Atkarību gūstā - kā tikt vaļā no alkohola, sociālajiem tīkliem, cukura un citām apsēstībām uz visiem laikiem

Tiek prognozēts, ka līdz 2020. gadam amerikāņu vidū, kas sasnieguši vismaz 50 gadu vecumu, atkarīgo skaits dubultosies, salīdzinot ar laikposmu no 2002. līdz 2006. gadam. 

Pasaules Veselības organizācijas (PVO) jaunākajos datos par alkohola atkarību vērojama ļoti drūma aina – alkohola pārmērīga lietošana lielākajā daļā pasaules ir sasniegusi epidēmijas apmērus un ik gadu paņem ap 3,3 miljoniem dzīvību. Un, ja tās nav zāles vai alkohols, kas pārņēmis savā varā, ir arī citas briesmas, no kurām uzmanīties, – azartspēles, iepirkšanās, pārtika, internets, cukurs un viedierīces.

Cukura mānīgais saldums

Zinātnieku vidū norisinās karstas debates par to, vai cukurs ir atkarību izraisoša viela medicīniskā nozīmē. Nesen publicētā pētījumu pārskatā – tā autori ir sirds asinsvadu nozares zinātnieks Džeimss Dž. Di Nikolantonio (James J. Di Nicolantonio) un kardiologs Džeimss H. Okīfs (James H. O’Keefe), un viņi abi strādā Svētā Lūkas Vidusamerikas sirds institūtā Kanzasā, un Viljams Vilsons (William Wilson), ārsts ASV bezpeļņas praksē Lahey Health – secināja, ka, vērtējot smadzeņu neiroķīmiju un uzvedību pēc zāļu, narkotiku un cukura lietošanas, var vilkt zināmas paralēles un saskatīt pārklāšanos gan pētījumos ar dzīvniekiem, gan cilvēkiem. 

Zinātnieki atsaucas uz pētījumiem, kuros grauzēji deva priekšroku saldam ūdenim, nevis injicētam kokaīnam. Viens no zinātniekiem, kas veica pētījumu Gelfas Universitātē Kanādā, atklāja, ka žurkas vienādi reaģēja uz Oreo cepumiem un kokaīnu. Eksperimentā abas vielas tika izmantotas kā balva. 

Cukurs liek smadzenēs izdalīties savienojumiem, kas veido labsajūtu, – neirotransmiteriem dopamīnam un serotonīnam un endorfīniem, kas smadzeņu atalgojuma sistēmā darbojas kā dabīgie opiāti.

Ēdot daudz saldumu un produktu ar augstu glikēmisko indeksu, mēs galu galā varam mainīt smadzeņu ķīmiju, samazinot dopamīna receptoru skaitu, tāpēc jāuzņem arvien vairāk un vairāk cukura, lai sasniegtu tādu pašu labsajūtas efektu. Tātad, jo vairāk cukura uzņemam, jo lielāks “sitiens” nepieciešams, lai radītu dopamīna pacēlumu.

Līdzīgi kā ar citām atkarībām, ķermenis un smadzenes var izmantot cukuru, lai uz brīdi samazinātu trauksmi, depresiju un garastāvokļa svārstības.

Pārmērīga cukura uzņemšana samazina dopamīna receptoru skaitu smadzenēs un veicina citas neirobioloģiskas pārmaiņas, kādas rodas, lietojot atkarību izraisošas zāles un narkotikas. Tas norāda uz to, ka cukurs pārmērīgi aktivizē smadzeņu atalgojuma sistēmu. 

Nemaz nav tik gudri

Jums nav jāiet tālāk par vietējo kafejnīcu, lai redzētu, ka cilvēkiem nepatīk pavadīt laiku bez mobilajām ierīcēm. Sociālo mediju pārbaudīšana, e-pastu lasīšana un īsziņu sūtīšana ir uzvedība, kam ir augsts risks veidot atkarību. Līdzīgi kā loterijā vai ar azartspēļu mašīnām nekad nevar zināt, kurā brīdī gūsi aizraujošu atalgojumu.

2016. gadā tika veikts kāds pētījums, kurā zinātnieki atklāja, ka puse no pusaudžiem ziņoja par atkarību no saviem gudrajiem telefoniem. Vecāku vidū īpatsvars bija vēl lielāks – 59 % uzskatīja, ka viņu pusaugu bērni ir atkarīgi no mobilajiem telefoniem. Savukārt vairāk nekā ceturtā daļa – 27 % – vecāku atzina, ka paši ir atkarīgi no viedierīcēm. 

Vodafone pētījumā par 2000 britu pieaugušajiem, viena trešdaļa atbildēja, ka pārbauda telefonu pat seksa laikā. Vairāk nekā puse (51 %) teica, ka viņi lietotu telefonu, apmeklējot kāzu ceremoniju, un 54 % apgalvoja, ka uzskatot par normālu atbildēt uz telefona zvanu vakariņu laikā. Aptuveni 57 % aptaujāto atzina, ka paceltu telefonu, apmeklējot tualeti. 

Nesenā pētījumā, ko veica riska kapitāla uzņēmums Accel un datu analīzes kompānija Qualtrics, atklājās, ka mileniāļi jeb Y paaudze pārbauda savus telefonus vismaz 150 reizes dienā. Septiņdesmit deviņi procenti guļ ar telefonu līdzās gultai, un puse aptaujāto ieskatās savā telefonā arī nakts vidū. 

Izsalkušie rēgi

Kanādiešu ārsts Gabors Mate (Gabor Maté), atkarību speciālists, piedāvā vispārēju atkarības definīciju – tā ir jebkura uzvedība vai viela, kas sniedz īslaicīgu atvieglojumu vai baudu, bet ilgtermiņā rada postu un pēc kuras ir nepārvarama vēlme, bet atteikšanās pavisam nav iespējama bez recidīva.

Šī definīcija ietver daudzus apsēstas uzvedības veidus modernajā sabiedrībā, sākot ar e-pastu pārbaudīšanu 11 reizes katru stundu 16 līdz 17 km skriešanai ikdienā un patoloģiskai azartspēļu spēlēšanai. 

Jāatrod aizvietotājs

Savā grāmatā All That Glitters: A Climber’s Journey Through Addiction and Depression (Conexion Books, 2016), Margo Talbota (Margot Tallbot) apraksta, kā viņai izdevās sevi izglābt no gadiem ilgas vielu atkarības un krimināliem noziegumiem, – viņa tos aizstāja ar kāpšanu aizsalušos ūdenskritumos. Atkarību pārņemtiem cilvēkiem ir ļoti raksturīgi, ka viņi vienu atkarību aizstāj ar citu. Svarīgākais, lai viņi izmantotu savas spējas un kļūtu atkarīgi no tā, kas piepilda, nevis iztukšo.

Ir daudz stāstu par cilvēkiem, kas atraduši Dievu, un šī pieredze ir gana dramatiska, lai aizstātu iepriekšējo atkarīgās personas identitāti ar jaunu, garīgu identitāti.

Ketrīna Kempa, sieviete, kas bija atkarīga no fentanila tabletēm, spēja atteikties no milzīgās zāļu devas, kad atrada savu mūža mīlestību. Viņai bija nepieciešama rehabilitācija, lai atlabtu, taču viņas dzīvē bija ienācis kaut kas vērtīgāks par fentanilu.

Jūs nevarat gaidīt, kamēr ierodas jūsu mūža mīlestība, bet varat izvēlēties lietas, ko vēlētos savā dzīvē sasniegt, – karjeras mērķi, laulību, bērnus, laimi, piedzīvojumus, jebko – un tad apsvērt, kā esošā atkarība traucē šos mērķus sasniegt. Vai laiks, ko pavadāt tviterī vai citos sociālajos medijos, jums palīdzēs sasniegt savus mērķus?

“Katru dienu ar atkarīgajiem, kas ir pārtraukuši savu atkarīgo uzvedību, notiek brīnumi,” Kempa rakstīja pēc pieciem gadiem, kad pati bija atbrīvojusies no savas atkarības. “Tas ir brīnumaini, kas notiek, kad zāles, alkohols, ēdiens, attiecības vai azartspēles tiek noliktas malā un reālajai dzīvei tiek ļauts uzņemt apgriezienus.”