Neizmantota iespēja izstāstīt vairāk. Pašmāju veikuma "Nozieguma rekonstrukcija" recenzija

«Nozieguma rekonstrukcija» ir atkalsatikšanās ar sevi jau pierādījušo pašmāju TV «spēka pāri» – Vladu un Leldi Kovaļoviem. Lelde šoreiz ir ne tikai projekta producente, scenārija autore un viena no tērpu māksliniecēm, bet arī uzņēmusies raidījuma vadīšanu. Rekonstrukciju režija uzticēta Vladam, bet noziegumu šķetināšana aizkadrā – pētnieciskajam žurnālistam Robertam Šteinbergam. Viņš pirms vairākiem gadiem veidojis izglītojoši dokumentālo seriālu «Nelegālais trips» – piecu sēriju projektu par narkotikām un narkomāniju –, bet pirms tam piedalījies raidījuma «Aizliegtais paņēmiens» tapšanā. Kā izmeklēšanas konsultante piesaistīta viena no populārākajām pašmāju detektīvrakstniecēm Rolanda Bula, kura pati savulaik strādājusi Valsts policijā. 

«Nozieguma rekonstrukcija» ļauj ielūkoties septiņās krimināllietās, no kurām daļa ir plaši apspriesti un lielu publicitāti guvuši noziegumi. Dokumentālo stāstu sērija tika pieteikta skaļi – kā pirmais «true crime» projekts Latvijā, īpaši izceļot tā kino kvalitāti. Diemžēl ar kinematogrāfisku kvalitāti pilnvērtīgam stāstam nepietiek. Vēl jo vairāk – gan mūzika, gan vizuālā noskaņa ar tumšinātajām krāsām tik ļoti atgādina jau kaut ko redzētu. Tāpēc arī pārsteigums par šo «kino kvalitāti» iet secen. Gan tādēļ, ka līdzīga estētika baudīta jau agrākajos Kovaļovu projektos, gan tamdēļ, ka dokumentālā kino vizuālā valoda un saturiskais piepildījums Latvijā ir ļoti augstā līmenī. Ar nodreijātām klišejām var pārsteigt tikai tādu skatītāju, kurš neko daudz nav redzējis.

Upuru sargāšana vai paviršība?

Skatoties un vērtējot «true crime» stāstus, vienmēr jāņem vērā, ka to veidošana ir ļoti izaicinoša. Saglabāt cieņu pret upuriem, nepieļaut, ka veco notikumu celšana gaismā rada jaunas ciešanas tiem, kas savulaik zaudējuši tuvos un mīļos, un vienlaikus izstāstīt un parādīt pietiekami daudz, lai tas būtu interesanti skatītājam – tas nav viegls uzdevums. It īpaši tik mazā valstī kā Latvija, kur visi cits citu ja ne pazīst, tad zina. «Nozieguma rekonstrukcijas» komanda izvēlējusies stāstus balstīt publiski pieejamos materiālos un tiesu dokumentos, bet iespējamo noziegumu norisi parādīt inscenējumos ar aktieru dalību.

Pēc katras sērijas noskatīšanās paliek mazuma piegarša, un tas nav tāpēc, ka tās ir vidēji 20 minūtes garas. Stāstījumā izmantots ļoti daudz pašmērķīgu un banālu frāžu, kuru iecerētais uzdevums acīmredzot ir bijis spriedzes būvēšana, tomēr nepamet izjūta, ka brīžiem tā vienkārši ir laika stiepšana. Faktoloģiski nozieguma rekonstrukcijas ir nabadzīgas. Pat ja tiesu arhīvos un aizkadra intervijās pavadīts daudz laika, galarezultātā tas nav jūtams.

Stāstījuma secība ne vienmēr ir loģiska un secīgi pamatota. Vairākkārt tiek atkārtots jau vienreiz stāstītais, kas īsajās sērijās ir gan uzkrītoši, gan kaitinoši. Sērijā «Ķīpsalas monstrs» dažās minūtēs divreiz tiek izcelts mātes stāstītais par dēla bailēm no asinīm un citi fakti, kam stāstā nav tik lielas nozīmes, lai tam piešķirtu papildu uzmanību. Laiku vilcina arī faktu, bez kuriem varēja iztikt, izklāsts, piemēram, sērijā «Ratiņkrēsls» tiek minēta iztiesāšanas sākuma atlikšana apsūdzētā veselības problēmu dēļ. Tas liek nojaust, ka tam būs kāda nozīme stāsta turpinājumā, bet tā nenotiek – stāsts vienkārši turpinās ar apsūdzētā liecību par slepkavības naktī notikušo. Acīs krīt arī sīkas, bet kaitinošas paviršības. Pirmajā sērijā «Klasesbiedri» meiteni nogalina četri puiši, bet kadrā, kur tiek aizrakts seklais kaps, redzam tikai trijotni. Sērijas «Ķīpsalas monstrs» ievadā sekojam klostera māsas Leonīdas pazušanai, bet pēkšņi tiek minēti vairāki upuri.

Mākslinieciskās ambīcijas pārtrumpo mērķi

Visu kā līme kopā tur raidījuma vadītājas stāstījums, kas katrā sērijā aizņem lielāko daļu laika. Mulsinošs un savādi traucējošs ir vadītājas runasveids – ritms, uzsvari un pauzes nevietās liedz plūdeni sekot tēmai. Precīzu atsauci nespēju noformulēt, bet vadīšanas stils izjūtās atgādina kriminālās informācijas raidījumus no deviņdesmitajiem, kādus tos atceros nenojaustos zemapziņas nostūros – atsvešināts un didaktisks. Traucējoša ir arī kameras leņķu maiņa, rādot vadītāju te pretskatā, te profilā, kad kontakts ar skatītāju zūd un nav īsti skaidrs, kas ir viņas sarunbiedrs. Protams, šī projekta mērķis nav likt skatītājam justies labi un patīkami, tomēr tieši raidījuma vadītājs ir tas, kurš var radīt līdzpārdzīvojumu. «Nozieguma rekonstrukcijā» tas iztrūkst, un mēs būtībā saņemam aukstu un nesaudzīgu faktu izklāstu.

Protams, var arī tā, tomēr stāsts tikai iegūtu, ja tumšos inscenējumu kadrus un garos vadītājas monologus pašķaidītu intervijas ar izmeklētājiem, žurnālistiem, kuri šīs lietas savulaik atspoguļojuši, vai citiem iesaistītajiem, kas stāstus no māksliniecisku ambīciju piepildīšanas tuvinātu mērķim, ko izvirzījuši paši projekta veidotāji – informēt un izglītot.

Piesakot «Nozieguma rekonstrukciju», tika solīts – projekta mērķis nav tikai atklāt notikumu secību, bet arī uzdot «sarežģītus, sabiedrību joprojām nodarbinošus jautājumus: vai noziegumu varēja novērst? Kādi signāli tika ignorēti? Ko varam mācīties, lai novērstu līdzīgu notikumu atkārtošanos nākotnē?». Diemžēl šī apņemšanās īsti nerealizējas, un jautājums – ko es vai sabiedrība kopumā no šī ieguva – pēc lielākās daļas epizožu noskatīšanās paliek neatbildēts. Viens no spilgtākajiem piemēriem neizmantotai iespējai skaļi un skaidri runāt par nozieguma cēloņsakarībām ir epizode «Kino šāvējs» par slepkavību Rīgas kinoteātrī. Vairākus gadus pirms traģēdijas pieļautā kļūda, kas ļāva šāvējam turpināt legāli nēsāt ieroci, pieminēta it kā garāmejot un pazūd aiz vaininieka lielā ego, kam veltīts nepamatoti daudz uzmanības. Līdzīgi ir citās sērijās – psihologu komentārs, dati par alkohola reibumā pastrādātiem noziegumiem vai cita brīdinoša statistika, kas ļautu iezīmēt šos atsevišķos noziegumus lielākā sociālo procesu bildē, būtu vērtīgs papildinājums. Izņēmums ir noslēdzošā sērija «Vajātājs», kas aizskar tēmu, ko raidījuma vadītāja izmantojusi arī savā jaunākajā romānā «Stalkere» – tur tiek sniegta papildu informācija par vajāšanu, izmaiņām likumdošanā un norādīts tālrunis, kur zvanīt upuriem.

Un kas tālāk?

Kamēr vieni «Nozieguma rekonstrukciju» uztver kā kaut ko jaunu un Latvijā nebijušu, patinot laiku atpakaļ, jāpiemin LNT rādītās kriminālhronikas «Atklātās lietas» (2003). Arī īsas sērijas, bet gan temps, gan informācijas daudzums – nesalīdzināmi bagātīgāks un skatītājam aizraujošāks. Arhīvu materiāli, intervijas, dokumentālu video fragmenti mijas ar inscenētajām ainām, sniedzot plašu un daudzpusīgu ieskatu šausmīgajos noziegumos. Starp citu, šis raidījums atrodams un legāli skatāms «Play.tv3.lv» platformā. Daudz svaigāks projekts ar ļoti skaidru vēstījumu ir Latvijas Radio veidotais Latvijas Sabiedriskā medija pirmais «true crime» podkāsts «Nāvīgs kokteilis», kas apvieno šokējošus stāstus par Latvijas jauniešiem, kuru liktenīgās izvēles alkohola vai narkotisko vielu reibumā novedušas līdz slepkavībai.

Tā kā «true crime» žanrs Latvijā nav plaši attīstīts, «Nozieguma rekonstrukcija» ir nenoliedzami vērtīgs un izaicinošs pakāpiens, uz kura atsperties nākamo projektu veidotājiem. Jāatzīst, ka Kovaļovi paši tīši vai netīši nonākuši neapskaužamā stāvoklī. Viņu populārākais kopdarbs, trīs sezonu hits «Nelūgtie viesi», kļuvis par latiņu visam, ko viņi dara. Tomēr ar drošu taciņu mīšanu var izrādīties daudz par maz, lai paši sevi pārspētu un pārsteigtu pašu izlutināto skatītāju.