Latviešu unikālā Lieldienu tradīcija - šūpošanās. Mēs teju vienīgie esam saglabājuši maģisko rituālu
Latvieši var būt lepni par to, ka cauri gadu tūkstošiem saglabājuši senu āriešu pirmtautas (indoeiropiešu) tradīciju – šūpošanos Lieldienās. Mēs esam teju vienīgie eiropieši, kuri vēl piekopj šo seno pavasara saulgriežu mistēriju. Šūpošanās tradīcijas aizsākums jāmeklē sirmā senatnē - daudzus gadsimtus pirms mūsu ēras.
Lieldienu šūpoles nav tikai jautra izklaide, tām ir arī sava maģiska nozīme. Un galvenais – tās nav vienkāršas, parastas šūpoles. Tās kar tikai reizi gadā un pēc svētkiem tās ir jānojauc un jāsadedzina. Pretējā gadījumā tu atstāsi vietu, kur šūpoties raganām, un tas jau neko labu nesola.
Jāšūpojas, lai nekož čūskas un lai būtu brangas aitas
Šūpošanās Lieldienu rītā ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu. Ar šūpošanos rituāla dalībnieki uzskata, ka viņi palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai. Tādēļ nozīmīga ir vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta parasti tām ir augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma. Jāpiebilst, ka šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes un nenokristu vainadziņš.
Senāk Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām.
Tautas ticējumi arī norāda gluži praktiskas lietas, kādēļ vajag daudz šūpoties: lai visu gadu nenāk miegs; lai izvairītos no ļauniem gariem; lai nekož odi, dunduri un čūskas; lai būtu brangas aitas un gari lini.
Visvairāk latvju dainās apdziedātā Lieldienu izdarība ir šūpošanās. Šūpošanās Lieldienās satur tādu pašu nozīmi kā vizināšanās ar ragaviņām Meteņos – auglības veicināšanu. Ir gan maģiskas, gan arī jautras dainas par šūpošanos. Lūk, pāris:
„Augsti mani bāleniņi,
Augsti kāra šūpulīti;
Tautu meita zema resna,
Tai vajaga palēceknes.”
„Lieldien gāju šūpoties,
Lai liniņi gari aug;
Pīrāgus čūšināt,
Lai telītes raibas aug.”
„Sen gaidīju, nu atnāca
Diženais lielais rīts,
Nu varēja šūpoties,
Jaunas meitas skatīties.”
Šūpoles pēc svētkiem jāsadedzina
Nedrīkst piemirst, ka pēc Lieldienām šūpoles obligāti jānojauc un jāsadedzina. Pretējā gadījumā mājā būs nelaime, būs neraža. Ir vairāki ticējumi, kāpēc svētku šūpoles pēc svinībām jāiznīcina:
* Pēc šūpošanās beigšanas šūpoles nedrīkst atstāt, jo tad putniem neizdodoties perēšana, bet vārnas aiznesot cāļus.
Folkloras kopa „Laiksne” stāsta par šūpošanā tradīciju Lieldienās:
* Šūpoles jāizjauc un jāsadedzina, lai raganām nebūtu kur šūpoties.
Tāpat šūpošanās tradīcijas nedrīkst pārtraukt:
* Ja kāds, kas agrāk Lieldienās taisījis šūpoles, nu tās vairs neceļ, tad labie gari atriebj viņam par to.
* Kas vienreiz kāris šūpotnes, tam jākar arī citās Lieldienās, jo citādi lopiem neklājas labi.
