Zaļie koridori dabā - kāpēc tie ir svarīgi, un ko katrs var darīt savā pagalmā
Daba mainās strauji, un to arvien skaidrāk redz ne tikai zinātnieki, bet arī mēs visi savā ikdienā – dārzos, pļavās, mežmalās un pat pilsētvidē. Latvijā līdz ar klimata pārmaiņām, intensīvu zemes izmantošanu un ainavas vienkāršošanos mainās arī sugu sastāvs – ienāk jaunas sugas, tostarp invazīvās, bet daļa vietējo sugu pakāpeniski izzūd.
Šajā kontekstā īpaši svarīgs kļūst jēdziens “zaļie koridori” – teritorijas, kas palīdz sugām pārvietoties, izplatīties un izdzīvot. Kas ir zaļie koridori, kā tie darbojas un kā cilvēks var palīdzēt tos uzturēt (vai iznīcināt), skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece Solvita Rūsiņa un Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes pētniece Rūta Starka.
Lai sugas izdzīvotu pārmaiņās
Rūta uzsver, ka no kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku viedokļa pārmaiņas dabā notiek ļoti strauji. “No dienvidiem vai austrumiem regulāri ienāk jaunas sugas. Ja Lietuvas pētnieki ziņo par kādu jaunu sugu, mēs zinām – drīz tā būs arī pie mums.”
Solvita norāda, ka pārmaiņas nav tikai jaunu sugu ienākšana, bet arī lokāla sugu izzušana un kopumā biotas (dzīvās dabas) vienkāršošanās. “Ne velti mūsdienu aktualitāte dabas aizsardzībā ir bioloģiskās daudzveidības krīze. Jā, nāk iekšā jaunas sugas, bet vienlaikus izzūd sugas, kas šeit dzīvojušas gadsimtiem ilgi. Vairāki desmiti sugu Latvijā reģionāli jau ir izzuduši,” saka pētniece. Nupat izdotajā jaunajā Latvijas Sarkanajā grāmatā (https://sarkanagramata.lu.lv/) par izzudušām atzīta lidvāvere, Eiropas ūdele, parastais šnibītis, vidējais ērglis, ziemeļu kaulene, briežu rūgtdille un citas sugas.
Tieši ainavas pārveide ir viens no iemesliem, kāpēc zaļie koridori kļūst tik nozīmīgi. Tie ir teritoriju savienojumi, pa kuriem sugas var pārvietoties no vienas vietas uz citu. Solvita kā vislabāko piemēru min upi un upes ieleju, kur vienuviet ir nogāzes ar dažādiem vērsumiem, atšķirīgi mitruma apstākļi, pali, viļņu darbība un dažādas dzīvotnes. “Pali paši par sevi nes materiālus, piemēram, sēklas, no vienas teritorijas uz citu. Tas ir transporta koridors tiešā veidā. Bet netiešā veidā upes ielejas koridors ir vēl svarīgāks – lielās biotopu dažādības dēļ tajā ir daudz nelielu, savvaļas sugām piemērotu vietu, kur apstāties, vairoties un pēc tam virzīties tālāk.”
Eiropas dievlūdzējs, kas Latvijā ienāca ap 2008. gadu, spriežot pēc ziņojumiem, izplatījies tieši pa Daugavu – no Daugavpils uz Rīgu pa upes malu. Vēl viens piemērs ir skudru circenītis – tikai divus milimetrus liels kukainis, kuram nav spārnu un kas dzīvo kopā ar skudrām. Pētījumi liecina, ka, iespējams, tieši upes paliene šai sugai bija izplatīšanās koridors. Arī visiem labi zināmais maurloks ir atnācis pa Daugavu un izplatījies tālāk.
Būtiska ir zaļo koridoru apsaimniekošana
Taču zaļie koridori var darboties arī negatīvi. “Pa tiem izplatās arī invazīvās sugas, piemēram, Kanādas zeltslotiņa, Sosnovska latvānis, Spānijas kailgliemezis,” atgādina pētnieces. Ir grūti prognozēt, kā bioloģiski izpaudīsies starpsugu attiecības, kad tajās ienāk jauns spēlētājs. Katrai sugai vajadzīgi noteikti resursi, un, ja ienākušajai sugai konkurētspēja ir labāka, tā var apdraudēt vietējo sugu pastāvēšanu.
Tāpēc svarīga ir apsaimniekošana – kādu vidi cilvēks šajos koridoros rada. Agrāk Latvijas lauksaimniecības ainava bija daudzveidīgāka – upes bija dabiskākas, mežmalas pakāpeniskākas, pļavas un ganības savienoja dažādas dzīvotnes. “Mūsdienās mežmalas bieži ir taisnas, grāvju norobežotas, līdz pašai malai nomēslotas vai apstrādātas ar augu aizsardzības līdzekļiem. Šie koridori faktiski ir zuduši. Pali daudzviet vairs nenotiek, jo upes ir iztaisnotas un nomeliorētas, zālāju platības ir samazinājušās, bet aramzemju platības pieaugušas. Tā ir ainavas homogenizācija, sugas tādā ainavā vairs nevar ne uzturēties, ne pārvietoties,” skaidro Solvita.
Ekoloģiskais slazds
Īpaši sarežģīts ir jautājums par ceļiem – tie var būt gan koridori, gan barjeras. Kā barjeras tie darbojas, piemēram, mežu un arī augsto purvu sugām. Ar ceļiem fragmentētā mežu masīvā tipiskām mežu sugām, kas spēj dzīvot tikai pastāvīgi mitrā un maigā mikroklimatā koku radītā noēnojumā, šie cilvēka radītie lineārie ainavas elementi nebūs palīdzīgi, lai pārvietotos. Kad šāda suga nonāk izcirtumā vai ceļmalā, tā aiziet bojā. Arī augsto purvu sugas nespēs izmantot šādus koridorus, tādēļ mežu un purvu sugu saudzēšanai jāizvēlas citas pieejas.
Toties klaju vietu sugām ceļi var darboties kā zaļie koridori – ceļmalas un dzelzceļa malas tām nereti nodrošina pārvietošanās iespējas. Taču vienlaikus šīs vietas var kļūt arī par ekoloģiskajiem slazdiem – tās piesaista sugas, bet neļauj tām veiksmīgi izdzīvot vai vairoties.
Solvita uzsver, ka šauras, intensīvi apsaimniekotas ceļmalas bieži nestrādā vispār. “Ja nopļauta tiek tikai šaurā mala satiksmes drošībai, bet platā josla tiek pļauta vienu vai divas reizes sezonā, ļaujot augiem izziedēt un izsēt sēklas, tad jau tā darbojas gan kā dzīvotne, gan kā koridors,” viņa skaidro.
“Pētījumos redzams, ka kamenes un citi kukaiņi izmanto šādas ceļmalas, bet jāskatās, kā tās tiek plānotas. Ja ziedošas joslas ir abās pusēs intensīvai satiksmei, tas var kļūt par ekoloģisko slazdu. Kukaiņi regulāri pārlido no vienas puses uz otru, un tas palielina to mirstību,” stāsta Rūta.
Pētnieces uzsver, ka zaļajiem koridoriem ir liela nozīme arī sugu ierobežotajās pārvietošanās spējās. “Lielai daļai augu sugu vidējais attālums, ko sēkla pārvar prom no mātesauga, ir tikai līdz dažiem desmitiem metru,” saka Solvita. “Ir sugas, kas spēj izplatīties 50 metrus, dažas optimistiski – 100–500 metrus. Tas nozīmē, ka piemērotām vietām ainavā ir jāatrodas samērā tuvu.” Arī kukaiņiem viss nav vienkārši – pat ja sugai ir spārni, tas vēl nenozīmē, ka tā aktīvi izplatīsies. “To nosaka ne tikai uzbūves īpašības, bet arī uzvedība un resursu pieejamība,” saka Rūta.
Notiek pētījumi par koridoru nozīmi
Latvijā notiek mērķtiecīgs darbs, lai saprastu, kuras vietas dabā ir īpaši nozīmīgas un kā tās saglabāt vai uzlabot. Pētnieces īsteno valsts pētījumu programmas “Bioloģiskās daudzveidības prioritāro rīcību programmā noteikto pētījumu izstrāde” projektā “Augstas izšķirtspējas bioloģiskās daudzveidības kvantificēšana dabas saglabāšanai un apsaimniekošanai”, HiQBioDiv, VPP-VARAM-Daba-2024/1-0002, kur zinātnieki modelē sugu izplatību un nosaka dabas aizsardzībai nozīmīgas teritorijas. “Mēs saliekam kopā zināmās sugu atradnes ar vides apstākļiem un nosakām, kur citur Latvijā šīm sugām būtu piemērota vide. Tad redzam, ka dažām sugām svarīgas ir ne tikai dabiskas vietas, bet arī cilvēka radīti koridori. Ja cilvēks zina, kā tās veidot un apsaimniekot, viņš var palīdzēt sugām izplatīties.”
Labs piemērs ir sila ķirzaka. Tai piemērotas vietas var būt ne tikai dabiski smiltāji vai sausas pļavas, bet arī sausas mežmalas, ceļmalas un dzelzceļa malas, ja tur ir pietiekami atklāta vide un siltums. Šādas vietas var darboties kā “pakāpieni” pārvietošanās ceļā. Pētnieku projektā izstrādātais sugu izplatības modelis sila ķirzakai uz to arī norāda.
Ko katrs var darīt savā īpašumā
Tomēr zaļie koridori nav tikai jautājums speciālistiem – tas sākas katrā pagalmā, ielas malā un dārzā. Speciālistes aicina vispirms paskatīties uz savu īpašumu un uzdot vienkāršu jautājumu: vai šī vide ir caurstaigājama dzīvībai – augiem, kukaiņiem? Viņas iesaka mauriņos atstāt nepļautas saliņas vai laukumus, nevis visu nopļaut vienādi zemu.
“Pamatprincips varētu būt tāds – auglīgākajās vietās, kur daudz gārsas vai garas zāles, maijā nopļaut un savākt. Tas ļaus sekmīgāk augt krāšņi ziedošām augu sugām, tām ziedēt un izsēties sēklām. Uz rudens pusi var atkal nopļaut un savākt. Vietās ar zemāku zāli un bagātīgāku sugu sastāvu var pļaut tikai vienu reizi sezonā pēc augu noziedēšanas. Ja to dara vairāki kaimiņi, vide kļūst caurstaigājama,” iesaka Solvita.
Ap kokiem var veidot dzīvības saliņas, lauku teritorijās atstāt platākas grāvju malas, kur augiem ir vieta izziedēt. Arī Rūta uzsver, ka izolētas zaļas saliņas ir ekoloģiski maznozīmīgākas, ja nav savienotas ar citām vietām. “Koridoram ir jāsavieno, tāpēc pilsētu plānošana un kaimiņu sadarbība ir nozīmīga.” Pētniece arī uzsver, ka cilvēks var ļoti konkrēti palīdzēt kukaiņiem, tajā skaitā apputeksnētājiem. “Plānojot apstādījumus, esam izvēles priekšā, vai stādīt svešzemju sugas, ar kurām mūsu vietējās kukaiņu sugas, iespējams, nebarosies, vai izvēlēties vietējās augu sugas, kas palīdz kukaiņiem apputeksnētājiem, savukārt apputeksnētāji palīdzēs mūsu dārzos iegūt lielāku ražu.”
Viņa iesaka arī veidot kukaiņu viesnīcas un atstāt nelielas ziedošas pļaviņas. “Regulāra pļaušana pavasarī var būt problēma kameņu mammām, kas no pārziemošanas mostas aprīlī un maijā. Tām ir nepieciešama pirmā barošanās ar pirmajiem ziedošajiem augiem – pienenēm, kārkliem un citiem. Ja visu uzreiz nopļaujam vai agri pavasarī iztīrām grāvjus no kārkliem, kad tiem ir pūpoli, kamenēm un citām agrajām bitēm nav nekā, ar ko baroties.”
Kukaiņu viesnīcu var izveidot ļoti vienkārši. “Paņem lapu koka bluķīti, izurb apmēram 3–7 milimetru diametra caurumus vairāku centimetru dziļumā, noliec to sausā, saulainā vietā – un tā ir ideāla kukaiņu māja,” saka pētniece. Ierīkojot kukaiņu viesnīcu, vajadzētu atvēlēt kaut dažus kvadrātmetrus ziedošai pļaviņai (vai retāk – pļautam zālienam), jo “kas ir viesnīca bez restorāna”, piebilst Rūta.
PROJEKTU ""Klimata kurss" – SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi"" sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņa par klimatneitralitāti un zaļo enerģiju Latvijā" FINANSIĀLI ATBALSTA EMISIJAS KVOTU IZSOLĪŠANAS INSTRUMENTS.
