Dace Rukšāne: “Es mierīgi varētu arī nerakstīt”
“Džikī” – tā sauc Daces Rukšānes jauno romānu un “Guerlain” smaržas “Jicky”. Skaists turpinājums “Krieva ādai”, lasāms arī bez pirmās grāmatas. Dace ir kārtīgi nobāzējusies smaržu tēmā, un arī nākamais romāns būs tās turpinājums. Bet ne jau par smaržām šis stāsts – par cilvēkiem, protams. Pret Daci gribas izturēties maigāk nekā pret citiem cilvēkiem, jo šķiet, ka viņa ir ievainojamāka…
Žurnāla “Pastaiga” jaunajā numurā Dace Rukšāne atzīstas, ka rakstīšana viņai nemaz nepadodas tik viegli: “Man tas nāk diezgan sarežģīti. Nav man tādu uzmācīgo domu, ka kaut kas noteikti jāraksta. Nē, nu, nāk virsū tās idejas, un, kad vairs nav kur likties, esi jau apsolījusi, tad jāķeras klāt un jāraksta. (..) Vai es varētu nerakstīt… Mierīgi. Bet man liekas, ka zemē nosviests ir tas laiks, kad es luņojos. Plus rakstīšana tomēr ir tas, ko es vislabāk māku darīt, un, ja man ir iedota mazliet tāda dāvana, grēks ir to neizmantot. Taču rakstīšana man galīgi nepadodas viegli…
Domāju, ja man pateiktu, ka neviens no manis neko negaida, es droši vien tāpat kaut ko uzrakstītu. Teicu, ka idejas man nav uzmācīgas, bet tad, kad tās sakrājas, es gribu to visu pateikt. Neesmu nekāda labā oratore un nemāku runāt. Man ir draudzenes, kas var izstāstīt visu dzīvi tā, ka līks var palikt no smiekliem – kā viņas runā un kā stāsta. Bet tad viņām jāuzraksta divas rindiņas iesniegumā, un viņas sauc mani palīgā. Nevar salikt divus teikumus kopā uz papīra. Man ir otrādi – uz papīra varu salikt visu, ko vajag. Toties nevaru parunāt no tribīnes vai kameru priekšā.”
Vēl žurnālā:
* Tendences. 3 krāsas. Kaisles vasara. Par spīti tendenču un stilu daudzveidībai, ko piedāvā mūsdienu mode, vairākums dizaineru savās šīssezonas kolekcijās apspēlē trīs galvenos tēlus. Industrijā valda infernālā gotiskā princese, bezrūpīgā Bārbija un kaislīgā “Lady in Red” – katrai stila pavēlniecei atbilst sava krāsa.
* Vārds. Modes industrijas lielākais notikums ir Ņujorkas Kostīmu institūta gada balle. 2023. gadā tās tēma ir pretrunīgais un neapšaubāmi sava laika ražīgākais modes dizainers Karls Lāgerfelds, kuram veltīta arī gada izstāde “Karl Lagerfeld: A Line of Beauty”. Cilvēks, kurš izbaudīja paša radīto, noslēpumaino tēlu, pats bija zīmols un narcismu dēvēja par savu reliģiju. “Es, es un es” – tāda bija viņa devīze, un šis “es” bija kā dzīvs mākslas darbs. “Es vairs neesmu cilvēks, esmu abstrakcija. Esmu gan lelle, gan lelles dancinātājs. Un man patīk tā dzīvot, man ir maz sakara ar pasaulīgajām problēmām,” atzina Karls Lāgerfelds.
* Jubileja. “Levi’s” džinsu “501” stāsts. Pieticīgs sākums, kas izvērties par grandioziem panākumiem, – tāds ir “Levi’s” džinsu “501” stāsts. Tas ir bikšu modelis, ko valkājuši visi – no ASV prezidenta līdz celtniekiem un santehniķiem, popzvaigznēm un supermodelēm. Atskatāmies uz to, kā vienkāršas džinsa bikses kļuvušas par modes ikonu, kā vienam modelim ir izdevies stāvēt pāri laikiem, tehnoloģijām un modei.
* Portrets. Pianists Georgijs Osokins sēž pie klavierēm kā pie sacīkšu “Ferrari” stūres. Uz visiem koncertiem ņem līdzi savu personīgo klaviersolu un nekad nenoraisa sarkanās dzijas amuletu no plaukstas locītavas. Bet par savu darbu runā kā par “skaņas iegūšanu” – kā zelta meklētājs, kurš ik dienas dodas meklēt vērtīgo cēlmetālu. “Trīs Osokini” ir viens no slavenākajiem Latvijas mūzikas zīmoliem. Tēvs Sergejs Osokins un abi dēli – Andrejs un Georgijs – ir devuši ievērojamu artavu klaviermūzikas popularizēšanā pašu mājās un spoži uzstājas ārzemēs, pierādot, ka mūsu valstī aizvien dzimst un aug izcili talanti. Ģimenes jaunākā atvase Georgijs Osokins pasaules atzinību izpelnījās 2015. gadā, izcīnot vietu 27. starptautiskā Friderika Šopēna pianistu konkursa finālā, kur kļuva par īstu sensāciju un Varšavas publikas mīluli. Mūzikas kritiķi viņam veltīja epitetus “spožs, neparedzams un revolucionārs”. Tā sākās Georgija starptautiskā karjera, bet 2019. gadā Gidons Krēmers uzaicināja viņu kļūt par orķestra “Kremerata Baltica” rezidējošo viesmākslinieku (pirmo 22 gadus ilgajā orķestra vēsturē; kopā ar Osokinu šo godu izpelnījās franču pianists Likā Debargs).
* Māksla. Jans Vermērs Amsterdamā un citas ievērojamākajās Eiropas mākslas ekspozīcijas, ko ir vērts apmeklēt jau maijā un jūnijā.
* Leģenda. Mūžam modīgais Imants Ziedonis. Tautas dzejniekam Imantam Ziedonim, kuram maijā būtu svinama 90. mūža gadskārta, viņa otrā āda bija gana svarīga. Un viņš to prata mainīt kā hameleons – Latvijas klejojumos devās džinsos un kedās, bet uz svinīgiem notikumiem vienmēr ieradās spicā uzvalkā un kreklā. Ar to pašu moderno uzvalku viņš varētu uzkāpt arī kādā kokā, ja būtu izdevība, vai ampelēties kā citādi. Ziedoņa dauzonība atspoguļojās ārienē: viņš bija tāds, kādi mūsdienās vēlamies būt visi, – mazliet nevērīgs, bet vienmēr pārdomāti elegants. Jau skolas gados Tukumā, kad nebija ne naudas, ne modernu drēbju veikalos, viņš pamanījās izskatīties ievērības cienīgi – valkāja salīdzinoši apspīlētas bikses, un mati viņam bija kā tumšs, kupls biezoknis. Grāmatā “Nenoteiktā bija” Ziedonis pats par sevi rakstīja: “Vispār biju tāds modīgs, stilīgs, man bija zilas bikses, špicenes ar rāvējiem galos. Tādas šauras. Un hūtīte.” Viņam patika bītlenes, velveta bikses, žaketes, arī tās, kas tobrīd nešķita klasiskas, – melna samta, kā kurmītim, ar mazo, stingro apkaklīti.
* Vīrietis. Šopavasar Latvijā nav cilvēka, kurš būtu intervēts biežāk par vīnzini Raimondu Tomsonu. Un nu jau tiešām nebūs neviena vīna cienītāja, kurš nezinātu, ka šogad pasaulē labākais vīnzinis nāk no Latvijas! Iemesls pamatotam lepnumam – gan mums, gan viņam. Konkursos Raimonds piedalās jau gadiem un gadiem arī ieguvis arvien augstākas vietas, kamēr beidzot... uzvarētājs! Bet restorānā “Barents” Tomsonam ir interesants amats: vīna direktors. Skan tik šarmanti.
* Intervija. Viņas kolēģi ir tīģeris Augusts, ronis Puika, cēli gar biroja logu defilējoši pāvi un 163 Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza darbinieki. Būt zoodārza valdē un vadīt to pārmaiņu ceļā ir viens no Anetes Bilzēnas šā brīža izaicinājumiem, taču to netrūkst arī citās viņas dzīves jomās. Jo Anetes izvēle ir dzīvot aizrautīgi, aktīvi, apzināti augot un palīdzot augt citiem.
* Galamērķis. Kas jāredz un jāizbauda Kopenhāgenā? Dānijā valda uz cilvēku vērstas arhitektūras tradīcijas, un šīs valsts novatoriskā pilsētplānošana ir iedvesmas avots visai pasaulei. Cieņa pret vēsturi, kas Kopenhāgenā joprojām jūtama, jau ilgus gadus iet rokrokā ar progresīvu pilsētbūvi, kura fokusējas uz ilgtspējību un zaļu domāšanu.
Sabiedrībai draudzīgi pilsētu skvēri, īpaši organizēta publiskā telpa starp ēkām, velobraucējiem piemēroti tilti, lielceļi un veloceliņi, uz jumtiem iekārtoti dārzi, spēļu un rotaļu laukumi, oglekļa neitrālas jeb ilgtspējīgas dzīvojamās ēkas, draudzīgu apkaimju veidošana... Dānijas galvaspilsētā patiešām ir patīkami dzīvot un ciemoties! Īsāk sakot, tā ir lielisks paraugs, ko pētīt un izzināt. Uzklausot Pasaules arhitektu savienības profesionāļu ieteikumu, UNESCO šogad pasludinājusi Kopenhāgenu par Pasaules arhitektūras galvaspilsētu.
* Skaistums. Viss, ko jūs gribējāt uzzināt par botoksu. Pirms 20 gadiem skaistumkopšanas nozarē sākās masveida aizraušanās ar botulotoksīna injekcijām. Tiesa, vieniem klientiem šīs špricītes tiešām bija brīnumlīdzeklis, kas apturēja laiku, savukārt citiem to lietošana izvērtās par murgu, jo padarīja seju par sastingušu, nedzīvu masku. Mūsdienās botulotoksīna preparāti kļuvuši daudz saudzīgāki, to efekts – nesalīdzināmi dabiskāks. Taču skaistuma injekcijas joprojām apvij lērums baumu un mītu. Cik tajos patiesības, “Pastaiga” jautā speciālistei ar daudzu gadu stāžu un ikdienas darba pieredzi –veneroloģei un kosmetoloģei Alenai Sohai.
* Jaunie un karstie. Izcīnījusi medaļas gan pasaules U19, gan Eiropas U22 čempionātā, boksere Beatrise Rozentāle lauž vienu stereotipu pēc otra. Latvijā 20 gadu vecā jauniete ir labākā sieviešu konkurencē. Un viss vēl priekšā!
