Ko darīt jau šodien, lai nebūtu plūdu: praktiski soļi meža īpašniekiem
Klimata pārmaiņas Latvijā šodien noteikti nav abstrakts jēdziens, jo tās jau šobrīd izjūt gan mežu īpašnieki, gan lauksaimnieki, gan infrastruktūras uzturētāji. Pieaugošs nokrišņu daudzums, straujas lietusgāzes un nepastāvīgas ziemas būtiski maina ūdens aprites režīmu un dinamiku. Tas savukārt nozīmē to, ka meliorācijas sistēmu nozīme pieaug. AS “Latvijas valsts meži” meža meliorācijas eksperte Laura Ķiploka uzsver, ka pirmais solis, lai arī vienkāršs, bet bieži ignorēts, – īpašuma apsekošana un uzturēšana.
“Īpašniekam vismaz reizi gadā, īpaši pēc pavasara paliem, ir jāapseko savā īpašumā esošā meliorācijas sistēma. Tas nozīmē ne tikai vizuāli paskatīties, bet arī saprast, vai ūdens brīvi aizplūst, vai grāvju nogāzēs nav grunts izskalojumu, vai caurtekas nav aizsērējušas. Tie ir it kā sīkumi, bet tie nosaka, vai sistēma vispār strādā,” viņa skaidro.
Speciāliste uzsver, ka lielas problēmas bieži sākas ar maziem, nepamanītiem defektiem. “Zari, lapas, krūmi, bebru aizsprosti – tas viss ar laiku uzkrājas. Ja to regulāri neizvāc, ūdens plūsma tiek traucēta, un tad jau pie lielākiem ūdens apjomiem rodas plūdi. Pat viena piesērējusi caurteka var izraisīt būtiskas sekas.”
Viņa salīdzina meliorācijas sistēmu uzturēšanu ar zobu veselības profilaksi: “Ja tu regulāri rūpējies par savu veselību, tev nebūs pēc tam jāiegulda milzīgi līdzekļi tās atjaunošanā, bet, ja to ignorē, izmaksas kādā brīdī var kļūt ļoti lielas.”
Pārmaiņas pastiprina esošās problēmas
Runājot par plūdu riskiem, Ķiploka norāda, ka tie Latvijā nav jauna parādība, taču mainās to raksturs un intensitāte.
“Tradicionāli mēs rēķinājāmies ar pavasara paliem, kas notiek sniega kušanas rezultātā. Taču pēdējos gados arvien biežāk redzam, ka arī vasarā un rudenī intensīvas lietusgāzes rada līdzvērtīgus vai pat lielākus plūdus. Tas nozīmē, ka meliorācijas sistēmām jāstrādā daudz intensīvāk un biežāk.”
Viņa uzsver, ka būtiska problēma ir meliorācijas sistēmu novecošanās. Liela daļa grāvju tīkla izbūvēta pirms 50–70 gadiem, balstoties uz tā laika klimatiskajiem apstākļiem un hidroloģiskajiem aprēķiniem.
“Teorētiski šīs sistēmas joprojām spētu darboties, ja tās būtu ideālā stāvoklī. Bet realitātē tās ir piesērējušas, aizaugušas un vietām pat fiziski bojātas. Tas nozīmē, ka ūdens netiek novadīts tik ātri, kā nepieciešams, un pie lielākiem nokrišņiem veidojas pārplūdes.” Klimata pārmaiņas šajā gadījumā darbojas kā pastiprinošs faktors, un tās ne tikai palielina ūdens daudzumu, bet arī izgaismo nesakārtotas meliorācijas sistēmas trūkumus.
Svarīgs ir katrs grāvis un caurteka
Plūdu riski pastāv lielākoties zemāko reljefu vietām, kā, piemēram, Zemgalē. Būtisks aspekts, ko uzsver speciāliste, ir meliorācijas sistēmas savstarpējā saistība. Tā nav izolētu elementu kopums, bet gan vienota struktūra.
“Latvijā mums ir salīdzinoši laba sistēma, jo pastāv valsts nozīmes ūdensnotekas – lielie grāvji un kanāli, kas savāc ūdeni no plašām teritorijām. Taču visa sistēma darbojas tikai tad, ja visi tās elementi ir kārtībā – gan galvenās ūdensnotekas, gan mazākie grāvji, gan caurtekas.”
Viņa skaidro, ka problēmas bieži sākas tieši tad, ja kāds posms netiek uzturēts. “Ja galvenā ūdensnoteka nav sakārtota, tad ūdens vienkārši “atduras” un nevar aizplūst. Rezultātā applūst arī tās teritorijas, kur meliorācijas sistēma it kā ir kārtībā.”
Svarīga ir arī sadarbība starp dažādiem īpašniekiem un institūcijām. “Ūdens neievēro īpašumu robežas. Ja viens īpašnieks uztur savu sistēmu, bet kaimiņš to nedara, problēmas var rasties abiem. Tā ir kopēja atbildība.”
Īpaši kritiski elementi ir caurtekas. Tās ir vietas, kur ūdens šķērso ceļus vai citus infrastruktūras objektus. “Cilvēks bieži pat nepievērš uzmanību, kādā stāvoklī ir caurteka, pārbraucot pāri ceļam. Bet tieši tur bieži veidojas piesērējumi, kas var novest pie ceļu izskalošanas vai teritoriju applūšanas.”
Dabiskie risinājumi un meliorācija
Mūsdienās arvien biežāk tiek runāts par dabiskajiem risinājumiem, piemēram, mitrāju atjaunošanu. Tie var palīdzēt samazināt plūdu riskus, taču, kā uzsver Ķiploka, tie nav universāls risinājums.
“Mitrāji darbojas kā ūdens uzkrāšanas zonas. Tie palīdz lokalizēt ūdeni un samazināt tā izplatību. Taču tas vairāk ir lokāls efekts. Ja runājam par lielākām teritorijām un saimniecisko darbību, meliorācijas sistēma joprojām ir nepieciešama.”
Viņa uzsver, ka izvēle starp dabiskajiem un tehniskajiem risinājumiem ir atkarīga no teritorijas mērķa. “Ja tā ir aizsargājama teritorija vai biotops, pieeja būs cita. Bet, ja mērķis ir saimnieciskā darbība, kā, piemēram, mežsaimniecība vai lauksaimniecība, tad ūdens novadīšana ir būtiska.” Tāpēc svarīgākais ir līdzsvarota pieeja, kur abi risinājumi papildina viens otru, nevis konkurē.
Vairāk ūdens, vairāk atbildības
Skatoties nākotnē, speciāliste ir tieša – klimata pārmaiņu ietekme tikai pieaugs. “Mēs jau tagad redzam, ka ziemas kļūst nepastāvīgākas, biežāk ir lietainas vasaras un rudens periodi. Tas nozīmē, ka ūdens daudzums vidē palielinās, un tas rada papildu slodzi visai meliorācijas sistēmai.”
Viņa uzsver, ka bez regulāras uzturēšanas problēmas uzkrāsies un kļūs arvien dārgāk risināmas. “Grāvju tīkls Latvijā ir ļoti plašs, un tas ir izbūvēts pirms desmitgadēm. Ja mēs to neuzturam, tas vienkārši aizaug un pārstāj darboties. Tad nākas ieguldīt daudz lielākus resursus, lai visu atjaunotu.”
Noslēgumā Ķiploka formulē galveno principu, kas attiecas uz ikvienu meža īpašnieku: “Meliorācijas sistēma var šķist nemanāma, bet tā ir kritiska infrastruktūra. Ja mēs par to rūpējamies regulāri ar nelieliem, bet sistemātiskiem darbiem, mēs varam būtiski samazināt plūdu riskus un nodrošināt ilgtspējīgu saimniekošanu arī mainīgajos klimata apstākļos.”
PROJEKTU ""Klimata kurss" – SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi"" sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņa par klimatneitralitāti un zaļo enerģiju Latvijā" FINANSIĀLI ATBALSTA EMISIJAS KVOTU IZSOLĪŠANAS INSTRUMENTS.
