārtoti implantētu muguras smadzeņu stimulatoru, kas komplektā ar speciālo pumpi būtu risinājums sāpju novēršanai. Diemžēl Latvijas ārstu konsilijs operāciju atteica.

Linda tomēr nepadodas – viņa atradusi iespēju konsultēties Helios klīnikā Vācijā, kur viņai var veikt muguras smadzeņu stimulatora implantāciju. Klīnikas ārsti uzskata, ka tas ir risinājums gan sāpju, gan medikamentu devu, gan atkarības (no zālēm) mazināšanai. Tā kā Latvijas ārstu konsilija lēmums ir negatīvs, Lindai par operāciju jāmaksā pašai, un kopā tie ir nedaudz vairāk par 37 000 eiro. Lai gan ziedojumi šai operācijai tiek vākti jau kopš šā gada februāra, joprojām pietrūkst vairāk nekā puses vajadzīgās summas. Lai uzzinātu ko vairāk, aicinājām Lindu uz vaļsirdīgāku sarunu.

Pastāstiet par avāriju, kurā cietāt pusaudžu gados un kas mainīja visu jūsu turpmāko dzīvi

Mana klase pavasarī bija pabeigusi pamatskolu (mācījos Liepājas 48. vidusskolā), visi bijām izklīduši kur nu kurais, tāpēc rudenī, 24. oktobrī, sanācām kopā, lai pārrunātu, kā katram klājas. Kad bijām patusējuši pirtiņā, braucām mājās. Pie stūres bija 16 gadus vecs čalis, kurš īsti nezināja ceļu, turklāt bija tumšs, bet ceļš – grantēts. Tad mums garām lielā ātrumā aiztraucās kāds automobilis. Arī puisim, kurš vadīja mūsu mašīnu, gribējās parādīt, ka viņš var braukt ātri, bet nenovaldīja stūri. No trieciena es izlidoju pa priekšējo logu, mašīna uzkrita man virsū un aizripoja vēl 100 metrus tālāk. Vairāk neviens no mūsu mašīnā braucošajiem sešiem cilvēkiem necieta. Es sēdēju priekšā un vēl kādam klēpī, tādēļ sekas bija tik smagas.

Kas notika tālāk? 

Atjēdzos Liepājas slimnīcā. Kad nācu pie samaņas, man blakus bija mamma, un es viņai teicu, ka cietu avārijā. Pēc tam vairs neko neatceros. Vēlāk operācijas sekoja cita citai.

Kādas traumas avārijā guvāt?

Izrādījās, ka mana iegurņa labā puse bija pilnīgi sadragāta, bija starpenes plīsums, traumētas zarnas. Ārsti gribēja mani sūtīt uz Rīgu. Aktualizējās zarnu problēmas – tās bija jāoperē un daļēji izņemtas ir gan resnā, gan tievā zarna. Vēlāk es sešus gadus dzīvoju „kā ellē”, jo, tikko kaut ko ieēdu, tā caureja klāt. Tas bija šausmīgi.

Vai jūs neaizveda uz Rīgu?

Nē, un labi, ka tā. Es pa ceļam neizturētu un, visticamāk, nomirtu.

Varētu teikt, ka Dievs jums ir stāvējis klāt?

Jā. Joprojām Viņš man stāv klāt.

Jūs tātad neaizsūtīja uz Rīgu. Kas notika tālāk?

Liepājā pēc operācijas mani atkal ievietoja reanimācijā, un man visu laiku bija paaugstināta temperatūra. Ārsts, kuram vajadzēja mani Rīgā operēt, atbrauca uz Liepāju man pakaļ, bet temperatūras dēļ nepaņēma līdzi. Pēc 19 dienām braucām uz Rīgu.

Kas notika, kad jūs aizveda uz Rīgu? 

Tā kā iegurņa kauli bija sašķaidīti, bija jāliek protēze. To Rīgā arī izdarīja.

Vai tagad kauli ir saauguši?

Jā, kauli ir saauguši, bet radusies cita problēma. Man iegurnī ir metāla platīte, kas ir nostiprināta ar skrūvēm, tās savukārt ir salūzušas un stiepjas uz visām pusēm, turklāt tās nāk ar laiku ārā. Man ir bijuši vairāki magnētiskās rezonanses izmeklējumi. Lai gan šī izmeklēšanas metode ir precīzāka, taču magnētiskais lauks izkustina un nosacīti velk ārā metāla skrūves. Magnētisko rezonansi vispār neiesaka veikt, ja ķermenī ievietotas kādas metāla detaļas, bet diemžēl bez magnētiskām rezonansēm iztikt nekādi nevarēja. Ārsts teica – kamēr skrūves netraucē, lieku operāciju netaisīs.

Tātad jums gūžas kaula fragmenti ir saskrūvēti. Vai varat normāli staigāt?

Jā, bet es to daru ar kruķi, turklāt patlaban – ar diviem, jo ir plīsušas ceļa krusteniskās saites. Es nejūtu labās kājas atsevišķas daļas, turklāt pēda ir pilnīgi atrofējusies.

Kopš nelaimes jūs esat pārcietusi 25 operācijas. Kādas tās bija? 

Atceros tikai aptuveni, jo visas operācijas notika pilnā narkozē, tāpēc es daudz ko atmiņā atsaukt nevaru.

Es zinu, ka bija vairākas iegurņa operācijas. Vispirms ielika modernu protēzi, kas domāta sportistiem, bet mans organisms to nepieņēma. Tad ievietoja citu, ne tik mūsdienīgu.

Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā vien esmu bijusi 20 reizes. Savukārt, kad biju Stradiņos, mugurā man atradās caurulīte, pa kuru visu laiku tika ievadītas zāles. Tā bieži aizsērēja, tāpēc bija jātīra, dažreiz to gadījās pārdurt un tajā vietā radās iekaisums. Kādu laiku bija jāguļ ar galvu uz leju, kājām gaisā, pēc tam tomēr veica operāciju tīrīšanai.

Ko mediķi gribēja panākt, tik bieži jūs operējot? 

To ir grūti pateikt, taču zinu vienu – tās obligāti vajadzēja, pretējā gadījumā manis vairs nebūtu.

Kas notika tālāk?

2010. gadā divi ārsti panāca, ka man vienīgajai Baltijā ievieto dziļo muguras smadzeņu stimulatoru – to izdarīja Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Šis aparāts man ļāva pilnvērtīgi dzīvot – praktiski bez sāpēm. Pat ja man sāpēja, to no malas nevarēja redzēt, es varēju strādāt. Bet aparātā iekļuva infekcija, tāpēc tas bija jāizņem. 

Vai aparāts tika ievietots uz konkrētu laiku?

Tas bija paredzēts uz 10 gadiem, bet vienas operācijas rezultātā aparāts izslēdzās, jo salūza tā vadi. Tad lika atpakaļ, tāpēc operāciju bija daudz. Beigās muguras smadzenēs ielika stacionāro plātni ar aparātu – ar to gan viss it kā bija daudzmaz kārtībā, kamēr tajā neiekļuva infekcija.

Aparāts bija domāts, lai ielaistu pretsāpju medikamentus?

Nē, jo tas bija muguras smadzeņu stimulators, medikamenta aparātu ielika pēc tam.

Tad pastāstiet, lūdzu, par speciālo aparātu sāpju mazināšanai.

Tad dabūju S2 veidlapu un aizbraucu uz Vāciju. Vecāki paņēma kredītu, man palīdzēja arī vairāki citi cilvēki. Vācijā strādāja ārsts latvietis, kurš mani iekārtoja slimnīcā, bet par to bija jāsamaksā diezgan prāva naudas summa. Vācijā ārsti tūlīt pieslēdza aparātu. Aparāts darbojās, un viņi ievietoja arī pumpi, kas vēl papildus sūknēja zāles, un man vairs nebija jālieto nekādi medikamenti. Tad atgriezos Latvijā. Tajā brīdī viss bija ideāli, piecus mēnešus biju laimīga, bet tad man pateica, ka aparāts jāizņem, jo tam apkārt viss sastrutojis. Dzīve atkal apgriezās ar kājām gaisā. Ja man tagad, kad aparāta vairs nav, sāp, es kā nenormāla kratu kāju, un cilvēki uz mani skatās gandrīz vai kā uz klaunu.

Aparāts tātad bija ielikts, lai ielaistu pretsāpju medikamentus un jums nevajadzētu lietot zāles?

Jā, protams.

Jūs pirms tam par spīti visām sāpēm un grūtībām pabeidzāt mācības un strādājāt par pārdevēju?

Jā. Zināšanas par pārdevējas darbu apguvu Liepājas 48. vidusskolā, pēc tam kļuvu par mazumtirdzniecības pārdevēju, vēlāk izgāju trešās pakāpes grāmatvedības kursus Sociālās integrācijas valsts aģentūrā Jūrmalā.

Kā nolēmāt spēlēt sēdvolejbolu?

Par grāmatvedi es mācījos kopā ar invalīdiem, un viens no maniem studiju biedriem, vīrietis gados, stāstīja, ka ir nodarbojies ar sēdvolejbolu. Es visu laiku domāju, ka to dara tikai cilvēki ratiņkrēslā. Tas, ka es vispār staigāju, būtībā ir brīnums, to atzīst arī ārsti, tāpēc man negribējās nodarboties ar sportu ratiņkrēslā. Es tomēr aizbraucu paskatīties, kā tas notiek, un izrādījās, ka, spēlējot sēdvolejbolu, vienkārši jāsēž zemē. Man šis sporta veids ļoti iepatikās. Pirms avārijas es daudz sportoju, ļoti labi spēlēju volejbolu, basketbolu un gribēju iemācīties spēlēt rokasbumbu.

Pirms paraolimpiskajām spēlēm strādāju par pārdevēju Vērgalē, dzīvoju pie treneres un divas reizes nedēļā braukāju ar autobusu no Liepājas uz Rīgu. Vēlāk no darba aizgāju, jo man tik ļoti patika sports, ka gribēju piedalīties treniņnometnēs, piemēram, Ēģiptē.

Tur notika arī pasaules čempionāts. Pēc tam mēs vinnējām Maskavas mēra kausu. Diemžēl es neatceros visas tās vietas, kur bijām. Man bieži gribas raudāt, kad saprotu, cik slikti atminos dažādus savas dzīves notikumus. 

Kāpēc patlaban lūdzat ziedot naudu? Ko plānojat ar to darīt?

Pirms trim gadiem, kad izņēma aparātu, tika pārtraukta arī slimības lapa. Man nebija ne zāļu, ne naudas, jo invaliditātes pensija bija vien 117 eiro. Nacionālais veselības dienests man trīsreiz atteica palīdzību, un es vairs nezināju, ko darīt. Ejot pa ielu, nejauši ieraudzīju Ziedot.lv biroju, bet domāju, ka viņi palīdz tikai bērniem. Tā kā biju pilnīgā bezizejā, es iegāju iekšā un jautāju, vai viņi varētu man palīdzēt. Viņi ne tikai uzklausīja, bet arī palīdzēja. Ja nebūtu Ziedot.lv, nebūtu arī manis, tas ir skaidrs. Līdzekļi vajadzīgi ne tikai turpmākajai ārstēšanai, bet arī zālēm. Kopš man izņēma aparātu, lielākā daļa naudas aiziet miega zālēm, jo sāpes ir tik lielas, ka pat pretsāpju medikamenti nepalīdz. Ir tādi laikapstākļi, kad var izdzert kaut veselu iepakojumu pretsāpju zāļu, bet tas nelīdz.

Tātad reizēm mēdz būt, ka sāpes ir tik stipras, ka tās nevar izturēt?

Agrāk bija mazliet vieglāk. Tagad, ja sāp neizturami, es dzeru miega zāles, un gadās, ka divas diennaktis pēc kārtas noguļu. Piemēram, pagājušogad, kad sākās ziema, sāpes kļuva neciešamas. Vasarā bija vieglāk, bet tagad tādas dienas, kad nesāp, ir retums, un tā ir liela laime. Pēdējā laikā sāpes ir ļoti stipras.

Kad jūs savāksiet vajadzīgo naudas summu, jūs dosieties uz klīniku Vācijā un tur jums atkal ievietos muguras smadzeņu stimulatoru?

Tāds ir plāns. Mūsu valstī ir tikai divi ārsti, kuri ar šādiem aparātiem nodarbojas. Ja būtu pozitīvs ārstu konsilija lēmums, ka man tāds aparāts ir vajadzīgs, es varētu atkal dabūt S2 veidlapu, bet šāda lēmuma nav un šķiet, ka es pie tāda nevarēšu tikt.

Vai tagad jums ir cerība?

Latvijā ārstiem nav vienota viedokļa, vai man tāds aparāts ir vajadzīgs. Viņi bieži nonāk pretrunās, turklāt baidās no iespējamā riska. Es uzskatu, ka par to man ir jāspriež pašai. Ja es esmu gatava riskēt, mediķiem mans viedoklis būtu jārespektē. Iznāk, ka aparāts ir vajadzīgs, bet Latvijā esmu saņēmusi atteikumu tādu ievietot, tādēļ man ir vajadzīga ziedotāju palīdzība, lai es varētu to izdarīt Vācijā. Dzīvojot kā tagad ar miega zālēm un spēcīgiem pretsāpju medikamentiem, man nav nākotnes, tie ir pāris gadi, un viss.

Ko jums sola vācu dakteri? Vai tad, kad savāksiet naudu un veiksiet operāciju, jūs varēsiet dzīvot bez mokošajām sāpēm?

Jā. Kad man Vācijā ielika pirmo aparātu ar pumpi, man nekas nesāpēja. Ja 17 ilgus gadus jāmokās sāpēs, tad tā ir liela laime, ka nesāp. Es gandrīz nevarēju noticēt, ka kaut kas tāds ir iespējams. 

Kā pavadāt savas dienas? Lielākoties guļat vai varat arī kaut ko darīt?

Patlaban es vai nu visu laiku staigāju, vai arī guļu. Es būtu tiešām priecīga, ja man būtu kāds darbs, kuru varētu strādāt attālināti no mājām tajos brīžos, kad mani nemoka sāpes, bet es neko nevaru atrast, jo nevienu neapmierina tāds darba režīms. Var teikt, ka es diktēju noteikumus, jo varu strādāt tikai ik pa laikam, turklāt nav skaidri zināms, kad un cik daudz. Darbs ir vajadzīgs, jo ir ļoti grūti izdzīvot.

Jūs minējāt, ka esat strādājusi par pārdevēju...

Tas bija tik sen. Kad man bija aparāts, es strādāju Maximā, bet visu nopelnīto naudu atdevu par zālēm. Toreiz es prasīju palīdzību valstij, saņēmu atteikumu, bet mani atbalstīja Ziedot.lv. Būtībā es dzīvoju, pateicoties labiem cilvēkiem, jo, ja nebūtu neviena, kas ziedo, manis nebūtu. Mani pārņem šausmas, kad saprotu, ka varētu nomirt, jo man tik ļoti gribas dzīvot, turklāt pilnvērtīgi.

Ko jums sarunas nobeigumā novēlēt? Galvenais laikam būtu, lai jūsu dzīvē nebūtu mokošo sāpju?

Jā. Tā kā es tik daudzus gadus jūtu sāpes, es novērtēju dzīvi. Daudzi cilvēki, kam gadās neliela ķibele, nepadomā, ka var būt situācijas, kad dzīve vienā mirklī var pārvērsties par elli. 

Tie, kas vēlas atbalstīt Lindu, lai jaunajai sievietei dotu iespēju beidzot sākt pilnvērtīgi dzīvot un nemocīties ar neizturamām sāpēm, to var izdarīt „Ziedot.lv” tīmekļa vietnē.

Citi šobrīd lasa

Ārā ar maskām, iekštelpās – bez. Daudzi neizpratnē par šo niansi Makrona vizītes laikā 9
Viņķele noliedz baumas, ka valdībai ir plāns X no noteikta datuma visu slēgt 3
Kijevā nogalināta ASV vēstniecības darbiniece, kura bija izgājusi paskriet 8

Максим Галкин с детьми показал роскошный бассейн в своем замке

«Он ее оскорблял еще в Америке и Риге»: Отец Фриске рассказал об издевательствах Шепелева над Жанной