Bieds ēku konstrukcijām un vēl lielāks risks veselībai! Nelūgtais viesis, kas var slēpties pat neiedomājamākajās vietās mājā

“Pelējums ir sēne un kā jau dabas sastāvdaļa atrodas mums visapkārt – tā nekaitē, līdz brīdim, kad tai rodas labvēlīgi apstākļi, lai pārmērīgi savairotos, kas pelējuma sēnes gadījumā nozīmē pietiekami mitru, siltu un nevēdinātu vidi. Latvijas klimats ir salīdzinoši mitrs, un līdz ar rudens vēsāka laika iestāšanos logus atveram aizvien retāk – tā rezultātā samazinās ventilācija un uzkrājas mitrums, kas var rasties gan kādu mājokļa ķibeļu dēļ, gan arī to radām mēs paši, vienkārši elpojot, gatavojot ēst, mazgājoties un veicot citas ikdienišķas darbības.

Paaugstināta pelējuma sēnītes sporu koncentrācija iekštelpu gaisā rada apdraudējumu cilvēka veselībai – tā var izraisīt elpceļu slimības, alerģiskas reakcijas, infekcijas un iedarboties toksiski,” skaidro farmaceite.

Pelējuma sēne ir īpaši bīstama:

• cilvēkiem ar noslieci uz alerģijām,
• hroniskām saslimšanām un dažādiem imūnās sistēmas darbības traucējumiem,
• maziem bērniem,
• grūtniecēm
• cilvēkiem gados.

Tomēr būtisks aspekts ir kontakta ilgums, un, tā kā savos mājokļos parasti uzturamies ilgstoši, pelējumu nedrīkst ignorēt neviens – neatkarīgi no vecuma un veselības stāvokļa.

Pelējuma sēnīte negatīvi ietekmē respiratoro sistēmu – elpceļus un plaušas –, un biežākās izpausmes pēc saskarsmes ar to var būt klepus, šķaudīšana, sēcoša elpa, deguna aizlikums, deguna tecēšana, turklāt tā var negatīvi ietekmēt arī jau esošās hroniskās elpceļu slimības. Tāpat var rasties acu kairinājums, ādas kairinājums un izsitumi, galvassāpes, var tikt sekmēta astmas attīstība, hronisku saslimšanu saasinājumi un citas saslimšanas.

Ja simptomi nav izteikti, palīdzību var meklēt aptiekā pie farmaceita, kurš ieteiks piemērotus preparātus alerģijas ārstēšanai jeb antihistamīnus,  tomēr ieteicams vērsties arī pie ģimenes ārsta, kurš izvērtēs veselības stāvokli un nepieciešamības gadījumā novirzīs pie atbilstošā speciālista.

Kā cīnīties ar pelējumu? 

• Novērs cēloni – tas ir pats svarīgākais, citādi pelējums var atgriezties atkārtoti, un pat remonts te nelīdzēs. Jāatrod liekā mitruma avots, jāpārliecinās, vai nav tekoša jumta vai citu ūdens noplūžu, vai ir iztīrītas notekas, uzstādītas pietiekami jaudīgas ventilācijas sistēmas un pareizi noregulēta logu ventilācija.
• Tīri un žāvē – ja pelējuma ir maz, to var notīrīt ar sadzīves ķīmiju, tostarp atšķaidītu hlora balinātāju, ūdeņraža peroksīdu (3–10 % šķīdumu), sodas ūdeni (10 grami sodas uz 1 litru ūdens), apsmidzināt ar etiķi vai ņemt talkā fungicīdus jeb pretsēnīšu līdzekļus. Pēc apstrādes virsmu noslauka un ļauj tai nožūt. Žāvēšanai var uz 10–15 minūtēm ieslēgt kvarca lampu. Ja pelējuma ir daudz, to ar profesionāliem līdzekļiem var palīdzēt likvidēt dezinfekcijas speciālisti.
• Nodrošini ventilāciju – tas ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā mazināt paaugstinātu mitrumu telpās un ar gaisa kustības palīdzību nožāvēt slapjās virsmas. Gaisa apmaiņa jānodrošina ar speciālām ventilācijas sistēmām vai ar vēdināšanu. Vēdini, pilnībā atverot logu, piemēram, uz minūti reizi stundā.
• Kontrolē mitruma līmeni – seko līdzi mitruma līmenim telpās, piemēram, par dažiem eiro iegādājoties vienkāršu iekštelpu termometru ar mitruma mērītāju. Relatīvā mitruma līmenim jābūt no 40 % līdz 60 % – ja tas ir paaugstināts, papildus var uzstādīt gaisa sausinātāju. Tāpat jāpieskata, lai mitruma līmenis nav pazemināts, jo tad gaiss kļūs sauss, kairinās elpceļus un sausinās gļotādu.
• Regulē apkuri pārdomāti – lai arī šobrīd jau esam ieraduši apkuri taupīt, tomēr nepietiekama ēku apkure ir viens no iemesliem pelējuma attīstībai, tāpēc jāseko līdzi pietiekamai (vēlams ne zemākai par 16 grādiem) temperatūrai telpās, iespējams, jāsāk pa retam piekurināt agrāk rudenī un jāapsilda visas mājokļa telpas. Tāpat ieteicams pa dienu turēt vaļā aizkarus, ļaujot saules siltumam un gaismai nokļūt iekštelpās – pelējumam netīk saules gaismas ultravioletais spektrs.
• Atbrīvojies no pelējuma skartajiem priekšmetiem – paklājus un citus mīkstos materiālus ieteicams likvidēt, jo nav garantijas, ka sporas no tiem izdosies iznīdēt pilnībā. Tāpat pārbaudi puķupodus – vai drenāža ir pietiekama un pelējuma sēnīte nav iemitinājusies augsnē. Bieži lietotus apģērbus pelējums nepagūs pārņemt, un tiem var līdzēt mazgāšana ļoti augstā temperatūrā un vēlams arī žāvēšana veļas žāvētājā.
• Atbrīvo vietu – pie sienām un stūros cieši piestumtas mēbeles kavē gaisa plūsmu, tā radot pelējumam tīkamu vidi, tāpēc ieteicams iekārtas novietot kaut dažus centimetrus atstatu no sienas.
• Pievērs uzmanību paradumiem – ja iespējams, izmazgātās drēbes žāvē ārā vai veļas žāvētājā; ja ir vējtveris, salijušās virsdrēbes un lietussargu atstāj apžūt tajā; gatavojot ēdienu, ieslēdz tvaika nosūcēju un katliem, pannām uzliec vākus. Labākai gaisa apmaiņai iekštelpu durvis labāk turēt atvērtas.
• Reaģē laicīgi – arī tad, kad cīņa ar pelējumu uzveikta, ieteicams pieskatīt mājokli, pieraugot, vai pelējums neatgriežas, un pie pirmajām aizdomām veikt pretpasākumus, nepieļaujot tā izplatību. 

“No pelējuma sēnītes sporu iekļūšanas mājās izvairīties nevar, tāpēc labākais veids cīņā ar pelējumu ir radīt tam nedraudzīgus apstākļus. Sausā, gaišā un vēdinātā vidē, kas ir pienācīgi aizsargāta pret mitrumu un nodrošināta ar atbilstošas jaudas ventilācijas risinājumiem, pelējumam nevajadzētu rasties.

Turklāt, ķeroties pie pretpasākumiem, būtiski atcerēties, ka arī jebkuri pretpelējuma līdzekļi jālieto ar piesardzību, stingri ievērojot to lietošanas pamācību un ieteicamos drošības pasākumus, tostarp jālieto gumijas cimdi un respirators, kas ļaus izvairīties no ķīmisko izgarojumu ieelpošanas, un vēlams arī aizsargbrilles. Tāpat pēc šo līdzekļu lietošanas nepieciešams arī kārtīgi izvēdināt telpu,” piekodina Mārīte Šukele.