Tēva mīlestība bez robežām: apņēmīgs tēvs noiet 28 kilometrus vētras laikā, lai pavadītu meitu līdz altārim
Visu pasauli ir sajūsminājis stāsts par kādu apņēmīgu tēvu, kurš izdarīja gandrīz neiespējamo, lai tikai būtu klāt savas meitas kāzās. Deivids Džonss ceļā uz meitas kāzām pavadīja vairāk nekā 48 kilometrus, tostarp 28 kilometrus mērojot ar kājām cauri viesuļvētras "Helēna" atstātajai postažai.
Parasti Deividam vajadzēja divas stundas, lai no mājām Dienvidkarolīnā nokļūtu Tenesī, taču viesuļvētras dēļ viņam vajadzēja septiņas stundas, lai sasniegtu štata robežu. Kad viņš tur nokļuva, ceļi bija slēgti. Viņš pastāstīja štata policistiem, ka viņam jādodas uz meitas kāzām. Policisti viņam teica, ka braukt nav droši, tāpēc viņš gāja kājām, lai paspētu laikā un pavadītu savu meitu līdz altārim.
Apņēmies pavadīt meitu līdz altārim, Deivids Džonss devās gandrīz 49 kilometru garā ceļā — vispirms ar mašīnu, tad kājām —, lai paspētu uz kāzām laikā. "Es darīju to, ko darītu jebkurš tēvs," norādīja 64 gadus vecais vīrietis.
Džonss pārlaida viesuļvētru savās mājās Dienvidkarolīnā. Pēc tam vīrietis devās pāri kalnam, lai nokļūtu vietā, kur nākamajā dienā bija plānotas viņa meitas kāzas. Parasti tas ir tikai divu stundu brauciens ar mašīnu, taču šoreiz tas aizņēma septiņas stundas. Tālāk gan uz Tenesī vīrietim tikt neizdevās, jo policisti paziņoja, ka tālāk braukt nav iespējams, jo tilti vairs nav.
Viņš jautāja par apkārtceļiem, bet policists teica, ka arī tie visi ir izskaloti. Un pat ja būtu palicis viens tilts, tā stabilitāte bija apšaubāma, tāpēc viņam nebija ļauts braukt. Tajā brīdī bija jau plkst. 2:00 naktī. Džonss nolēma iet kājām. "Es būšu tur, lai pavadītu viņu līdz altārim," viņš atceras, ka teica policistam.
Viņš atstāja savu automašīnu apļa nobrauktuvē, paņēma mugursomu, skūšanās komplektu, vējjaku un devās ceļā. "Bija pilnīga tumsa, nebija ielu apgaismojuma, nebija nekā. Iznīcība bija neaprakstāma, ceļa posmi bija izskaloti," sacīja vīrietis.
Pa ceļam viņš sastapa vairākus štata policistus, kuri visi mēģināja viņu apturēt un lūdza atgriezties pie automašīnas, tomēr vīrietis nepadevās un apņēmīgi turpināja ceļu. Ap plkst. 3:00 viņš redzēja buldozeru un ekskavatoru, kas attīrīja ceļu, apkārt bija septiņas pēdas augsti drupu kaudzes. "Es mēģināju apiet šo vietu, bet iekāpu dubļos un ātri nonācu līdz ceļgaliem," stāsta vīrietis. Par laimi, viņam izdevās izvilkt labo kāju, bet apavs palika dubļos, tāpēc viņam nācās rakt, lai to atrastu. "Es zināju, ka bez apaviem nespēšu turpināt," stāstīja vīrietis.
Pēc tam, kad viņš atbrīvoja otru kāju, viņš sāka rāpot ar rokām un ceļiem pāri drupām, lai atgrieztos uz cietas zemes. "Holivuda nevarētu labāk aprakstīt postījumus," par viesuļvētras izraisītajiem bojājumiem sacīja vīrietis.
Līdz brīdim, kad viņš nonāca uz dienvidiem no Ervinas, ceļi izskatījās labāki — un runas par viņa ceļojumu jau bija izplatījušās. "Štata policists piebrauca man blakus, atvēra logu un teica:"'Kungs, vai jūs esat tas, kurš mēģina nokļūt uz savas meitas kāzām?" Es pasmējos un teicu: "Jā, kungs, es esmu. Kā jūs to zinājāt?'" Džonss atceras. "Viņš atbildēja: "Mēs visi par tevi runājam — viņi teica, ka esi apņēmīgs.""
Policists piedāvāja viņu aizvest līdz pilsētas centram, bet pēc tam viņam nācās turpināt ceļu kājām.
Kad garām brauca automašīnas, viņš paņēma sarkanu atstarotāju no ceļmalas, lai palīdzētu redzamībai, un sāka uztraukties, ka varētu nokavēt kāzas.
Aptuveni desmit kilometrus pirms galamērķa apstājās kravas automašīna, un izrādījās, ka tās vadītājs bija cilvēks, ar kuru Džonss agrāk strādāja. Šis cilvēks aizveda viņu atlikušos kilometrus uz savām mājām.
Pie viņa drauga mājas Džonsonas pilsētā nebija elektrības, bet bija ūdens, tāpēc Džonss spēja nomazgāties, pārģērbties un laikus ierasties Svētās Marijas baznīcā, lai pavadītu savu meitu Elizabeti līdz altārim.
"Tas nozīmēja ļoti daudz," sacīja vīrietis. "Katrs tēvs vēlas pavadīt savu meitu līdz altārim."
Baznīcā nebija elektrības, tāpēc ceremonija notika sveču gaismā. Kāzu svinībās viņš teica tostu un uzdāvināja līgavai un līgavainim atstarotāju, kuru viņš nesa savā ceļā. "Es izstāstīju stāstu par to, kā jebkurā veidā atradīšu ceļu. Daudz asaru bija man un citiem," viņš saka. "Es teicu: "Es vēlos, lai jūs paturat šo atstarotāju kā atgādinājumu vienmēr aizsargāt viens otru, pat jūsu tumšākajās stundās. Tas ir visvairāk vajadzīgs tieši tad, un es vēlos, lai jūs abi turpinātu būt Dieva labestības atspulgs, jo jūs esat tik labi cilvēki.'"
