Ja ieraugi svešo, tad ziņo! Kādu ļaunumu tie nodara?

Ar šiem svešajiem, bīstamajām invazīvajām sugām, kas apdraud Latvijas dabas daudzveidību, ikviens var iepazīties “Invazīvo sugu pārvaldnieka” mājaslapā Invazivs.lv – fotogrāfijās un aprakstos, kā augs izskatās, kā izplatās un kāda ir tā ietekme uz mājiniekiem. “Invazīvo sugu pārvaldniekā” apkopota arī informācija par 50 plašāk, mazāk plaši vai pat vēl Latvijā neievazātām, tomēr potenciāli mums bīstamām invazīvajām sugām, kuras jau manītas kaimiņvalstīs.

Oficiāli tikai latvānis

Kampaņa “Ķeram svešos!” akcentē vēl kādu aktivitāti – aicina visus dabā gājējus, ieraugot augu vai dzīvnieku, kas šķiet atbilstīgs invazīvās sugas aprakstam –

* to nofotografēt;

* atvērt Dabas aizsardzības pārvaldes vietni Invazivs.lv;

* aizpildīt īsu anketu, svešā atrašanās vietu atzīmējot arī kartē;

* nosūtīt informāciju!

Dabas aizsardzības pārvaldes projekta “LatViaNature” Invazīvo sugu nodaļas vadītāja Santa Rutkovska skaidro, kāpēc cilvēku iesaiste  invazīvo sugu novērojumos ir ļoti svarīga.

Mūsu Ministru kabineta noteikumos, kas izstrādāti jau 2008. gadā, pagaidām par vienīgo invazīvo augu sugu Latvijā apstiprināts tikai Sosnovska latvānis, tālab vienīgi tam nacionālā regulējuma ietvaros veikts gan izvērtējums, lai noteiktu, ar kādiem līdzekļiem vislabāk pret sugas izplatību cīnīties, gan norādīts, kam tas jānodrošina.

Par pārējām sugām, kas, strauji izplatoties un agresīvi vairojoties, var nomākt vietējās sugas, apdraudēt ekosistēmas un pat kaitēt cilvēku veselībai, šāda normatīvā sakārtojuma nav. Bet sugu, kam ir pierādīta negatīva ietekme, mums ir daudz. Tāpēc ikviens šāds ziņojums tiek tverts kā nozīmīga vienība kopīgajā datu bāzē, ko izmanto invazīvo sugu ierobežošanas pasākumu plānošanā.

Katru iesniegto ziņojumu pārbauda zinātnieki un eksperti, kuri ikdienā strādā Dabas aizsardzības pārvaldē, Daugavpils universitātē, Latvijas Hidroekoloģijas institūtā un citur. “Dabas aizsardzība balstās zinātnē, datos un savstarpējā sadarbībā, tāpēc  cīņā pret invazīvajām sugām vajadzīga katra cilvēka palīdzība un pilsoniskā iesaiste,” uzsver Rutkovska.

Pamanīji kaitējumu?  Nekādas sadzīvošanas!

Orientēties šajā situācijā nav tik vienkārši, jo aptuveni viena trešdaļa no visām Latvijas augu un dzīvnieku sugām ir cēlušās citur. Gladiola, dālija, ceriņi – tie visi ir ienācēji, taču pie bīstamiem svešiniekiem pieskaitīti netiek. Sadzīvojam! Oficiāls invazīvā kaitnieka zīmogs uzlikts vienīgi Sosnovska latvānim, kaut arī zinātnieki un eksperti ir secinājuši, ka vismaz 24 Latvijā satopamo invazīvo augu un dzīvnieku sugu radītais apdraudējums ir tikpat nopietns.

Daudzas invazīvās sugas mēdz izskatīties glīti, un tās var būt arī saimnieciski noderīgas, kas to bīstamību, iespējams, nav ļāvis laikus pamanīt. Invazīvo sugu straujā vairošanās un ātrā izplatīšanās notiek uz vietējo sugu izdzīvošanai vajadzīgo resursu rēķina. Mūsu flora un fauna, kas veidojusies daudzu gadu tūkstošu laikā, nespēj ātri pielāgoties un tik agresīviem svešiniekiem turēties pretī, tai nav imunitātes arī pret invazīvo sugu ievazātajiem kaitēkļiem un slimībām.

Rutkovska akcijā aicina dziļāk iepazīt tās bīstamo vai potenciāli bīstamo invazīvo sugu pazīmes, kas mierīgu sadzīvošanu un līdzāspastāvēšanu padara gandrīz neiespējamu. Kā pārliecinošu piemēru viņa min Kanādas zeltgalvīti jeb zeltslotiņu, kura pie mums tika ieviesta kā dekoratīva suga.

Jāapzinās arī no Himalaju kalniem ienākušās puķu spriganes daudzveidīgais nedraudzīgums Latvijas dabai. Neganta savas vietas iekarotāja uz vietējo sugu rēķina ir daudzlapu lupīna, kas savu sēklu dīgtspēju saglabā 30 gadus.

Agresīvā krokainā roze

Savu kaitējošo iedabu vairs noslēpj arī krokainā roze, ko pirmajā acumirklī var sajaukt ar kādu no vietējām mežrozītēm – ziedi skaisti un smaržīgi, augļi spilgti un vitamīniem bagāti, sazarotā sakņu sistēma ir labs palīgs kāpu vai ceļu un dzelzceļu uzbērumu nostiprināšanā.

Taču, tikko ieviesta, tā sākusi te tik labi justies, ka nevilcinās rādīt savu agresivitāti. Jau tā trauslo kāpu ekosistēmu krokainā roze vai nu pārmāc, vai pilnīgi iznīcina, bet iecienītos piekrastes mežus ar saviem ērkšķotajiem saaugumiem padara dabas mīļotājiem gandrīz vai nepieejamus.

Ošlapu kļava priekšā upei

Ošlapu kļava dažkārt padara nepieejamus upju krastus, lauku ceļmalas. Šis koks vai daudzstumbru krūms augsnes ziņā ir ļoti mazprasīgs, kupli salapo, labi absorbē izplūdes gāzes. Vīrišķie ziedi atrodas skarveidīgos pušķos, sievišķie – nokarenos ķekaros, kas zaros turas līdz pat nākamajam pavasarim, tāpēc jauna dzīvesvieta tiek meklēta visa gada garumā gan ar vēja, gan ūdens palīdzību.

Daugavas lokos upes krastā vietām vairs nav  ierasto kārklu vai citu tradicionālo koku sugu – visu pārņēmušas  ošlapu kļavu monoaudzes. Tās noēnojušas arī Gaujas un Ventas krastus. Blīvākās audzēs apakšā melna zeme, nekas cits vairs neaug. Makšķernieki pie ūdens var netikt.

Korintes priekšā atkāpjas priedes

Tikpat nadzīga uz citu sugu izspiešanu no ierastās vides ir šeit gardo ogu dēļ ievestā vārpainā korinte. Kur tā iet plašumā, tur mūsu videi raksturīgie gaišie priežu meži atkāpjas. Turklāt šīm mežiniecēm ir gandrīz tāda kā pūķa daba – ja vienu stumbru nocērt, pieci jau vietā.

Tāpēc mums jāapzinās, ka kaitējums, ko vietējai videi nodara katras laikus neapturētās atsevišķās invazīvās sugas izplatība, pamazām summējas daudz apjomīgākā nodarījumā, kas izpaužas jau valstiskā mērogā.