Dace Rukšāne skriešanu nomaina pret garām pastaigām
Rakstniece Dace Rukšāne pirms dažiem gadiem pievērsās skriešanai kā izaicinājumam, 53 gadu vecumā sagatavojoties un noskrienot gandrīz 11 kilometrus. Tagad skriešana nomainīta pret veselībai saudzējošākām aktivitātēm - garām pastaigām kopā ar suni.
Tolaik mērķis bija ambiciozs, bet konkrēts – sagatavoties un noskriet pusi no pusmaratona jeb gandrīz 11 kilometrus. Gatavošanās notika pakāpeniski un treneres Anitas Siliņas uzraudzībā, sākot ar ļoti lēnu slodzes pieaugumu – pusminūti skrējiena, kam sekoja divas minūtes ātras iešanas. Rukšāne atzīst, ka sākumā savām spējām īsti nav ticējusi, jo nebija skrējusi aptuveni 30 gadus. Gatavošanās laikā īpaša uzmanība tika pievērsta arī veselībai, jo viņa pirms projekta izgāja medicīniskās pārbaudes, lai pārliecinātos, vai organisms spēs izturēt slodzi. Ar treniņu palīdzību Rukšāne pakāpeniski sasniedza 10 kilometru distanci.
Lai arī projektā veiksmīgi piedalījās un puse no pusmaratona tika noskrieta, motivācija skriet beigusies aptuveni pēc gada, viņa stāsta žurnālam "Kas Jauns". Būtisks faktors bijuši laikapstākļi, jo vasaras karstums un ziemas aukstums apgrūtinājuši regulāru skriešanu. Tomēr kustība viņas dzīvē nav pazudusi. Šobrīd viņa bieži dodas garās pastaigās – gan ar suni, gan bez tā, izvēloties maršrutus pēc sajūtām, nevis mērķiem vai soļu skaita. Pastaigas viņai vairāk ir veids, kā būt kustībā un vērot apkārtni, nevis sasniegt konkrētus sportiskus rezultātus.
Rukšāne agrāk arī atklāti runājusi par savu mentālo veselību. Žurnālam "Kas Jauns" viņa savulaik atklāja, ka kopš bērnības viņai bijušas veģetatīvās distonijas pazīmes, vēlāk pusaudžu gados stāvoklis pasliktinājies, bet 30 gadu vecumā diagnosticēta depresija. Viņa ilgstoši bijusi psihiatra uzraudzībā un ārstējusi slimību, kas viņas dzīvē nav pilnībā pazudusi arī šodien. Patlaban stāvoklis ir stabilāks un labie brīži ir biežāki nekā agrāk, tomēr joprojām ir dienas, kad trūkst spēka pat vienkāršām ikdienas darbībām.
Kā vienu no rīkiem mentālās veselības uzlabošanai speciālisti iesaka arī fiziskās aktivitātes. Rukšāne gan atzīst, ka viņai tas nav universāls risinājums, jo slimības smagākajās dienās pat iziešana pastaigā var būt pārāk sarežģīta. Tāpēc kustība viņas dzīvē šobrīd drīzāk ir dabiska ikdienas sastāvdaļa, nevis apzināts terapijas instruments.
Intervijā viņa arī skaidrojusi, ka depresijas epizodēs viņas pieredze nav saistīta ar dusmām vai aizkaitināmību, bet gan ar pilnīgu bezspēku. Šajos brīžos pazūd interese par ikdienu, zūd enerģija un motivācija un pat vienkāršas darbības kļūst grūti paveicamas. Viss šķiet pelēks un bez nozīmes līdz brīdim, kad nepieciešama profesionāla palīdzība un ārstēšana. Arī šobrīd viņa regulāri apmeklē ārstu, lai vēl labāk stabilizētu savu mentālo veselību.
