Kāpēc Lieldienu rītā jāslēpj un jāmeklē olas? Šo tradīciju aizsācis dižais dzejnieks Gēte
Tāpat kā Ziemassvētku vecīti, bērni gaida arī Lieldienu zaķi, kurš viņiem par prieku paslēpis olas visneiedomājamākajās vietās. Tad nu daudziem par pavasara saulgriežu svētku vienu no jautrākajām izklaidēm ir olu slēpšana un meklēšana. Runā, ka šo tradīciju ieviesis slavenais vācu dzejnieks, „Fausta” autors Johans Gēte.
Iedzīvotāju aptaujas liecina, ka visnaskākie olu slēpēji un meklētāji ir kurzemnieki un zemgalieši. Latvijas rietumpusē katrs ceturtais svētku svinētājs piedalās olu slēpšanas spēlēs. Vidēji Latvijā tajās piedalās aptuveni piektdaļa pavasara saulgriežu svinētāju.
Lieldienu zaķis kā Ziemassvētku vecītis
Stāsts par to, kā aizsākās olu slēpšanas tradīcija, ir pagaisis. Tomēr viens gan ir skaidrs – tā ir tikai pāris gadsimtus sena tradīcija, kura radusies, lai iepriecinātu bērnus. Mazie Lieldienas gaidīja tikpat nepacietīgi kā Ziemassvētkus, un viņu vecāki izdomāja, ka svētku sajūtai vajadzīgs kāds īpatnējs pārsteigums un iepriecinājums, tāpat kā Ziemassvētku vecītis. Tad nu pavasara saulgriežu labā rūķa pienākumi tika uzticēti Lieldienu zaķim, kurš pēc senas tradīcijas Lielajā dienā ir spējīgs dēt olas. Viņam Lieldienas rītā vajadzēja mājās sanest krāsainas olas un tās paslēpt visneiedomājamākajās vietās – dārzā zem krūma, puķupodā, cepurē, jakas kabatā un citviet.
Bērniem svētku rītā bija īpašs prieks staigāt apkārt ar tukšu groziņu un tajā savākt atrastās raibās olas. Ja bērnu pulciņš bija lielāks, tad tika rīkotas sacensības – kurš atradīs vairāk olu!
Olu slēpšanas un meklēšanas tradīcija, tāpat kā Lieldienu zaķis radās Vācijā. Daži vēsturnieki apgalvo, ka pirmais par prieku saviem bērniem un viesiem olas 18. gadsimta otrajā pusē sāka slēpt slavenais vācu dzejnieks Johans Volfgangs fon Gēte (1749 – 1832). Tā šī tradīcija izplatījās pa visu pasauli, arī Latvijā.
Olu slēpšana mūspusē ir visnotaļ populāra ģimenes tradīcija. Sabiedrisko pētījumu aģentūras TNS pēdējos gados veiktās aptaujas liecina, ka aptuveni katrs piektais Lieldienu svinētājs piedalās olu slēpšanā un meklēšanā. Un tas ir visnotaļ daudz, jo pavasara saulgriežus atzīmē teju visi Latvijas iedzīvotāji – gan kristieši un dievturi, gan arī ateisti. Par olu slēpšanas tradīcijām savā ģimenē stāstījuši arī sabiedrībā populāri cilvēki, piemēram, aktieris Leons Krivāns un bijusī premjere Laimdota Straujuma.
Līdz ar jauniem paradumiem un tehnoloģijām mainījušās arī olu slēpšanas tradīcijas. Ne visiem vairs ir piemājas ābeļdārzi, kur noslēpt olas un slēpšanas vietas nu ir citas. Lūk, kāds interneta dzīlēs atrasts ieteikums: „Lai padarītu olu meklēšanu interesantāku, izliec pa māju vai dārzu dažādas norādes, kur olas ir meklējamas. Tikai neaizmirsti arī par divdomīgām, maldinošām un jautrām norādēm! Piemēram, zīmīte „Meklē tur, kur ir drēbes!” patiesībā var aizvest nevis uz drēbju skapi, bet uz veļas mašīnu. Ja esiet gatavs pastrādāt vairāk vai olu meklētāji būs mazāki bērni, uz grīdas vai zemes var iezīmēt vai uzlīmēt mazas zaķa vai vistas pēdiņas, kad ved līdz apslēptajām olām”. Tāpat tagad tradicionālās vistu olas it bieži tiek aizstātas ar kinderolām vai šokolādes zaķiem.
Pieņemts, ka Eiropas valstīs un Amerikā krāsainās olas parasti slēpj Klusās sestdienas vakarā, lai Lieldienu svētdienas rītā pirmais darbs būtu uzsākt to meklēšanu.
