Daktera Kuzņecova recepte, kā uzvarēt vēzi

Lai gan onkoloģijā daudzi faktori saistīti ar ģenētiku, pēc daktera Kuzņecova domām, 70 procentos gadījumu saslimšanu ar vēzi izraisa nepareizs dzīves veids, darba apstākļi, kā arī uzturs: “Vērtīgs uzturs palīdz izvairīties no onkoloģiskām saslimšanām, un tas ir zinātniski pierādīts.”

“Veselība – tas vēl nav viss, taču bez veselības – viss nav nekas,” pirms 2400 gadiem sengrieķu filozofa Sokrata teikto citē zinātnieks un ārsts Sergejs Kuzņecovs. Šķiet, vairākumam Sergeja Kuzņecova vārds asociējas ar daudz izslavēto zemestauku sēni, kuras vērtīgās, ārstnieciskās īpašības Senajā Ķīnā apbrīnoja jau pirms trim tūkstošiem gadu, pateicoties tās unikālajām spējām uzveikt dažādas kaites un audzējus. Ilgi un pamatīgi pētījis zemestaukus un priežu poliprenolu, Sergejs Kuzņecovs neapstājas un turpināja darboties. Un tā tas bijis vienmēr. Arī strādājot Latvijas Medicīnas akadēmijas (tagad Rīgas Stradiņa universitāte) eksperimentālajā nodaļā, viņš sākotnēji darbojies toksikoloģijas nodaļā – pētījis koncerogēnās vielas un citas indes, kas spēj izraisīt vēzi, šķetinot iemeslus, kas veicina ļaundabīgo audzēju rašanos. Sergejs Kuzņecovs piedalījies pētījumos un uzstājies ar lekcijām dažādās pasaules valstīs – ASV un Ķīna ir tikai dažas no tām. Sergejs Kuzņecovs ir gan ārsts, gan medicīnas zinātnieks. Viņa galvenā darbošanās joma ir tādu uzturlīdzekļu izveidošana, kas palīdz izsargāties no saslimšanas ar vēzi, sirds un asinsvadu slimībām, astmas, atopiskā dermatīta, neauglības, kā arī saistaudu un autoimūnajām saslimšanām. Sanktpēterburgas Medicīnas akadēmijā Sergejs Kuzņecovs ieguvis ārsta higiēnista specialitāti, un viņa interešu lokā ir arī uztura higiēna. Veselīgs un vērtīgs uzturs ir arī viena no galvenajām komponentēm pretvēža profilaksē.

“Daudz ko no tautas medicīnas izmanto arī tradicionālajā medicīnā jeb allopātijā. Piemēram, daudzi pretvēža medikamenti ir sintezēti, pamatojoties uz strutenes izejvielu bāzes. Eļļa, ūdens un sēnes – šīs trīs vērtības ir par maz novērtētas,” stāstījumu sāk Sergejs Kuzņecovs.

Kāpēc eļļa ir tik vērtīga? “Tāpēc, ka arī šūnas apvalks ir veidots no taukiem. Jau pirms desmit gadiem teicu, ka šūnām vajag taukus! Tauki ir spēcīgākais imunitātes, enerģijas un organisma aizsardzības avots. Es runāju par nepiesātinātām taukskābēm, ko satur augu tauki. Daudzi cilvēki mēra savu holesterīna līmeni, lieto preparātus, kas to samazina, taču jāatceras, ka tie pazemina arī tauku daudzumu organismā, un tas nav labi. Pēkšņi atteikties no jebkādām taukvielām nedrīkst, tā var iedzīvoties dažādās slimībās. Arī ļoti korpulenta cilvēka uzturā ik dienu jābūt 30% taukvielu. Uzturam jābūt harmoniskam. No augu taukiem cilvēkam visvērtīgākās ir nerafinētās eļļas. Pat viena tējkarote šādas eļļas sniedz daudz organismam nepieciešamo vielu. Veikalā visbiežāk pieejamas ir tieši rafinētās eļļas. Rafinētās eļļas paredzētas cepšanai, bet nerafinētās šādam mērķim lietot nedrīkst, jo tās gatavošanas laikā var izdalīt kancerogēnās vielas. Jo vairāk lietosim augu eļļas, jo vieglāk būs samazināt arī dzīvnieku tauku uzņemšanu savā uzturā. Vidusjūras iedzīvotāji dzīvo ilgi, bet viņu uztura neatņemama sastāvdaļa ir olīveļļa. Mums nav olīvkoku, toties – ir rapsis! Sastāva ziņā rapšu eļļa ir ļoti līdzīga olīveļļai. Regulāri to lietojot vienu līdz divas tējkarotes, tā palīdz sirds un asinsvadu slimību profilaksē,” stāsta ārsts.

“Ingvers satur aptuveni 400 bioloģiski aktīvu vielu, daļa no tām šķīst ūdenī, daļa – taukos. Tā darbojas kā dabiska antibiotika – pret iekaisumu, vīrusiem, mikrobiem, parazītiem – un atšķirībā no antibiotikām uzlabo arī zarnu mikrofloru.” Ko lietot vērtīgāk? Ingvera eļļu vai dzērienu? “Abus, jo katrs iedarbojas citādāk. Ingvera tēju var lietot infekciju, gripu, saaukstēšanās laikā, kā arī vispārējam tonusam, bet eļļu vēlams lietot gļotādu ārstēšanā, jo gļotāda ir imunitātes barjera. Ingvera eļļa jāpatur mutē, līdz šķidrums sajaucas ar siekalām, un tad lēnām jānorij. Īpaši tas ieteicams tiem, kas bieži apaukstējas un kam gļotāda ir vājāka,” atbild ārsts. Viņš stāsta, ka dažādās pasaules valstīs redzējis daudz un dažādu eļļu, bet ķimeņu – nekad. “Latvijā ķimeņu izmantošanai ir senas tradīcijas – ķimeņu siers, maize... Izspiest no ķimeņu augļiem eļļu ir visai sarežģīti. Pēc izspiešanas sanāk neliels daudzums melnas, rūgtas masas, kas līdzinās naftai. Tieši tāpēc šī eļļa jāšķaida ar zināmu daudzumu rapšu eļļas.”

Sergejs Kuzņecovs ir drošs, ka onkoloģijas zinātnē daudzi faktori saistīti ar ģenētiku, tomēr 70 procentos gadījumu saslimšanu ar vēzi izraisa nepareizs dzīves veids, darba apstākļi, kā arī uzturs. “Svarīgi apzināties, ka vērtīgs uzturs palīdz izvairīties no onkoloģiskām saslimšanām, tas ir zinātniski pārbaudīts. Piemēram, linsēklu eļļa uzturā būtu jālieto pastāvīgi. Tā ir ļoti efektīva pretvēža profilaksē, tāpat, lietojot to vienu līdz trīs tējkarotes dienā, var palīdzēt izvairīties no sirds un asinsvadu saslimšanām, kuņģa čūlas, zarnu trakta iekaisumiem, saaukstēšanās, artrīta, čūlām, erozijām, nespēka, kā arī tad, ja ir sausa āda, izkrīt mati, lūst vai slāņojas nagi.” Kā no burkāniem var izspiest eļļu? “No pašiem burkāniem eļļu izspiest tiešām nevar, bet tiem ir sēklas. Lai no burkāniem izvilktu visas derīgās vielas, jāņem palīgā olīvu vai rapšu eļļa. Tur ir arī savi laboratoriski noslēpumi.”

“Nereti pacientiem ir neierobežoti līdzekļi ārstniecībai, bet vienalga uzvar vēzis,” turpina ārsts. “Ziemeļeiropā, piemēram, ir ļoti augsta saslimstība ar krūts vēzi, savukārt Dienvidāzijā ar šo kaiti sievietes slimo maz.” Kāpēc tā? “Iespējams, liela nozīme ir klimatam, kā arī, protams, uzturam. Vairākums zinātnieku šo faktu izskaidro – tur sievietes paaudžu paaudzēs ļoti daudz ēdušas soju. Mums sojas lietošana uzturā nav īpaši populāra.”

Ārsts apstiprina, ka zinātne vēl nespēj precīzi atbildēt, kas tieši izraisa saslimšanu ar vēzi, bet ir arī versija, ka sākotnējais vēža saslimšanu iemesls ir nepietiekams skābekļa daudzums šūnās. “Fakts, ka ļaundabīgās šūnas ir skābas, bet veselās – sārmainas, ļauj izdarīt secinājumu, ka vēzis ir organisma oksidācijas rezultāts, kura iespaidā samazinās skābekļa daudzums šūnās. Varbūt te arī meklējama atbilde uz jautājumu, kāpēc, veiksmīgi izoperējot ļaundabīgo audzēju, bet neizmainot organisma skābo vidi, atkal parādās jauni vēža veidojumi. Piemēram, Vācijā veiktie izmēģinājumi ar pelēm apstiprināja sārmaina ūdens iedarbības efektivitāti ļaundabīgu audzēju ārstēšanā. Pelēm, kuras dzēra sārmaino ūdeni, imūnsistēma ļoti uzlabojās – liesas izdalīto antiķermeņu skaits palielinājās 2,4 reizes.” Sergejs Kuzņecovs uzsver, ka veselas šūnas ir sārmainas. Zinātnieks Teodors Barudi, grāmatas Sārmainums vai nāve autors, raksta: “Katra slimība, sākot ar iesnām un beidzot ar vēzi, piedzimst, pārkāpjot zināmu slieksni, kad organisms vairs nav spējīgs cīnīties ar uzkrātiem skābju atkritumiem. Šādu atkritumu uzkrāšanās nenozīmē neko citu kā vienīgi novecošanos.”

“Stress ir mūsdienu dzīves sastāvdaļa, tomēr ilgstošā laikposmā tas ietekmē sirds un kuņģa darbību, centrālo nervu sistēmu, organismā notiek bioķīmiskas izmaiņas, kuru dēļ sirdsdarbība kļūst biežāka, paaugstinās asinsspiediens, notiek izmaiņas orgānu asins apgādē. Stress paaugstina arī skābuma līmeni organismā. Tam labs pierādījums ir kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas. Stresa situācijās īsā laikā tiek sadedzināts liels daudzums barības vielu, un tādā veidā rodas tik daudz atkritumu, ka organisms to nespēj vairs izvadīt,” skaidro ārsts.

Viņaprāt, prasme atslābināties palielina organisma sārmainību, taču cilvēkiem ar augstu organisma skābumu to izdarīt ir ļoti grūti. “Pastāvīgi palielināts skābes daudzums novājina virsnieru dziedzerus. Šā iemesla dēļ parādās nervozitāte, strauji mainās garastāvoklis, ir grūti uzturēt dvēseles mieru, jo organismam pastāvīgi nepieciešama jauna skābuma deva. Rietumvalstīs ir nostiprinājušās skābas ēšanas paradumi, kur patērētājs izjūt sātu, saņemot tikai šāda veida uzturu.”

Ko darīt? “Jāmaina ēšanas paradumi, uzturā vairāk iekļaujot sārmainus produktus – salātus, dārzeņus – un samazinot skābo – gaļas, saldumu, miltu izstrādājumu – lietošanu. Skābumu vai sārmainumu raksturo rādītājs pH, kas nosaka, cik skābuma, t. i., ūdeņraža jonu, satur jebkura viela, kuras sastāvā ir ūdens. Šā rādītāja lielums svārstās no nulles (ļoti skābs) līdz 14 (ļoti sārmains). Kad pH rādītājs tuvs 7 (6,8–7,2), to dēvē par neitrālu. Organisms normāli funkcionē, ja asinis ir vāji sārmainas, pH rādītājam esot robežās no 7,35 līdz 7,45. Svarīgi dzert sārmainu ūdeni ar pietiekami augstu pH (8,5–9,5). Īpaši tas ieteicams pirms ēšanas, tukšā kuņģī, kad skābes daudzums tajā ir neliels. Vielas, kas neitralizē organismā pārskābināto vidi, ir kālijs, nātrijs, kalcijs un magnijs. Organisma iekšējo vidi ļoti labi raksturo siekalu un urīna pH, ko var pārbaudīt arī mājas apstākļos. Lai noteiktu skābuma līmeni, var izmantot papīra loksnītes (lakmusa, universālās), kas pēc īslaicīgas iemērkšanas pētāmajā šķidrumā maina savu krāsu.

Viens no saslimšanas iemesliem ir arī hroniska ūdens nepietiekamība šūnās. Organismam katru dienu jāsaņem 2–2,5 litri ūdens. Parasti dzeram tikai tad, kad izjūtam slāpes, un organismam ik dienu pietrūkst puslitra vai litra ūdens. Lai cilvēks būtu vesels, katrai šūnai jābūt piesātinātai ar ūdeni. Sārmains ūdens ir mīksts, bez smaržas un pēc garšas atgādina lietus ūdeni. Skābs ūdens pēc garšas ir nedaudz skābs ar vāju hlora smaržu.

Piedzimstot cilvēka organismā ir 90% ūdens. Augšanas, nobriešanas un novecošanās procesa gaitā ūdens daudzums organismā samazinās, un tas pamazām izžūst. Kančo Kuninaka, viens no sārmaina ūdens izmantošanas iniciatoriem ārstniecībā, savos pētījumos atklāja asinsspiediena samazināšanos, lietojot sārmainu ūdeni. To apstiprina arī klīniskie rezultāti cukura diabēta ārstēšanā ar sārmainu ūdeni, ko ieguva zinātnieki Vācijā. Asinsspiediens par 87% pazeminājās cukura diabēta otrā tipa slimniekiem un par 50% – pirmā tipa. Turklāt Kančo Kuninaks secināja, ka visu slimnieku organismi, kuri sūdzējās par augstu asinsspiedienu, bija skābi.”

Sergejs Kuzņecovs uzskata, ka sārmaina ūdens lietošana var palīdzēt izveseļoties no ļoti dažādām kaitēm – sirds slimībām, augsta asinsspiediena, artrīta, podagras, nierakmeņiem, alerģijas, siena drudža, astmas un osteoporozes, pat infekciju slimībām un arī no rīta nelabuma, kas piemeklē grūtnieces. Tas esot izskaidrojams ar to, ka daba vispirms augli apgādā ar visiem nepieciešamajiem sārmu minerāliem, bet, topošajai mātei guļot, viņas organisms zaudē daudz sārmu minerālus, kā dēļ strauji palielinās asins skābums, un tas izpaužas kā slikta dūša no rītiem. “Vairāki ārsti uzskata, ka acu slimības, tostarp katarakta, rodas no skābju sāļu uzkrāšanās acīs. Viņuprāt, vecumā paaugstinās organisma skābums, un acīs uzkrājas indīgās fosforskābes un urīnskābes sāļi,” skaidro Sergejs Kuzņecovs. Kā mājās ūdeni var padarīt sārmainu, ja nav speciālu tam domātu ierīču? “Ūdenim var pievienot citrona sulu,” iesaka ārsts. “Tādi ir skābju un sārmu līdzsvara triki!”

Ieguvusi atzinību Senajā Ķīnā, kā arī Romas impērijā, dižā sēne pie sava vārda tika 18. gadsimtā, kad sava īpašā veidola dēļ holandiešu ārsts un botāniķis to nodēvēja par nekaunīgo fallu (latīniski Phallus impudicus). “Zemestaukus mūsu senči uzskatīja par ēdamām sēnēm, lietoja uzturā un, iespējams, pat nenojauta par to ārstnieciskajām īpašībām,” stāsta medicīnas zinātnieks. Viņš saka, ka sēnē, kas izaug no olas stadijas, ir daudz izejvielu, kas dod enerģiju, tāpat tā bagātīgi satur fitohormonus. Tāpēc to īpaši ieteicams lietot sievietēm, kas sirgst ar mastopātiju, miomu vai olnīcu darbības traucējumiem. Uz jautājumu, vai iemesls, kāpēc ārsts pievērsies medicīnai, bijusi vēlme citiem palīdzēt tikt galā ar vēzi, Sergejs atbild apstiprinoši. Viņu allaž interesējuši arī citu veiktie pētījumi šajā jomā. “Jau pirms Pirmā pasaules kara Latvijā bija farmaceiti un zinātnieki, kas pētīja zemestaukus. Arī 20. gadsimta četrdesmitajos gados Paula Stradiņa vadībā tika veikti pētījumi šajā jomā.

Kad 1993. gadā man bija tikšanās ar Latvijas Onkoloģijas centra ārstiem un lasīju lekciju par zemestaukiem un to izmantošanu onkoloģijā, attieksme bija pesimistiska. Toreiz šis produkts ārstu vidū neizraisīja interesi. Lai gan bijām veikuši tik daudz eksperimentu un pētījumu, no Latvijas Republikas Farmakoloģijas un farmakopejas komitejas saņēmām jautājumu: “Labi, kur pasaulē vēl kaut kas tāds ir?” “Pagaidām nav, bet, iespējams, ar laiku būs,” atbildējām. “Nu, tad ejiet!” Farmakoloģijas komiteja šo preparātu neatzina kā zāles. Bet katram mākonim ir zelta maliņa. Zemestauki ir ēdamās sēnes. Un tagad pārtikas sēņu ekstrakts Zemestauku sula ikvienam ir pieejams kā pārtikas produkts. “Lai ēdiens ir zāles un zāles – ēdiens!” teica Hipokrats. Deviņdesmitajos gados Onkoloģijas centrā bija profesore Rozenbaha, kundze cienījamos gados, kura atzina, ka pēc Otrā pasaules kara, ap piecdesmitajiem gadiem, zemestauku sēni profesors Pauls Stradiņš lietojis gan pret taisnās zarnas, gan dažādiem ādas vēžiem. Profesores Rozenbaha un Tutkēviča Lilastē augusta beigās sēnes pašas arī lasījušas. Bijuši cilvēki, kas, uzzinājuši, ka sēni izmanto tādam nolūkam, tās nesuši uz klīniku."

Sergejs Kuzņecovs atceras, ka jau padomju laikos Latvijas Medicīnas akadēmijā bija sagatavojis 3–4 preparātus. “Nebiju nekāds jauniņais, zināju, ko daru. Turklāt produkta efektivitāti apstiprināja arī eksperimenti ar dzīvniekiem, konkrēti, pelēm. Ļeņingradas Onkoloģijas institūtā bija peles, kurām jau 4–6 mēnešu vecumā parasti veidojās krūts vēzis. Mums bija vairāki eksperimenti. Peles lietoja zemestaukus mūsu noteiktajās devās – lietoja brīvi, cik pašas vēlējās, kā arī bija daļa, kas zemestaukus nesaņēma vispār. Pārsteidzošākais secinājums, kas radās, ja tās saņēma nozīmēto devu, – vairākumam vēzis neattīstījās vispār,” stāsta ārsts.

Sergejs Kuzņecovs atgādina, ka zemestauki nav vienīgā vērtīgā sēne. Zinātniski pierādīts, ka visas vērtīgās sēnes satur izejvielas, kas regulē imunitāti, tīra zarnu traktu, iznīcina baktērijas, vīrusus un kavē ļaundabīgo šūnu rašanos. “Es ieteiktu ēdienkartē iekļaut šampinjonus, kurus vislabāk ēst termiski neapstrādātus, kā arī šitaki un austeres,” dod padomu zinātnieks.

Priežu skuju brīnumi

    Neraugoties uz lielo pieredzi pētniecībā, Sergejs Kuzņecovs uzskata, ka perfektu zāļu pret vēzi nebūs nekad. Kāpēc? “Jo tam ir pārāk daudz seju. Ja šūnās ir kādas izmaiņas, mutācijas, tad tās ar konkrētu antivielu var iznīcināt. Taču šūna uzreiz maina savu ģenētisko formulu, un veidojas rezistence. Tieši tāpēc tik svarīga ir profilakse un savlaicīga ārstēšana. Galvenā problēma – nespēja agrīni diagnosticēt vēzi.” Bet kurš gan veiks analīzes, ja nav nekādu sūdzību? “Tādā gadījumā nav brīnums, ka šī problēma bija, ir un būs... Regulāra, profilaktiska mamogramma, kolonoskopija, plaušu rentgens un dzimumzīmju apskate var glābt dzīvi. Es ļoti ticu arī jaunajai pieejai – ģenētiskajai diagnostikai, kas laikus prognozētu visas iespējamās problēmas. Manā skatījumā būtu labi, ja cilvēks jau dzīves sākumā zinātu, ar kurām slimībām ir risks saslimt un ko darīt lietas labā, līdz kādam vecumam vēlams dzemdēt, un tamlīdzīgi.

Kas ir poliprenols? “Tā ir viela, kas iegūta no priežu skujām un aizvieto ļoti būtiskas substances – dolihola – trūkumu organismā. Dolihols ir specifiska viela, ko izstrādā cilvēka organisma šūnas. Vēzis ir epitēlija jeb šūnas ārējā apvalka veidojums. Lai tas nevarētu izveidoties, šūnām nepieciešama nepārtraukta saskarsme. Gluži kā ģimenē – ja nav mijiedarbības, tā izjūk. Ja veselajām šūnām ir labi attīstīti savstarpējie kontakti, tās slikto šūnu var piespiest veikt pašnāvību. Šūnām ir tādas kā glikoproteīnu antenas, kuras palīdz radīt dolihols. Un ar tām tās var redzēt, vai kaimiņu šūnām ir kāds defekts. Ja kontakta starp šūnām nav, slimās šūnas sāk vairoties. Savukārt kontaktus starp šūnām nodrošina glikoproteīns, un tas savukārt ir saistīts ar dolihola veidošanos organismā. Citās valstīs poliprenolu iegūst no ginkgo biloba lapām, mēs – no priežu skujām! Neesmu pirmais, kas pētī poliprenolu. Katrā pasaules universitātē ir pa kādai grupai, kas to dara.

Mēs poliprenolu pētījām jau padomju laikā. Mēģinājām atrast kādu mehānismu, principu, lai saprastu, kā šī viela darbojas organismā. Sapratām, ka katram orgānam ir specifisks dolihola ķēdes garums. Ja šī viela izdalās, ar analīzēm var precizēt, kurā orgānā ir tās deficīts. Gan japāņu, gan amerikāņu, gan zviedru zinātnieki, kam ir lieli fondi, nepārtraukti pētī šo vielu. Amerikāņi ir secinājuši, ka ar poliprenolu var mēģināt izārstēt saistaudu vajūmu, imūndeficītu, aknu fibrozi, kā arī patoloģisku ādas sausumu. Viņi pieņem, ka doliholu varētu iegūt no cūku taukiem, vienlaikus atzīstot, ka tas gan būtu ļoti dārgi.”

Vai lietojot uzturā priežu pumpuru tēju un citus skuju dzērienus, arī iespējams uzņemt poliprenolu? “Lai no priežu skujām izvilktu šādu vielu, ir nepieciešama īpaša tehnoloģija. Priežu skuju dzēriens satur daudz vērtīgu vielu, tostarp hlorofilu, kas stiprina imūnsistēmu un izvada no organisma kaitīgās vielas, taču poliprenolu tur neatradīsiet. Poliprenols jālieto gadījumā, ja analīzēs konstatē dolihola trūkumu. Dolihola analīzes būtu ieteicams veikt cilvēkiem ar augstu noslieci uz onkoloģiskām saslimšanām (radiniekiem bijis vēzis, smēķēšana, saskare ar kancerogēnām vielām), pacientiem ar aizkuņģa, krūts, olnīcu un citu vēzi, kuri saņem ķīmijterapiju, astmas paasinājuma ārstēšanai un profilaksei, astmas rašanās riska izvērtēšanai un profilaksei, bērniem ar atopisko dermatītu, alerģisko rinītu un pārtikas alerģiju, ja ir neauglība, aknu saslimšanas, lai prognozētu rehabilitācijas procesu pēc insulta, kā arī lai novērtētu vakcinācijas risku.

Droši var savākt priežu pumpurus, apliet tos ar degvīnu vai karstu ūdeni, paturēt divas nedēļas un tad pa vienai līdz divām tējkarotēm dienā lietot veselības, imunitātes stiprināšanai. Šo pašu uzlējumu var lietot, ja ir bronhīts vai sarežģījumi pēc dažādām infekciju slimībām. Bērnībā man patika košļāt jaunās priežu skujas un mīksto miziņu, kas slēpās zem ārējās, biezās mizas. Par priežu pumpuru un skuju ārstnieciskajām īpašībām zināms jau ļoti sen. Piemēram, kad par poliprenolu lasīju lekcijas Ķīnā, man parādīja vairāk nekā simts gadu senu ārstniecības līdzekļa recepti, kas sastāvēja no baltvīna un priežu skujām. Šo recepti pārbaudījām mūsdienīgā laboratorijā un atklājām, ka aktīvā viela ir poliprenols,” stāsta zinātnieks.

“Fizisko veselību ļoti lielā mērā ietekmē arī mūsu domas. Garantija veselībai – māksla sevi saprast. Ne velti ir sens teiciens, ka zivs pūst no galvas. Dažreiz saviem pacientiem iesaku ēst vienkārši šokolādi, lai priecīgāks prāts. Jo vairāk prieka, jo spēcīgāka veselība!”

Ārsta Sergeja Kuzņecova kulinārijas rekomendācijas un receptes

Imunitātes stiprināšanai var savākt priežu pumpurus, apliet tos ar degvīnu vai karstu ūdeni, paturēt divas nedēļas un tad pa vienai līdz divām tējkarotēm dienā lietot veselības uzlabošanai. Šo pašu uzlējumu var lietot, ja ir bronhīts vai sarežģījumi pēc dažādām infekciju slimībām.

4 ēdamkarotes. linsēklu eļļas + 1 ēdamkarote ābolu etiķa, 1 sasmalcināta ķiploka daiviņa, melnie pipari pēc garšas. Visu labi samaisa.

Nomizo 5–6 tomātus, izspiež caur sietu, kamēr veidojas pasta, pievieno 3 ēdamkarotes lineļļas, sīpolus, ķiploku, piparus.

Uz lēnas uguns izkausē sviestu un pievieno tādu pašu daudzumu linu eļļas.

Produkts pēc ķirbju eļļas izspiešanas. Ķirbju sviestu pievieno makaroniem. Šāds ēdiens īpaši ieteicams, lai uzlabotu vīrieša veselību.

Īpaši ieteicami sievietes veselībai.

Pavisam cita garša un vērtība veselībai.

Īsts kārums zivju gardēžiem.

Atklājiet šos sen zināmos salātus no jauna.