Ko šodien bērniem piedāvā Rīgas cirks? Ir pagājis labs laiks kopš Rīgas cirkā piedzīvotajām lielajām pārmaiņām, kad cirks 2016. gadā tika slēgts pārbūvei, vienlaikus mainījās arī cirka vadība, kā arī drīz vien tika pieņemti likuma grozījumi, kas aizliedza Latvijā izklaidēm, tajā skaitā cirkā, izmantot savvaļas dzīvnieku priekšnesumus. Kas šo desmit gadu laikā mainījies? To arī jautājam Mārai.

Kā mainījies cirks no vecā tradicionālā cirka uz jauno un kāda loma tajā ir bērnam kā auditorijai? Vai tagadējais cirks ir domāts vairāk pieaugušajiem vai bērniem?

– Pirmkārt, Rīgas cirka pārmaiņas sākās jau 2017.gadā, kad mēs šeit ienācām ar komandu, kas bija daļēji no laikmetīgā cirka festivāla “RE RĪGA!”, un arī daudziem jauniem kolēģiem. Pamazām esam auguši, bet uzstādījums jau pašā sākumā bija tāds, ka Rīgas cirks kļūs par multifunkcionālu mākslas centru ar fokusu uz laikmetīgo cirku.

Tādai mazai atkāpei: atšķirība starp laikmetīgo cirku un tradicionālo cirku ir tāda, ka tas vairs nav tikai uz numuriem bāzētas izklaides žanrs. Pieņemts, ka cirks ir galvenokārt bērniem, bet vēsturiskā patiesība ir tāda, ka cirks bijis militāra izrāde ar daudziem vardarbības un seksuāliem elementiem, ja mēs paanalizējam. Protams, ka tradicionālā cirka fokuss Latvijā bija uz bērniem kā pamatauditoriju. Mums šis fokuss ir paplašinājies.

Mēs neesam aizmirsuši par bērniem! Tieši tāpēc mums ir izrādes, kas ir paredzētas bērniem, bet kuras vairs nav izklaidējošas, uz numuriem bāzētas. Tās ir veselas izrādes par kādu tēmu vai stāstu, kas ne vienmēr ir ar sižetisko līniju. Drīzāk tie var būt arī tādi abstraktāki piedāvājumi. Ir arī izrādes ar izteiktu sižetisku līniju, kā piemēram, Ziemassvētku izrādēs, bet tās ir paredzētas dažādām vecuma grupām.

Šogad mēs īpaši esam pievērsušies bērnu rītiem. Būs pieci sestdienu rīti plkst. 11.00, kuri ir paredzēti tieši bērniem un ģimenēm ar bērniem. Arī programmā ir izrādes, kurām norādīts vecums, piemēram, no 8+, vai no 12+. Ir bijušas izrādes 16+. Iemesli var būt dažādi. Viens no tiem ir tāds, ka izrāde nav būvēta tikai uz numuriem. Tad noturēt uzmanību, piemēram, stundas garumā, mazākiem bērniem nebūs tik vienkārši. Vai arī tāpēc, ka tās tēmas, kas tiek apspriestas, nav tik interesantas vai piemērotas maziem bērniem. Mēs arī brīdinām, ja izrādēs ir kailums, vai vēl šādi aspekti.

Bet jā – es varu teikt, ka mēs neesam novērsušies no bērniem, mēs vienkārši esam paplašinājuši speciālo bērniem domāto programmu, domājot arī par pieaugušajiem. Cirks vairs nav tikai izklaides žanrs. Tas ir pilnvērtīgs mākslas žanrs, kas var uzrunāt visdažādākos cilvēkus visdažādākajos vecumos un runāt arī par dažādiem sabiedrībā aktuāliem jautājumiem.

Viens bērnu rīts jums jau bija. Kādi secinājumi?

– Patiesībā mēs jau rudenī izmēģinājām vienu bērnu rītu ar klauna Kronopio pirmizrādi. Šīs izrādes bija ļoti, ļoti apmeklētas.

Bērnu rītā ir ne tikai izrāde, bet arī dažādas aktivitātes. Bērnu var pirms tam piedalīties tetovējumu vai žonglēšanas darbnīcās, vai izspēlēt orientēšanās spēli pa cirku. Ir iespēja pieteikties dažādu vecumu darbnīcām pēc izrādes vai arī piedalīties ekskursijā pa cirku – pavadīt šādi visu dienu cirkā.

Un jāsaka, ka, manuprāt, šī gada pirmais bērnu rīts ar izrādi “Aizbēgt līdzi cirkam” pagāja ļoti labi. Bija tiešām liels apmeklētāju skaits. Rīts bija piemērots bērniem gan ar izrādes garumu, gan ar aktivitāšu dažādību. Tā kā mēs saņēmām ļoti labas atsauksmes, noteikti to arī turpināsim.

Nākamais bērnu rīts ir paredzēts ar cirka skolas izrādi, kas vienmēr bijusi viena no pieprasītākajām izrādēm tieši ģimenēm ar bērniem līdz 5 gadu vecumam, jo tā ir tāda… Nu bērniem ir prieks skatīties uz citiem bērniem. Un tur arī ir šis ritms, kas ir varbūt tipisks – ar numuriem pēc kārtas.

Ir paredzēts ar cirka skolas izrādi piedalīties Bērnu dienas festivālā. Rudenī mums būs arī viesizrāde, un viena no Ziemassvētku izrādēm arī būs paredzēta kā bērnu rīts. Bet tas nebūt nenozīmē, ka bērnu rītos ir vienīgās izrādes, uz kurām bērni ir gaidīti cirkā. Tūlīt būs izrāde “Kopīgs sākums” maijā, kas būs ļoti krāšņa un jaudīga izrāde visai ģimenei. Tā nav speciāli bērniem veidota izrāde, un mēs, piemēram, neaicinātu bērnudārza grupu šo izrādi apmeklēt kā izglītojušu izrādi, bet mēs noteikti aicinātu ģimenes kopā ar vecākiem un māsām un brāļiem apmeklēt šo izrādi, jo tādā kontekstā viņa tiešām ir piemērota visai ģimenei. Pieaugušie tur varbūt saskatīs vairāk filozofijas, bet tur ir gana daudz dinamikas un triku, lai spētu aizraut arī bērnus.

Kas bērnus spēj visvairāk aizraut, izņemot skatīšanos uz citiem bērniem? Vai ir tādas mīļākās cirka disciplīnas?

– Katram bērnam ir citādāk.

Man liekas, ka bērniem ļoti patīk kaut ko izmēģināt, tieši tāpēc mums ir darbnīcas. Bērniem patīk skatīties uz to, ko viņi ir izmēģinājuši, un otrādi – izmēģināt to, ko viņi ir redzējuši.

Ja mums ir žonglēšanas izrāde, tad pēc tam ir žonglēšanas darbnīca, pārdošanā jābūt žonglēšanas bumbiņām. Bērni vispār ļoti novērtē labu mūziku, muzikālo pavadījumu – tiešām! Varbūt būtiski ir tas, ka bērniem ir svarīgs ritms. Varbūt arī mazliet skaidrāks sižets, bet ne vienmēr. Laikam jau ritms ir vissvarīgākais – spēt noturēt uzmanību, un arī vecumam atbilstošs izrādes garums. Var būt izrādes, kuras ir interesantas un patīk bērniem, bet, ja tās ir pusotru stundu garas, tad mazākiem bērniem vienkārši ir ļoti grūti nosēdēt, kļūst garlaicīgi skatīties, lai cik iespaidīgi tas nebūtu.

Tagad noteikti ir īstais brīdis, lai pastāstītu par cirka skolu – kāda vecuma bērni ir gaidīti, ko viņi iemācās un vai viņi visi vēlas kļūt par cirka māksliniekiem? Vai to izmanto tikai kā fizisku un māksliniecisku aktivitāti?

— Visi nevēlas kļūt par māksliniekiem. Mēs uzņemam bērnus, sākot no 5 gadu vecuma. Mums ir pirmsskolas grupiņa, un tad jau parastajā cirka skolā, kas ir no 7 gadu vecuma, var izvēlēties: vai nu nākt uz hobiju grupu, kas ir vienreiz nedēļā, un tur ir vairāk no vienas disciplīnas, vai arī nākt 2–5 reizes nedēļā, apgūt visus cirka pamatus un izvēlēties, kura disciplīna ir mīļākā. Mums šobrīd ir pie 200 audzēkņiem. Tas gan skaitot arī pieaugušos, jo mums ir arī daudzas pieaugušo grupas, kas mācās gan klaunādi, gan gaisa akrobātiku, gan stāju uz rokām. Pieaugušajiem tas ir hobijs, kur nākt un attīstīt savu fizisko veselību un uzlabot garstāvokli. Bērniem tā ir ļoti vispusīga attīstība, jo tā ir gan fiziska, gan mākslinieciska, gan radoša, kā arī vienkārši būšana drošā vidē un mazliet jauktās vecuma grupās, kas palīdz veidot to sadarbības modeli, kurā mēs darbojamies. Un tā ir iespēja arī uzstāties, gūt pašapziņu par sevi. Es vienmēr minu to, ka cirkā ir pluss, ka sākumā ir jāattīsta viss – gan līdzsvars, gan akrobātika, gan žonglēšana. Un tas ir ļoti labi, jo tas izaicina bērnus attīstīt gan sīko motoriku, gan līdzsvaru, gan spēku, gan veiklību, bet tas viss ir rotaļu formātā.

Bērniem dotības ir dažādas. Viens būs labāks akrobāts, cits būs labāks žonglieris, cits būs labāks klauns. Viņi visi attīsta arī savas vājākās puses, bet izvēlēsies uzstāties ar to, kas viņiem padodas vislabāk, un tik un tā būs daļa no grupas. Tas ir tāpat, kā mēs nevaram piedalīties skriešanas sacensībās – jo, nu, mēs slikti skrienam.

Bet skriet vajag visiem.

– Šeit jāskrien visiem, bet katrs var atrast to, kas viņiem padodas vislabāk, un tieši ar to būt vērtīgs izrādē vai savā grupā. Manuprāt, tā ir ļoti būtiska lieta – iedot bērnam to sajūtu, ka tas viņa īpašais arī ir tas, kas viņu dara iederīgu sabiedrībā. Nevis tas, kas viņu padara līdzīgu citiem, bet tas, kas viņā ir savādāks, ir tas, kas šajā sabiedrībā vajadzīgs.

Tas ir noteikti spēcīgākais aspekts, un es domāju, ka lielākā daļa vecāku tieši tāpēc sūta bērnus pie mums, jo pie mums diezgan bieži nonāk bērni, kuriem jau patīk fiziskās aktivitātes, un viņi grib to darīt vēl vairāk. Vai bērni, kuriem nepatīk sports, jo viņiem ir bijusi negatīva pieredze ar sportu – viņi ir vērtēti, viņiem ir jāsacenšas ar kādu, un viņiem tas nav padevies. Tad viņi nonāk pie mums, kur ar rotaļu nonāk kustībā, un viņiem patīk. Prakse un disciplīna jau tik un tā ir vajadzīga. Tie ir daži, kuri vēlas kļūt par profesionāļiem. Mēs mēģinām arī individuāli atbalstīt šos audzēkņus.

Šonedēļ notiek Starptautiskā cirka izglītības konference par godu tam, ka šo sestdien ir Pasaules cirka diena. Būs arī izglītības konference, kurā šogad ir īpaša programma bērniem. Divas dienas mums atbrauks amerikāņu klauns un cirka pasniedzējs, kurš jau 20 gadus dzīvo Eiropā, un vadījis cirka vidusskolu Zviedrijā. Viņš vadīs īpašas interaktīvas cirka vēstures lekcijas bērniem no 7 gadiem un 11 gadiem, kurās viņi var paši atklāt un uzrakstīt cirka vēsturi. Būs arī tikšanās ar cirka augstskolu vadītājiem. Jauniešiem, kuriem ir interese stāties augstskolās, būs iespēja parunāties individuāli ar cirka skolu vadītājiem, uzzināt par to, kādas ir prasības, kādas ir iespējas, kāda ir reālā dzīve cirka augstskolās.

Mūsu cirka skolas mērķis nav, lai visi kļūtu par cirka māksliniekiem, bet mēs, protams, ārkārtīgi priecājamies, ka ir jaunieši, kurš šis ceļš ir iedvesmojis un šī pieredze bijusi gana pozitīva, lai viņi vēlētos to turpināt. Tad nu mēs mēģinām, kā vien varam, viņus atbalstīt šajā ceļā un iepazīstināt viņus ar to, kāda varētu būt profesionālā cirka pasaule.

Sanāk, ka šobrīd cirks jau veido nākamo cirka mākslinieku paaudzi?

– Tie ir pirmie iedīgļi. Protams, kaut kā ziņā jau jā. Ja mēs skatāmies uz pēdējām izrādēm, tad tur uzstājas gan Elīna, gan Betija, kas ir Rīgas cirka skolas absolventes. Šobrīd viņas nav izvēlējušās studēt ārvalstīs, bet turpina studijas šeit pat, paralēli turpina darboties cirka skolā un piedalās izrādē “Aizbēgt līdzi cirkam”. Redzams, ka starp jaunajiem audzēkņiem ir mākslinieki, kas iespējams paliks šeit pat un turpinās savu māksliniecisko darbību. Un ir jaunieši, kas ir izteikuši vēlmes stāties kādās cirka augstskolās. Mēs mēģināsim atbalstīt, lai viņi to arī varētu īstenot.

Tu minēji, ka šīs konkrētās meitenes studē. Tas nozīmē, ka cirks vairs nav tāda visu dzīvi paņemoša māksla?

— Nu nē. Ja mēs gribam to darīt tā pavisam nopietni augstā līmenī, tad tā ir paņemoša māksla, un tad ir jāstājas cirka augstskolā. Es teiktu, ka citādi progress vienkārši ir daudz, daudz lēnāks. Tā ir milzīga disciplīna – spēt paralēli atrast stundām ilgu laiku treniņiem un vēl ko citu. Betija ir ļoti saistīta ar cirka skolu, viņa tur pavada ļoti daudz laika, viņa arī pasniedz, un tad šī saistība ir varbūt vienkāršāk uzturama. Bet ne velti šie darbi – jaunās izrādes, kurās viņi ir iesaistīti, – ir ļoti reti, jo savienot treniņus ar studijām vai treniņus ar māksliniecisko darbību ir iespējams, bet tajā visā vēl ielikt vairāk izrāžu nevajadzētu, jo arī tas ir pilnas slodzes darbs.

Vai ir kāds vecums, kurā ir par vēlu pievienoties cirkam vai sākt darīt kaut ko no cirka aktivitātēm?
— Tas ir atkarīgs no mērķa. Ja gribam kļūt par profesionāļiem, tad, iespējams, kaut kādā vecumā tas būs daudz sarežģītāk. Bet, ja mēs vēlamies cirku izmantot kā sevis attīstīšanas un prieka atrašanas līdzekli, tad noteikti nē. Mēs arī ar Rīgas cirku šobrīd gaidām, vai galējo projektu apstiprinās, bet mēs stratēģiski esam izvirzījuši nākamo četru, piecu gadu periodā vietu iekļaujošajam cirkam, sociālajam cirkam un plānojam jau rudenī sākt programmu ar bērniem no trešo valstu pilsoņu ģimenēm, kas ir ieradušās Latvijā. Plānojam aizsākt arī projektu, kas attīstītu Rīgas cirka infrastruktūru tā, lai mēs varētu uzņemt arī cilvēkus ar kustību un redzes traucējumiem. Kad šīs telpas tiks izbūvētas, tad arī notiks regulāras nodarbības gan senioriem, gan cilvēkiem ratiņkrēslos, ar kustību traucējumiem un citiem funkcionāliem traucējumiem.

Cirks sēžot jau eksistē kā sociālā cirka prakse diezgan ilgi. Tāpat arī funkcionāla žonglēšana, kas tiek izmantota terapeitiskajām metodēm. Vēl nesen redzēju Facebook brīnišķīgu video, kurā kāda kundze 80 gadu vecumā bija nolēmusi beidzot piepildīt savu sapni par lidojošo trapeci. Tā ka jā, ar cirku var nodarboties jebkurā vecumā, un es teiktu, ka cirks ir veids, kas palīdz apvienot ķermeņa praksi ar radošo praksi un domāšanu, un tas bieži aizslēpies kā spēlēšanās – cirks var tiešām būt nevis pienākums, bet prieks.

Tagad neizbēgamais jautājums. Ir pagājuši jau ļoti daudzi gadi, kopš ir aizliegts izmantot cirka izrādēs savvaļas dzīvniekus, un Rīgas cirks arī, cik saprotu, neizmanto arī mājdzīvniekus. Ir izaugusi bērnu paaudze, kuri īsti nav piedzīvojuši cirku ar dzīvniekiem. Vai ir jautājumi no bērniem, kur ir dzīvnieciņi un vai cirkā to nebūs?

– No bērniem tādu jautājumu nav. Patiesībā no bērniem tādi jautājumi arī nekad nav bijuši. Jau 2017. gadā, kad mēs sākām rādīt izrādes bērniem ar fantastisko klaunu Tomu Montonu, viņi pēdējos gadus nebija redzējuši nevienu dzīvnieku cirkā. Bērniem tāds jautājums nerodas. Jautājumi rodas pieaugušajiem. Pieaugušie vēl joprojām nāk un jautā to katru reizi, arī sūdzas par to, ka bērni neredzēs dzīvniekus, bet bērni par to nekad nesūdzas. Ja ir izdevusies izrāde, bērni ir laimīgi un iedvesmoti. Mums ir izrāde “Aizbēgt līdzi cirkam”, kas bija arī tagad bērnu rītā, tāpat viņi braukā arī pa skolām “Latvijas skolas somas” ietvaros. Un tad, kad bērniem pajautā, vai viņi grib kaut ko pajautāt māksliniekiem, viņi aktīvi met rokas gaisā – lielāki jautājumi ir par to, kā mākslinieki to iemācījās un kā viņi, bērni, to varētu iemācīties. Tu redzi, ka izrāde iedvesmo gan kustēties, gan arī parunāt par šīm tēmām.

Man liekas ļoti iedvesmojoši, ka pagājušoreiz pēc izrādes bija puika, kurš pajautāja, vai māksliniekiem arī ir bail no pērkona. Man tas liekas tik mīļi, jo viņi redz, kā tie mākslinieki izrādē atklāti dalās ar savām sajūtām un bailēm, un tas rada lielu savstarpēju uzticību. Bērns domāja par to, vai šie drosmīgie cilvēki arī baidās no pērkona.

Tā ir tā maģija cirkā, kuru es gribu, lai mēs piedzīvojam cirkā, kur ir uzticēšanās.

Fiziskajā valodā ir kaut kas īpašs, un bērni to ļoti sajūt. Viņiem nav vēl jāmāk runāt, lai to sajustu. Un viņiem nav jāmāk runāt ar visiem vienā valodā.

Mums brauc mākslinieks no Francijas un Belģijas un visurienes, un bērni ar viņiem sapratīsies, jo fiziskajā ķermeņa valodā mēs spējam viens otru nolasīt un izveidot tās uzticības pilnās attiecības.

Jaunākās ziņas par tēmu Dienvidkarolīna

Dienvidkarolīna

Dienvidkarolīna