Jana Kalniņa par sevi, darbu un par muļķiem šovā

Jana Kalniņa Latvijas šovbiznesā ienāca pirms vairāk nekā desmit gadiem. Nu viņa pēc sešu gadu prombūtnes atkal ir TV ekrānos — Jana ik svētdienu redzama LNT šova „Latvijas zelta talanti” žūrijā. Nesen žurnālam „Kas Jauns” Jana atklāja savu pašreizējo nodarbošanos, pastāsta par mācībām Vācijā, atzinās nostalģijā pēc televīzijas un dalījās noslēpumā, kā uztur sevi formā.

Pirms mēneša Jana Kalniņa bauda atvaļinājumu, tāpēc, izmantojot brīvo laiku, piekrita iesaistīties šova „Latvijas zelta talanti” žūrijā. „Oi, grūti pat atcerēties, kad pēdējo reizi piedalījos kādā šovā. Laikam tas bija pirms sešiem gadiem, kad kopā ar Ivo Grīsniņu–Grīsli dziedāju muzikālajā TV šovā „Zvaigžņu lietus”. Un kad es pēdējo reizi filmējos kādā humora skečā? Pirms gadiem astoņiem...” aizdomājas Jana.

Bet ko Jana dara tagad? Zināms, ka pusotru gadu viņa studēja Vācijā, bet nu jau gads, kā ir atgriezusies Latvijā. „Viena no manām darbavietām ir biedrība „Pasaules mūzika”, esmu kultūras projektu vadītāja. Šīs organizācijas viena no darbības sfērām, piemēram, ir pasaules mūzikas festivāla „Porta” rīkošana, kas notiek jau 12 gadu. Mēs esam lieliska komanda, kas īsteno dažnedažādus projektus. Izdomājam idejas, izstrādājam projektus un tad realizējam tos dzīvē, meklējam finansējumu,” paskaidro Jana. Viņa arī piedalījusies vides objektu festivāla „Ziemassvētku egļu ceļš” īstenošanā dzīvē. Atceraties — gadumijā Rīgā visdažādākajās vietās varēja aplūkot neparastus mākslas objektus, 42 visdažādākās Ziemassvētku egles.

Liktenīgais piedāvājums

Humoristes karjeru Jana sāka ar cilvēku izjokošanu „slēptajā kamerā”, tad viņa bija viena no jestrā raidījuma „Absolūtās dāmas” trijotnes, piedalījusies producentu apvienības „Mēmais šovs” humora raidījumos un kinofilmās, kā arī vadījusi raidījumu „Ginesa pasaules rekordi”.

Interesanti, ka lēmumu pievienoties „Mēmā šova” komandai Janai vajadzējis pieņemt nedomājot. „Es tieši tad biju pārvarējusi vairākas darba intervijas kārtas, lai iegūtu lielisku darbu nopietnā kompānijā. Bija atlicis tikai pussolītis. Un tad zvanīja Viesturs Dūle („Mēmā šova” producents. — kasjauns.lv) un piedāvāja man darbu televīzijā. Vaicāju, vai drīkstu padomāt, bet viņš teica, ka nē. Piekritu nedomājot. Un ne brīdi neesmu to nožēlojusi! Iespējams, tagad būtu vadošā darbiniece kādā respektējamā poļu uzņēmumā. Bet nekas. Toties dzīve ir sanākusi daudz radošāka un interesantāka!” uzskata Jana Kalniņa.

Jana un plastiskā ķirurģija

To, ka Janai nav vienalga, var nojaust arī tagad — uz interviju viņa atnākusi no peldbaseina, stāstot, ka bijusi intensīva nodarbība treneres vadībā. „Man tas patīk, un bez fiziskām aktivitātēm nespēju! Eju ne tikai uz baseinu, bet arī uz trenažieru zāli,” nosaka Jana. Un — vai atceraties, ka pirms sešiem gadiem Jana kļuva tik slaida, ka viņu teju vai pazīt nevarēja? Arī tagad Kalniņa teic, ka vislielākā izmēra apģērbi viņai ir jau sena vēsture.

Interesanti, ka ar fiziskajām aktivitātēm Jana sāka nodarboties, kad salauza kāju. „Rezultāts bija pārsteidzošs. Daudzi bija patīkami šokēti par manu izskatu un prasīja unikālās diētas recepti. Daži pat interesējās, kurš plastikas ķirurgs mani tā ir uzlabojis, taču nekā tāda nebija,” gardi smejas Jana un paskaidro: „Es neveicu nekādu īpašo novājēšanas kūri. Tā vienkārši sanāca. Jo ar lauztu kāju nevarēju ik brīdi aizskriet uz veikalu pēc kārumiem. Nācās iztikt ar to, kas bija mājās. Turklāt mēnesi ziemā pārvietoties ar kruķiem, ik dienas lēkt uz sesto stāvu ir diezgan liela fiziskā slodze. Bet, kad kāja sadzija, lai tā normāli funkcionētu, vajadzēja apmeklēt sporta zāli, iziet rehabilitācijas vingrošanu. Un man iepatikās apmeklēt sporta zāli! Tā nu viss sakrita tā, ka jau pavasarī ieguvu krietni slaidāku ķermeni! Un bez ķirurģiskas iejaukšanās, tauku atsūkšanas un kuņģa samazināšanas, kā dažs domāja. Sporta zāli apmeklēju vēl tagad. Izņēmums vien bija laiks, kad mācījos Vācijā. Tad man kādu periodu bija ļoti maz naudas — nācās ēst vislētāko pārtiku un, gluži saprotams, naudas sporta zāles apmeklējumiem arī nebija. Tāpēc daži kilogrami nāca klāt. Taču nu atkal sportoju. Man patīk!”

Kā izdzīvot visdepresīvākajā Vācijas pilsētā?

„Vācijas periods man bija ļoti noderīgs. Šķiet, šajā laikā kļuvu pieaugušāka, nobriedu kā personība,” spriež Jana, kura izvēlējās studēt Vācijā tāpēc, ka viņai patīk šī zeme. Kaut arī mācījās viņa, kā paši vācieši saka, otrā visgarlaicīgākajā pilsētā Vācijā.

„Studēju Fuldā. Un vācieši nemelo — tā patiešām ir garlaicīga un depresīva pilsēta. Ir pat kādas autonomas reklāma. Tajā teikts: „Fulda — visdepresīvākā Vācijas pilsēta”. Un tiek parādīta pati pilsēta. Drūma, melnās krāsās, skumjš suns, tukšas ielas, depresīvi cilvēki kafejnīcā pie galda. Un fonā autonomas reklāma: „Automašīnas, lai aizbraukt no šīs pilsētas!” Patiešām Fuldā nav ko darīt! Kā vakaros veikali ciet, tā pilsēta izmirusi. Ko es tad darīju? Esmu izlasīju simtiem grāmatu, noskatījusies visus populārākos seriālus. Un vēl man bija divas studiju biedrenes baltkrievietes. Ar viņām bija, par ko parunāt,” smaida Jana.

Vācijā iegūtā izglītība ļautu Janai strādāt arī starptautiskos projektos Eiropā, taču viņa labprātāk paliktu Latvijā. „Ja agrāk domāju, ka esmu ļoti multikulturāla būtne, kas spētu adaptēties jebkur pasaulē, tad pēc Vācijā pavadītā laika sapratu, ka esmu kļūdījusies — tik ļoti velk atpakaļ pie savām saknēm.”

Tagad Jana Kalniņa ir atgriezusies Latvijā un atkal izbauda skatītāju uzmanību, ko jau bija pamanījusies aizmirst. „Es tiešām no tā visa biju atgājusi. Biju aizmirsusi, ka ir arī tāda dzīve — skatītāju uzmanība, popularitāte, sabiedrības interese par to, ko daru. Nu mani aicina uz kulinārijas šoviem, prasa neskaitāmas intervijas visdažādākajos žurnālos. Nebiju tam visam gatava,” samulsusi atzīst Jana un izstāsta kādu nesenu atgadījumu.

„Pie manis pienāca kāda kundzīte, sāka runāties un pasūdzējās, ka Latvijā vairs nav redzami humora šovi. Tātad, tas nozīmē, ka cilvēkiem tie ir vajadzīgi, ka tas, ko mēs darījām, kādam patika,” secina Jana un, vaicāta, vai būtu gatava atkal atgriezties kāda humora šova komandā, aizdomājas: „Man patīk tas, ko daru tagad. Tas man sniedz gandarījumu. Bet televīzija... Jā, atgriešanās tajā man ir patīkams emocionālais pārdzīvojums. Jo televīzijā taču pagāja mana radošā jaunība. Tie bija tik interesanti gadi, un ar to saistās skaistas atmiņas. It kā es gribētu to darīt atkal. Nostalģisku atmiņu dēļ, bet... Divreiz vienā upē neiekāpsi. Tāpēc tādā pašā formātā darboties negribētu. Bet, lai uztaisītu ko foršu un asprātīgu, jāsavāc komanda no pašiem vislabākajiem, un, manuprāt, tas ir diezgan nereāli. Turklāt esmu diezgan paškritiska un neuzskatu sevi par tik ļoti talantīgu aktrisi, lai rēgotos ekrānā. Es neesmu pārliecināta par sevi tik ļoti, ka būtu gatava filmēties humora šovos.”

Taču Jana pieļauj domu atkal strādāt televīzijā, tikai — atgriezties aizkadrā! „Man patīk visa tā televīzijas gaisotne. Varētu piedalīties kāda raidījuma, programmas veidošanā. Esmu to jau reiz darījusi — esmu strādājusi pie raidījumiem „Zvaigzne Nr. 1”, „Naudas aplis”, „Dullais desmitnieks”, „Atgriešanās Eiropā” un citiem. Televīzija — tas būtu brīnišķīgi. Taču kadrā iet gan negribētu! Es joprojām mulstu TV kameru priekšā! Patiešām!”

Un kā ar attiecībām? „Par šo tēmu es nerunāju. Jo attiecībās taču ir iesaistīti divi cilvēki. Un nav smuki, ja par savām attiecībām stāstītu viena pati,” atbild Jana, atzīstot, ka ir aizņemta sieviete.

Janas Kalniņas vērtēšanas kritēriji

Jana atzīst, ka būt šova „Latvijas zelta talanti” žūrijā nav tas vieglākais uzdevums. „Esmu cilvēkmīle, tāpēc man ir grūti pateikt tam cilvēkam – nē, pat skaidri zinot, ka no viņa nekas nebūs. Bet es nekad neesmu melojusi dalībniekam un nekad neesmu melojusi sev. Esmu uz daudz ko pievērusi acis, noņemot no sevis atbildību un ļaujot izlemt skatītājiem. Es vērtēju, reaģējot no tā, kā es tās lietas redzu un kā mani tās uzrunā. Un labāk es iedodu zvaigznīti tam mazajam bērnam, jo tajā brīdī tā ir tā viņa pasaulīte, tas viņam tai mirklī ir vissvarīgākais, nekā sagrauju šīs viņa cerības,” atzīstas Jana.

Vai Janai ir kādi vērtēšanas kritēriji? Gan jā, gan nē. „Protams, var izstrādāt sev striktus kritērijus, bet, tiklīdz tas cilvēks uznāk uz skatuves, tā visi šie kritēriji sabrūk. Piemēram, kāds var kaut ko darīt pilnīgi greizi, redzi, ka viņam ar to nevajadzētu nodarboties, bet viņš to dara ar tādu sirsnību, azartu un cilvēcību, ka sirds atmaigst. Galvenais vērtēšanas kritērijs – būt pārākam par vidējo, iziet no viduvējības rāmjiem. Bet citreiz šī „viduvējība” paņem ar savu harizmu. Tāpēc šie mani kritēriji nav tik strikti. Harizma ir galvenais,” domā Jana Kalniņa.

Runājot par gaumi un talantu vērtēšanu, Jana aizdomājas par ko citu. „Manuprāt, šis šovs ir mūsu sabiedrības spogulis. Jo mēs redzam to, kas notiek, kā dzīvo cilvēki Rīgā, Daugavpilī, Valmierā un Rudbāržos. Redzam, ar kādām ambīcijām un mērķiem šie cilvēki laužas uz skatuves. Jā, ir bijuši tādi priekšnesumi, pēc kuriem es neko vairs nesaprotu – kurš no mums ir muļķis. Bet varbūt es esmu tā muļķe un patiešām neaptveru to, ka tas, ko šis cilvēciņš dara, viņa pasaulē, viņa sabiedrībā tiek uzskatīts par talanta vislielāko izpausmi. Un iespējams, ka es to vienkārši nespēju un nemāku novērtēt, esmu pārāk vecmodīga. Tāpēc jāatzīst, ka patiesība ir tur – ārā. Ej nu sazini, vai tas ir talants, vai stulbums.”

Vai Janai kā žūrijas pārstāvei nešķiet, ka dažu dalībnieku nonākšana uz talantu šova skatuves ir pārpratums? „Ir bijuši daži gadījumi. Taču jāņem vērā, ka tas ir šovs. Un tā ir ne tikai raidījuma veidotāju atbildība, bet arī pašu dalībnieku un viņu vecāku atbildība. Šova veidotājus var saprast – viņiem ir jātaisa šovs, bet grūti ir saprast tos vecākus un dalībniekus, kuriem patiešām pietrūkst paškritikas. Šķiet, ka ir mainījušās vērtību sistēmas dzīvē – popularitāte ir kļuvusi par visu lietu mēru,” tā Jana.

Salīdzinot ar ārzemju talantu šoviem, Janai šķiet, ka Latvijas talantiem pietrūkst drosmes un uzdrošināšanās. „Man jau liekas, ka ir sastopami daudz lielāki talanti, īsti tīrradņi, bet viņiem pietrūkts drosmes sevi atrādīt. Jo latvietim jau patiesībā nepatīk sevi tik ļoti izrādīt. Bet varbūt, ka nākamajos šovos vēl tādi būs. Un vispār es gaidu vienu tādu Sjūzenu Boilu. Cilvēku ar talantu un milzīgu harizmu. Taču jāņem vērā, ka ārzemēs šādu šovu atlasē piedalās desmitiem tūkstošu. Tur ir no kā izvēlēties. Bet arī Latvijā ir talantīgi cilvēki,” cer Jana Kalniņa.

Jana Kalniņa šovā „Zvaigžņu lietus”