Neatlaidīgā cīņa ar svešajiem Latvijas dabā
Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LatViaNature akcijas “Ķeram svešos Latvijas dabā!” laikā aktualizētā informācija par invazīvo augu un dzīvnieku sugu nodarīto postu mūsu florai un faunai daudzos rosina vēlmi būt vairāk līdzdalīgiem šo sugu izplatības mazināšanā.
Kā to vislabāk darīt? Vai man pietiek ar to, ka esmu cītīgi izstudējis Invazīvo sugu pārvaldnieka mājaslapu www.invazivs.lv un zinu, kā bīstamais augs vai dzīvnieks izskatās un izplatās, tāpēc esmu gatavs sniegt par šo iebrucēju korekti noformētu ziņojumu? Varbūt būtu lietderīgi ieviest savā ikdienā jaunu paradumu, jebkuru sastapšanās reizi ar invazīvo sugu apvienot ar konkrētu “cīņas uzdevumu”: izrakt kādu krokainās rozes vai korintes atvasi, saplūkt kuplu lupīnu pušķi vāzei vai izraut puķu spriganes puduri?
Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LatViaNature Invazīvo sugu nodaļas vadītāja Santa Rutkovska bilst, ka invazīvo sugu apkarošanā, tāpat kā dabas aizsardzībā vispār, vairāk panākumu nodrošina vispusīga un padziļināta informētība un zinātnē balstīta mērķtiecība, kas vienmēr saistīta arī ar pilsonisko atbildību, nevis tikai impulsīva aktivitāte. Viņa atgādina, ka garāmejot izraut pat vizuāli nelielu vārpainās korintes atvasi var izrādīties sarežģītāk, kā sākumā licies – šī auga saknes ir tik spēcīgas un sazarotas, ka neprasmīgs rāvējs drīzāk satraumēs muguru, nekā mazinās krūma augšanas sparu. Arī nopļauti un turpat atstāti puķu spriganes stublāji jau pēc pāris dienām būs ielaiduši zemē savas gaisa saknes un turpinās kuplot tik pat dzīvelīgi, ja netiks ņemti vērā visi nosacījumi tā iznīdēšanai. Tāpēc pagaidām, kamēr par vienīgo invazīvo augu sugu Latvijā apstiprināts tikai Sosnovska latvānis, jebkuram ziņojumam par konkrētas invazīvās sugas atradni ir lielāks svars, nekā atsevišķam steigā izrautam augam. Jo katrs šāds ziņojums, ko pārbauda Dabas aizsardzības pārvaldes, Daugavpils Universitātes un Latvijas Hidroekoloģijas institūta zinātnieki un eksperti, kļūst par nozīmīgu vienību datu bāzē, uz kuras pamata tiek veikta invazīvo sugu ierobežošanas pasākumu plānošana, lai līdzvērtīgs valsts mēroga normatīvais regulējums kā uz latvāni tiktu piemērots arī citām bīstamākajām invazīvajām sugām.
Kamēr šis process tikai notiek, visnozīmīgākais instrumentu kopums cīņā ar invazīvajām sugām ir zināšanās un informētībā sakņota pilsoniskā atbildība. Būt atbildīgam, lai netīšām neievazātu kādu invazīvo augu savā īpašumā vai kopā ar sēklām un dažāda veida atkritumiem neizplatītu to ārpus savas teritorijas. Vai nav dzirdēts: aizbrauc dabas skaistuma mīļotājs uz ārzemēm un iedegas kārē slepus atvest kādu stādiņu ieaudzēšanai pašu mājās. Nevajag! Nedrīkst! Tas ir bezatbildīgi. Pat ar eksotisko augu ieviešanu savā dārzā labāk “septiņreiz nomērīt”, tikai tad stādīt. Turklāt gadījumā, ja augs nav no uzticamas audzētavas, labāk iegādāties kailsakņu stādu, nevis tādu, kas jau iepodots. Ja tomēr izvēlēts stāds traukā, podiņu vajadzētu vismaz 24 stundas paturēt ūdenī. Ilustrācijai der atcerēties pieredzi ar Spānijas kailgliemezi. Ieradies Latvijā tikai 2009. gadā, visticamāk, tieši ar podotajiem stādiem, desmit gados veicis īstu uzvaras gājienu. Jo ir nevis ēdelīgs, bet rijīgs: labs gan tas, kas rodams dārza veģetārajā restorānā, gan tas, kas ielikts suņu un kaķu barības trauciņā vai izmests komposta kaudzē. Pat savus beigtos sugasbrāļus nesmādē. Spānijas karstajā saulē gliemezis nav ne tik aktīvs, ne gļotains, tāpēc tam jārēķinās arī ar vietējiem ienaidniekiem, bet te neviens nesaprot, ko ar tādu glumekli iesākt. Kad LatViaNature Mazo grantu programmas ietvaros zemju īpašnieki tika aicināti dalīties pieredzē tikšanai galā ar kādu no invazīvajām sugām, Spānijas kailgliemezis bija topā. Interesanti, ka viena no metodēm, kas cīņā pret to bija efektīva – mobilais pīļu ganāmpulks. Indijas skrējējpīles, taču pat tām mūdzis jāpiedāvā vienīgi ar nosacījumu, ka ēdiens jāsabalansē ar citiem produktiem, citādi pīle pagalam.
Ja bīstamais svešinieks caur vārtiem tomēr paša mājā iekļuvis, jādara visu, lai to dabūtu prom: pļaut, izrakt, nogriezt, izravēt. Pareizi kompostēt. Noganīt. Runāt ar kaimiņu, lai viņš rīkojas tāpat. Meklēt palīdzību pašvaldībā, ja atsaucības nav. Tā ir katra zemes īpašnieka, katra pašvaldības vadītāja atbildība – apzinoties, ka vieglāk svešo laikus pamanīt un invāziju nepieļaut, nekā vēlāk pret to cīnīties.
Bet cīnīties tomēr vislabāk ir organizēti – ekspertu un speciālistu vadībā. Tāda iespēja visiem ir dota 15. jūnijā, kad Vecdaugavā tiks organizēta puķu spriganes un krokainās rozes izplatības apturēšanas talka. Būs iespēja klātienē no invazīvo sugu ekspertiem uzzināt visu par "svešajiem" un kā ar tiem cīnīties! Aicināti visi!
