"Tādu tukšuma sajūtu vēl nebiju piedzīvojis," - Nauris Miezis par palikšanu bez olimpiskās medaļas Parīzē

Kādas tad puišiem bija sajūtas pēc Parīzes olimpiskā turnīra, kā viņi jūtas tagad un kādi ir nākotnes mērķi – to Nauris Miezis atklāj intervijā žurnālam "Kas Jauns", kas sniegta nākamajā dienā pēc tam, kad Latvijas 3x3 basketbola komanda atgriezās mājās no Parīzes.

Olimpiskās spēles ir četrgades svarīgākās sacensības, kas, šķiet, no sportista izsūc visu enerģiju – gan fizisko, gan emocionālo. Cik liels ir nogurums?

Ļoti, ļoti liels. Esmu mājās un to tik vien daru, kā guļu. Visu laiku dzīvojos pa dīvānu un beidzot varu dot ķermenim to, ko tas vēlas. Un ķermenis grib atpūtu un miegu.

Pirms trijiem gadiem no Tokijas atgriezāties kā varoņi. Un arī šoreiz, kaut gan medaļas gāja secen, līdzjutēji jūs sagaidīja ar ovācijām. Vai pašus tas nepārsteidza?

Protams, bijām pārsteigti, protams, bija patīkami, ka mūs sagaidīja tik kuplā skaitā. Arī tas brauciens kabrioletos no lidostas uz Rīgu... Jā, mums šķita, kāpēc tas ir vajadzīgs, jo neesam taču izcīnījuši medaļas, taču ne – bija ļoti labi, jo tās sajūtas, ko saņēmām, bija tieši tas, kas mums bija vajadzīgs! Šī sagaidīšana, šis brauciens mums iedeva ļoti lielu pozitīvismu. Paldies par to!

Kā šķiet, kāpēc ir tāda tautas mīlestība?

Varbūt mūsu neatlaidības, cīņasspara dēļ. Cilvēkiem patika tas, ko viņi redzēja. Protams, rūgtums jau bija visiem, ne tikai mums pašiem, bet tas pozitīvisms, tā mīlestība, ko saņēmām, tas ir ļoti, ļoti skaisti.

Bet varbūt jūs mīl tāpēc, ka savās neveiksmēs nemeklējat attaisnojumu citos? Piemēram, nesakāt, ka zaudējumā bija vainīgi skaļie pretinieku komandas fani...

(Smejas.) Mēs esam tādi, kādi esam – vienkārši un tieši. Teicu to jau pēc Tokijas olimpiskajām spēlēm, ka mēs esam kā zemnieki – ejam laukumā un cīnāmies melnu muti.

Kā vispār bija spēlēt arēnā pie tik daudz skatītājiem?

Grandiozi! Tieši šādas sajūtas pietrūka Tokijā, kur kovidpandēmijas dēļ spēlējām bez skatītājiem. Tas, ko piedzīvojām Parīzē, bija ļoti, ļoti skaisti! Arī tas, kas notika pusfinālā pret Franciju... Man ļoti patika spēlēt tādos apstākļos, tādā atmosfērā. Tas bija vienreizēji, vārdiem neaprakstāmi! Kad Latvijas komandu izsauca laukumā, franču līdzjutēji pamatīgi ūjināja, tas troksnis bija fantastisks. Tas viss man ļoti patika! Tiešām! Šī atmosfēra man iedeva papildu enerģiju.

Tātad vismaz guvāt neaizmirstamus iespaidus.

Jā. Un liels paldies faniem, kas ar saviem labajiem vārdiem mums deva papildu enerģiju un neļāva padoties, kas lika mums aptvert, ka arī ceturtā vieta ir augsts sasniegums, kas prasīja milzu darbu. Jā, varbūt esam fanus izlutinājuši ar savām daudzajām uzvarām, tāpēc ceturto vietu olimpiādē dažs uzskata par izgāšanos, bet nē, tā nav izgāšanās, mums jābūt priecīgiem arī par šādu rezultātu.

Daudzi jau nesaprot, kādai ellei sportisti izgājuši cauri, lai vispār izcīnītu olimpisko ceļazīmi. Un tad vēl atļaujas nosaukt viņus par “olimpiskajiem tūristiem”...

Tas ir pilnīgs vājprāts! Es šādus spriedelētājus saucu par “dīvānā pirdējiem”. Sēžot dīvānā un graužot čipsus, ir tik viegli pārmest sportistiem! Viņi neapzinās, kam sportisti ir gājuši cauri, ko upurējuši. Kaut vai mans piemērs – cik daudz brīvā laika esmu atņēmis savai ģimenei, savai sievai. Es tiešām visu laiku jūtos sievai parādā, jo visu dzīvi ziedoju sportam un tieši tādiem mirkļiem kā olimpiskās spēles.

Treniņi bija katru dienu, pat divreiz dienā. Visi šie treniņi, nometnes, ļoti garā un grūtā 3x3 turnīru sezona... Mums bija pat tā, ka 13 nedēļas no vietas ceturtdienā izlidojām uz turnīru, otrdien atgriezāmies, ceturtdien atkal lidojām prom, bet pa vidu nedēļas nogalēs spēlējām turnīros. Mēs tiešām ķermeni baigi kāvām nost, lai tiktu uz olimpiādi. Bet tāds ir sports, tādu sporta veidu esam izvēlējušies. Mēs mīlam to, ko darām, un, ja vēl varam iepriecināt savu valsti, savus līdzjutējus, motivēt jauniešus nodarboties ar sportu, tad ir vērts to darīt.

Pēc uzvarētā pusfināla Tokijā izplūdi asarās, šoreiz pēc zaudējuma cīņā par medaļām spēji saņemties un emocionāli nesabrukt. Vismaz no malas tā izskatījās. Un tas žests, ko tu pēc spēles izdarīji, paceļot Franča Lāča un Kārļa Lasmaņa galvas augšā, neļāva arī viņiem sašļukt pavisam.

Teikšu godīgi, tas nebija viegli. Bija rūgtums, pamatīgs rūgtums, bet... Man bija ļoti sāpīgi redzēt savus komandas biedrus, viņu sejas, tāpēc tajā brīdī man bija tas jādara, lai neļautu viņiem sabrukt līdz galam. Tas nāca kaut kā instinktīvi, gribēju, lai puiši tur galvu augšā, jo, kaut arī palikām bez medaļām, bijām izdarījuši labu darbu.

Kāds bija nākamais rīts pēc zaudētajām spēlēm?

Vakarā pēc spēlēm ne prāts, ne ķermenis vēl nebija sapratis, kas notika. Šķita, ka tas ir kaut kāds slikts sapnis, ka esam kaut kādā murgā. Bet, kad, no rīta pamostoties, saproti, ka tas nebija ļauns sapnis, bet īstenība... Nu, tāāāāādu tukšuma sajūtu es vēl nebiju piedzīvojis. Likās, ka kaut kas manī ir nomiris! Jā, man ļoti nepatika tāda sajūta. Bet neko, pasēdēju viens ar savām domām, klusumā paskatījos griestos, tad iegāju istabiņā pie jaunajiem džekiem Franča un Zigmāra, redzēju tādas pašas sejas, likās, ka skatos spogulī, atkal pasēdējām, klusumā paskatījāmies griestos un tad devāmies pēdējo dienu izbaudīt olimpisko ciematiņu.

Negribējās palikt ilgāk Parīzē, izbaudīt olimpisko gaisotni, redzēt noslēguma ceremoniju?

Visvairāk gribējās būt mājās. Mēs tik daudz šajos pēdējos trijos gados esam bijuši prom, ka tagad gribējās ātrāk būt kopā ar ģimeni.

Tavs hobijs ir spiningošana. Kad tagad dosies spiningot, lai izvēdinātu galvu, restartētos?

Draugi jau ir visu izplānojuši. No 14. līdz 18. augustam braukšu spiningot!

Spiningojot esi izgājis uz lielo lomu – trofeju līdakām. Beidzot esi īstenojis savu sapni par līdaku, garāku par metru?

Jā, jā! Somijā mans rekords ir 106 centimetri! Protams, katru reizi, kad dodos spiningot, gribu noķert vēl lielāku. Starp citu, mums ir draugu kompānija, kuriem ir apņemšanās noķert Latvijas rekordu – mēs visi ejam uz vienu mērķi.

Nepietiek ar olimpisko zelta medaļu, vēl vajag arī spiningošanas rekordu!

Jā, man vajag uzvarēt visur, izcīnīt visus iespējamos rekordus, kur piedalos.

Tad jau esi maksimālists ne tikai sportā, bet arī dzīvē!

Absolūti! Visur, ko daru, gribu būt pirmais!

Tev ir tikai 33 gadi. Ko tālāk? Olimpiskajā turnīrā dažās komandās bija vīri tuvu 40. Esi gatavs smagi strādāt vēl četrus gadus, lai atriebtu šos zaudējumus?

Četri gadi... Tas ir ļoti, ļoti daudz! Bet es neko nesolu. Iešu soli pa solītim, atpūtīšos, sakārtošu savas domas, noķeršu Latvijas rekordu (Smejas.), un tad jau redzēs. Bet cepuri es nepaceļu un no basketbola prom neeju.