Ēdamais "ziloņkauls" ar iespaidīgu CV - sparģelis
Sparģeļi ir viens no retajiem produktiem, kas īpašu labvēlību un piekrišanu ir baudījis visos laikos – gan kā ēdiens, gan kā ārstniecības līdzeklis. Tam ir pat sarakstīta visnotaļ sīka autobiogrāfija – pa gadiem, gluži kā mūsdienu CV.
Tajā fiksēts, ka Ķīnā, Persijā, Grieķijā sparģeļi plaši lietoti vismaz piecsimt gadus pirms Kristus, Hipokrats izcēlis tos kā īpaši dziednieciskus augus, 304. gadā izdots pirmais Sparģeļu dekrēts, 362. gadā sarakstīts pirmais medicīniskais traktāts par sparģeļiem, 1750. gadu uzskata par gadu, kad sparģeļus Eiropā sāka audzēt masveidā, 1852. gads iegājis vēsturē ar to, ka sparģeļi pirmo reizi iesprostoti konservu kārbā.
Arī sparģeļa raksturs acīmredzot ticis uzskatīts par ievērojamu, jo, piemēram, senajā Ēģiptē tos izmantoja kā kulta priekšmetu, no tiem veidoja vainagus un ar tiem rotāja jaunlaulātos.
Romiešu laikos sparģeļus nēsāja ap kaklu kā amuletus, turklāt valdīja pārliecība, ka tie pasargā no nevēlamas grūtniecības. Tautas medicīnā tos lika lietā pret ļaunu aci, mērcēja ūdenī un pēc tam tajā mazgāja seju un rokas. Tomēr līdz 19. gadsimta sākumam sparģeļi skaitījās luksusa produkts un tikai pēc tam kļuva pieejami arī vienkāršajai tautai. Par sparģeļu statusu liecina arī izteiksmīgie apzīmējumi ēdamais ziloņkauls, dabas brīnums, pumpuros ieslēptais pavasara gaiss.
Domājams, ka sparģeļu sezonas trakuma pamatā ir ne tikai šo dārzeņu maigā, riekstainā garša, bet arī veselībai noderīgās īpašības: sparģeļos ir 95 % ūdens, tie pazemina asinsspiedienu, samazina nogurumu, tos iesaka aknu, sirds un reimatisma slimniekiem.
Kā apieties ar sparģeļiem?
Tā kā sparģeļu audzēšana ir pietiekami darbietilpīga, tie arī atbilstīgi maksā, tādēļ pērkot jāraugās, lai dzinumi patiešām būtu svaigi un kvalitatīvi. To var pārbaudīt, ja sparģeli mazliet saspiež un no tā iztek šķidrums, – tātad dzinums ir svaigs.
Jo ilgāk sparģeļus uzglabā, jo vairāk sulas tie zaudē un jo sīkstāki un šķiedraināki kļūst.
Sparģeļus mizo ar asu nazi vai dārzeņu mizojamo nazīti, lai nesalauztu dzinuma galu, ko daudzi uzskata par visgaršīgāko.
Lai sparģeļi vārīšanas laikā neizjuktu, tos mēdz arī sasiet saišķīšos.
Sparģeļus vāra nelielā ūdenī tā, lai tie tik tikko būtu pārklāti ar šķidrumu. Vārīšanai ir paredzēti arī speciāli katli.
Sālsūdenim pievieno arī sviesta gabaliņu, jo tas izceļ sparģeļu garšu, un nedaudz cukura, kas neitralizē rūgtenumu. Daži pilieni citrona sulas palīdz saglabāt krāsu.