Hipnoloģe Dace Rolava atklāj, kā lasīt cilvēku kā atvērtu grāmatu

Nejauši jaušs atklājums

Dace Rolava stāsta: „Tā bija tīrā nejaušība uzzināt par hipnozes iespējām. 1988. gadā Maskavā apmeklēju līdzīgu mācību iestādi kā mūsu Jauno psiholoģiju centrs. Bija sarunāta tikšanās ar direktoru, kurš nevarēja laikus ierasties un ieteica man pavadīt divas stundas kādā no lekciju telpām. Atvēru pirmās durvis pa labi un iegāju auditorijā, kur notika Ēriksona hipnozes mācības pie Mihaila Ginsburga. Pēc pāris stundām sapratu, ka šī lieta mani nopietni ieinteresējusi, un sarunās ar direktoru vienojāmies par sadarbību. Mihails Ginsburgs ir mans pirmais hipnoterapijas skolotājs. Maskavā apmeklēju franču psihoterapeita, hipnozes meistara Žana Bekio lekcijas.
1998. gada rudenī sākās pirmās Ēriksona hipnozes apmācības Latvijā. Agrāk hipnoze saistījās ar klasisko metodi, ko mācīja un praktizēja Jānis Zālītis. Klasiskā hipnoze ir tiešā suģestija, kuras laikā klientu ieved miegā, atslēdz apziņu, lai terapeitam būtu pieejams tikai zemapziņas valdījums. Tiešā suģestija nozīmē – tu dari to vai šo, ar tevi notiek tas vai šis… Savukārt Ēriksona hipnoze ir maigā suģestija, ko vēl sauc par metaforisko hipnozi, – klientam ir jādzird terapeits. Tiek izmantotas metaforas, ko izvēlas saistībā ar klienta izvirzīto uzdevumu un terapijas mērķi. Mūsu teikumi veidojas no „tu vari, tev ir iespējams”, tiek izmantoti citādi apziņas nomierināšanas paņēmieni. Gadās, ka klients padziļināta transa stāvoklī nedzird daļu teksta vai nespēj tam izsekot līdzi, bet tiešo suģestiju mēs neizmantojam. Smejamies, ja cilvēks nāk un saka – mani neviens nevar nohipnotizēt, tad Ēriksona metodes hipnologam tāds klients jau ir darbam vajadzīgajā apziņas stāvoklī.
Mūsu zemapziņa veido pieredzi ar tēliem, tāpēc metaforu metode ļoti labi strādā. Zemapziņa viegli uztver humoru, vārdu spēles, kas ātri un viegli izraisa terapeitiska efekta psihisku asociāciju ķēdi. Laikā, kad klienta apziņa nodarbināta ar to, ko viņiem sakām, zemapziņa var sadzirdēt pavisam ko citu.
Uz šo principu balstās citas mūsdienu metodes, piemēram, apzinātība jeb mindfulness – šobrīd modīga pašsuģestija, kas palīdz nomierināties cilvēkiem ar augstu stresa līmeni ikdienā.
Terapeita valodai jābūt vienkāršai un pieskaņotai klienta izpratnei. Mēs, cik vien iespējams, pietuvināmies viņa realitātei un pārdzīvotajam.
Daudzi uzskata, ka hipnoze ir pēdējā iespēja saņemt palīdzību, un vairāku slimību aprakstos tā ir minēta kā viens no terapijas veidiem, kas palīdz gan neiroloģisku problēmu, piemēram, valodas raustīšana, stress, trauksme, depresija un citas, gan dažādu slimību, tostarp sāpju ārstēšanas, gadījumā. Uzskata, ka hipnoze ir divdesmit pirmā gadsimta zāles.”

Lasīt cilvēku kā atvērtu grāmatu

„Ja dodu sev tādu uzdevumu, tad, ejot pa ielu, varu noteikt pretimnākošo cilvēku problēmas. Dažādie psihes tipi izpaužas cilvēku valodā, darbībā, pat apģērbā un ārējā izskatā. Šad un tad ir kārdinājums pieiet un parunāties. Īpaši, ja redzu, ka māte vai tēvs psiholoģiski traumatiski izturas pret bērnu. Aizvedu mazdēlu uz treniņu, kur vārtiem tieši pretī nosēžas māte ar mazu zīdainīti klēpī. Es asāk nekā viņa izjūtu draudošās briesmas saņemt sitienu ar bumbu. Aizrādīju, un mamma pēc pirmās kritiskās situācijas bija gatava paklausīt un pārsēsties citur. Bet vienmēr jāsaprot, kad to vari darīt un kad ne, lai nekļūtu par staigājošu bazūni, jo psiholoģiskas problēmas mums ir diezgan bieži novērojamas gan attiecībās, gan audzināšanas momentos, gan citur.
Sarunā ar klientu vēroju viņa neverbālo valodu, arī ķermeņa stāvoklis, elpošana, acu zīlīšu kustība un citas redzamas lietas sniedz daudz informācijas.
Man ir meita un mazdēls. Dzīvojam kopā, un ir iespēja vērot mūsdienu bērnu un orientēties viņa pasaulē. Jaunatne tik strauji attīstās, un intereses ir tik dažādas, ka man jāspēj dzīvot līdzi laikam. Kad jākonsultē bērni, varu runāt viņu valodā. Iegūt klienta uzticību ir viena no manas profesijas panākumu atslēgām.
Darbs mani neizsmeļ, gluži otrādi – katrs klients dod iespēju pilnveidot pašai sevi. Bet es protu atslēgties, aizverot kabineta durvis. Domāju par klientu ārpus kabineta tikai tad, ja jāpalasa kāda grāmata īpaši konkrētajam gadījumam vai jākonsultējas ar citiem speciālistiem. Nereti jāpapildina zināšanas fizioloģijā, medicīnā un citās jomās.”

Var palīdzēt arī sev

„Akadēmiskajā medicīnā ir stereotips, ka hipnoze nav uztverama nopietni. Labi, ka pēdējo gadu laikā attieksme mainās un pie manis klientus nosūta tieši mediķi. Sadarbībā ar asinsvadu ķirurgu, flebologu Žoržu Žabūru asistēju vēnu operācijas laikā sievietei, kura no narkozes varēja atteikties. Mans uzdevums bija virzīt klientes sāpju procesu. Veicināju, ka apziņas plūsma ir lēnāka, it kā novirzīta, lai tā nekoncentrējas uz sāpju meklēšanu vai domāšanu par sāpēm, īpaši tad, ja cilvēks zina, ka sāpes būs. Ievadu cilvēku transā. Tādā stāvoklī samazinās apziņas klātesamība un sāpes zūd. Hipnozē ir vesela liela nodaļa – darbs ar sāpēm, gan akūtām, gan hroniskām. Ļoti labi hipnoze palīdz cīņā ar hroniskām sāpēm un pie akūtām sāpēm var palīdzēt uz brīdi, kamēr iemesls tiek novērsts. Dažas reizes gadījies palīdzēt cietušajiem uz ielas, kamēr atbrauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.
Šādi esmu palīdzējusi arī sev. Lūdzu, lai vispārējo anestēziju operācijas laikā samazina uz pusi un ievedu sevi transā, lai klusinātu sāpju sajūtu. Pirms tam gan vajadzēja pārliecināt mediķus un apliecināt, ka esmu pie pilna prāta un uzņemos visu atbildību par savu izvēli. Arī pie zobārsta esmu lūgusi veikt manipulācijas bez atsāpināšanas.
Tas nav nekas pārāk neparasts, jo arī saviem klientiem mācu pašsuģestiju. Mans pienākums nav pieradināt cilvēku pie hipnozes terapijas, bet palīdzēt viņam iemācīties palīdzēt pašam sev, piemēram, zināt, kā samazināt stresu pirms publiskas uzstāšanās vai nozīmīgām darba apspriedēm.
Latvijā esam divi aktīvi strādājoši hipnologi – es un Edgars Skrodelis. Edgars strādā ar hipnoterapiju tikai kabinetā, es paralēli apmācu arī jaunos speciālistus. Ir mediķi, kas mācījušies hipnozi un pielieto to kopā ar pamatmetodēm.
Jūtu, ka esmu piepildījusi savas profesionālās gaidas. Izmantoju tās lieliskās iespējas, kuras piedāvā dzīve. Mums katram galvenais ir pēc iespējas biežāk atkārtot sev par savām pārliecībām, spējām un varēšanu, lai tas būtu gan personīgi motivējoši, gan nozīmīgi sabiedrības kontekstā. Tas rada iekšēju apmierinātību un vairo sekmes.”