Fiskālās disciplīnas padomes vadītājs Jānis Priede par nākamo valsts budžetu, jostas savilkšanu un nepieciešamību sākt pelnīt

No starptautiskajām reitingu aģentūrām tūlītējas negatīvas sekas kopumā neredzam. Ar tām mēs tiekamies un runājam pietiekami regulāri. Un kā valsts tomēr spējam normāli pamatot, kādas ir neatliekamās objektīvās vajadzības aizsardzībai un kādas ir potenciālās ekonomikas attīstības trajektorijas. Domāju, ka vismaz līdz 2028. gadam visam vajadzētu būt kārtībā, bet mēs jau sākam domāt par to, kas notiks pēc tam - kā izskatīsies budžets, kas būs izdevumu sadaļā, vai esam gatavi objektīvi paraudzīties uz mūsu tēriņiem, tos pārskatīt un arī - kā mēs pelnīsim, kādas būs valsts iespējas pelnīt vairāk.

Tas būtībā nozīmē, ka ES drošības izņēmuma klauzula ir ļāvusi atlikt sarežģītus lēmumus citās jomās, piemēram, par izdevumu mazināšanu valsts pārvaldē, nodokļu izmaiņām vai strukturālajām reformām? Respektīvi, mums atļauts palielināt budžeta deficītu, tādēļ citi "sāpīgi" lēmumi var pagaidīt.

Paraudzīsimies uz šo kompleksāk. No vienas puses Fiskālās disciplīnas padome ir oficiāli paudusi savu viedokli, zināmā mērā arī atbalstot uzņēmēju organizācijas un viņu teikto, ka valdībai vajadzētu būt ambiciozākai attiecībā uz savu izdevumu pārskatīšanu jau tagad.

Mans kā profesora viedoklis - svarīgi ir saprast, par kāda veida izdevumiem runājam. Ir objektīvās vajadzības - aizsardzība, izglītība, veselības aprūpe, drošība -, tās ir pamatfunkcijas, ko valsts nodrošina. Un tad ir virkne lietu, lietderīgi izdevumi, kas ir tiešām mērķēti uz valsts nākotnes attīstību, piemēram, cilvēkkapitāla veidošana vai politikas iniciatīvas par investīcijām un nākotnes tehnoloģijām.

Tāpēc jautājums ir, ko mēs nogriežam? Vai ar izdevumu samazināšanu nogriežam nākotni vai nogriežam tiešām ne pārāk lietderīgus tēriņus. Un šeit parādās "lietderīgums".

Par tēriņu mazināšanu lielākoties publiskajās diskusijās sarunas ir par summu. Piemēram, uzņēmēju organizācijas pieprasīja 800 miljonu eiro izdevumu samazinājumu. Tas varbūt ir pamatots skaitlis, lai savilktu budžeta bilanci, bet jautājums ir - kā mēs to darām? Manuprāt, viena bīstama lieta izdevumu mazināšanā ir turpināt darīt visu, ko mēs darām, tikai ar mazāku finansējumu... Tātad - visas funkcijas paliek, bet darām sliktāk. Uzskatu, ka tā ir vislielākā bīstamība.

Vienlaikus labā lieta ir tā, ka pēdējā laikā dzirdama arvien lielāka gatavība runāt par valsts pakalpojumu grozu - ko valsts vispār dara. Varbūt ir lietas, no kurām varētu atteikties, nedarīt, no groza izņemt ārā, un līdzekļus kārtīgi ieguldīt tajā, kas paliek.

Piemēram, noteiktas funkcijas varētu pārņemt privātais sektors. Nevajadzētu turpinām darīt visu, ko darījuši, tikai sliktāk. Kāda jēga ir no pakalpojuma, kas ir slikti finansēts? Vai arī visu laiku izliksimies, ka it kā vajadzētu nodrošināt, bet naudas nav? To dzirdam no daudzām nozarēm, ka naudas nav, vajag vairāk.

Tāpēc tieši šis ir nepieciešamais virziens - pēc būtības pārskatīt funkcijas, ko valsts nodrošina, un tādā veidā meklēt iespējas. Skatīties pēc efektivitātes, kur ir iespējams mazināt izdevumus.

Uzskatu, ka izdevumu mazināšana vienmēr ir jāvērtē pēc būtības. Ja skatāmies uz indivīdu - cilvēks aizņemas naudu, lai nopirktu, piemēram, automašīnu privātai lietošanai. Tas var sniegt patīkamas emocijas līdz brīdim, kad sākas maksājumi un remonti. Bet, ja aizņemas naudu, lai investētu savā izglītībā, tas dod iespēju nākotnē pelnīt vairāk.

Tās ir tādas fundamentālās lietas. Tāpēc pats apgalvojums, ka parāds ir slikts, nav korekts, jo jautājums ir - ko mēs ar šo naudu darām.

Kuras funkcijas, jūsuprāt, varētu nodot privātajiem?

Fiskālās disciplīnas padomes ietvars un mandāts neparedz šādu izvērtējumu. Mūsu uzdevums ir skatīties uz budžeta novērtējumu attiecībā uz kritērijiem un arī brīdināt par potenciālajiem riskiem. Bet es gribētu sagaidīt pienesumu no kolēģiem, kas tieši darbojas šajā jomā. Mums ir birokrātijas mazināšanas rīcības grupa, kuru vada Jānis Endziņš. Šeit varētu parādīties labi priekšlikumi par to, ko darīt un ko nedarīt. Endziņš bija uzaicināts uz jaunāko Universitātes Ekonomikas barometra prezentācijas pasākumu, un viņa teiktajā tieši saklausīju, ka viens no viņu darbības stūrakmeņiem varētu būt paraudzīties uz to, ko nedarīt. Tas nozīmē, ka tur automātiski varētu rasties arī objektīvi ietaupījumi.

Nākamā gada budžets līdz ar Saeimas vēlēšanām noteikti būs interesants. Vai jūs redzat risku, ka Saeimas vēlēšanu solījumi varētu vēl vairāk pasliktināt mūsu fiskālo disciplīnu, budžeta situāciju?

Tas droši vien ir fundamentālais jautājums, kā politiskais cikls iet kopā ar ekonomikas cikliem. Jo īpaši vēlēšanu gadā jautājums ir, cik lielā mērā politiķi ir gatavi izmantot vienus vai citus instrumentus, lai mēģinātu balansēt budžetu.

Pašreiz valdība ir izvēlējusies aizņemšanās ceļu. Tas ir nosacīti ar mazāku tiešu ietekmi uz budžetu, jo budžetā, kā parasti, ir ieņēmumu un izdevumu daļa. Izdevumu pusē var mēģināt mazināt tēriņus, bet jautājums ir, kā uz to reaģēs tie, kuriem tas kaut ko nozīmē. Ieņēmumu daļā, ja tiek mainīta nodokļu politika, atkal - kā uz to reaģēs sabiedrība. Līdz ar to aizņemšanās šķietami ir tāds…

Vieglākais ceļš?

Jā, ar mazāku reakciju no sabiedrības puses. Bet tas nemazina faktu, ka mēs par to beigās vienalga maksāsim. Manuprāt, Saeimas debatēs opozīcijas deputāti ļoti labi rūpējas par parāda pieaugumu, to kritizējot. Šis ir vispārzināms fakts. Domāju, opozīcijas politiķi dara labu darbu, norādot uz šiem riskiem. Fiskālās disciplīnas padomes ziņojumos par tiem rakstām, un ir labi redzēt, ka politiķi šos mūsu atzinumus arī izmanto.

Skaidrs, ka nākamajai Saeimai un nākamajai valdībai varētu būt zināmi izaicinājumi. Tomēr šobrīd nesaskatu nekādu pārgalvību. Esošā valdība un arī Finanšu ministrija savās prognozēs ir pietiekami konservatīva, kā arī ir konservatīva aizņemšanās politika, kas balstīta uz to, ka aizņemamies, ja ir objektīva vajadzība. Šobrīd nav nekādas pārmērīgas ballītes, kuru mēs vēlāk nespētu apmaksāt. Tā ir objektīva realitāte, un šobrīd nav nekāda pārmērīga riska.

Jautājums gan ir par to, vai nākamajai valdībai būs jāpieņem kādi lēmumi par izdevumu mazināšanu. Tas gan ir fakts, jo viņiem būs jāskatās, kā labāk sabalansēt budžetu. Jo izņēmums attiecībā uz papildu izdevumiem aizsardzībai ir līdz 2028. gadam.

Tāpēc ir skaidrs, ka būs nepieciešamas kaut kādas darbības - vai tā būs izdevumu samazināšanai, vai nodokļi, vai kas cits. Protams, neaizmirsīsim arī pelnīšanas daļu. Ir svarīgi, cik lielā mērā mūsu ekonomika būs augoša. Tā vienmēr ir iespēja. Jautājums ir par to, cik lielā mērā dažāda veida industriālās politikas spēs piesaistīt investīcijas un nodrošināt to, ka mūsu uzņēmējiem ir iespēja veiksmīgi strādāt Latvijā.

Vai ar esošo ekonomikas izaugsmes tempu mēs vispār varam nodrošināt gan aizsardzības vajadzības, gan arī visas pārējās vajadzības? Kādi ir priekšnoteikumi, lai ekonomika Latvijā augtu straujāk?

Jā, šobrīd ekonomikas prognozes ir diezgan mērenas. Vajadzētu lielākus skaitļus, bet diemžēl dzīvojam trauksmainā laikā. Vienubrīd bijām mazliet nomierinājušies. Pēc pagājušā gada aprīļa, kad sākās tā sauktie "Trampa tarifu kari", tomēr bija iespēja vienoties, un gada otrā puse iezīmējās ar mazliet lielāku pārliecību, ka ekonomika varētu atdzīvoties.

Skaidrs, ka Latvija ir ļoti atkarīga no globālajiem ekonomikas procesiem, kā arī no galvenajiem vilcējspēkiem Eiropā, piemēram, no Vācijas ekonomikas. Tas ir nozīmīgs mūsu eksporta tirgus un sadarbības partneris. Esam ļoti atkarīgi no tā, kā klājas pārējām Eiropas valstīm. Līdz ar to ekonomikas prognozes līdz šim ir bijušas ļoti piesardzīgas, optimisms tajās īsti nebija iededzies. Arī tagad ASV prezidents Donalds Tramps atkal ir uzsācis diskusiju par Grenlandi un runājis par jauniem tarifiem.

Redzēsim, kā tas viss attīstīsies. Pragmatiskā skatījumā Trampam, protams, ir sava rokasgrāmata, kā viņš izmanto tarifus un to stratēģiju, bet tas tomēr rada papildu nenoteiktību.

Vai ekonomikas izaugsme, tās prognozes ir pietiekamas, lai veiksmīgi finansētu to, ko pašreiz esam uzņēmušies? Tad mums jāatgriežas pie jautājuma par izdevumu vai ienākumu daļu. Varbūt periodu līdz 2028. gadam vēl spēsim finansēt, bet pēc tam, manuprāt, gan būs ļoti nopietni jāatgriežas pie jautājuma, vai mūsu ekonomika aug pietiekami.

Situācija gan var ļoti strauji mainīties. Negribu dramatizēt, jo pagājušajā gadā, aprīlī, kad sākās tarifu jautājumi, viss arī izskatījās ļoti slikti. Tirgus sentiments bija ļoti zems, pat rekordzems, neviens īsti nezināja, ko darīt, viss gāzās. Bet ļoti strauji viss arī atgriezās. Akciju tirgus, piemēram, S&P 500, sasniedza vēsturiski augstāko līmeni. Protams, šobrīd tirgus ir savdabīgā situācijā - arī zelta cena ir ļoti augsta, sudraba, viss pārējais. Tas vienkārši parāda, ka tirgus joprojām diversificē riskus un līdz galam neuzticas tam, kas notiek. Līdz ar to apgalvot, ka arī tagad Trampa tarifu jautājumi noteikti beigsies ar eskalāciju un novedīs pie slikta ekonomiskā rezultāta, līdz galam nevar. Lai gan Starptautiskais Valūtas fonds jau ir izteicis bažas, ka šāda eskalācija var novest pie globālās ekonomikas bremzēšanās un gan Amerika, gan Eiropa no tā cietīs.

Ja nespējam nodrošināt, ka mūsu ienākumi ir tādi, kā plānots, ja tie ir zemāki, tad acīmredzot izdevumu jautājums atkal ļoti nopietni būs dienaskārtībā. Šobrīd ekonomikā kaut ko prognozēt ir ļoti grūti. Godavārds, ekonomistiem pašreiz dzīve ir ļoti grūta.

Kur varētu slēpties tās neizmantotās izaugsmes iespējas, ko Latvija nav izmantojusi vai nav pietiekami izmantojusi?

Ja paskatāmies uz mūsu eksporta struktūru, tur joprojām parādās tas, par ko esam runājuši arī iepriekš - tā ir zemā pievienotā vērtība daudzās nozarēs. Tas nozīmē, ka daudzviet apjoms dominē pār kvalitāti.

Jautājums, kā iedzīvināt augstākas pievienotās vērtības principus, joprojām ir dienaskārtībā.

Bet skatīsimies praktiskāk. Protams, nevajadzētu aizmirst, ka Latvija ir maza, atvērta ekonomika. Vienlaikus nevajag sevi noniecināt - lai arī esam mazi, tomēr potenciāli ļoti spējīgi, un mēs daudz ko varam. Virzieni, kuros, manuprāt, būtu interesanti skatīties un kuros valstij būtu jādomā stratēģiski, ir nākotnes tehnoloģijas un tas, kā mēs kā valsts varam paši darīt vai vismaz piedalīties procesos.

Skaidrs, ka fundamentālās nozares - pārtika, kokrūpniecība un citas - nekur nepazudīs. Cilvēkiem vienmēr gribēsies ēst, un koks vienmēr atradīs pielietojumu daudzās jomās. Taču arī šajās nozarēs ir iespējama augstāka pievienotā vērtība un inovācijas. Koks nav tikai apaļkoks kā resurss - no tā var radīt inovatīvus materiālus, ko izmantot būvniecībā. Latvijā ir daudz uzņēmumu, kas savās inovācijās ir aizgājuši tiktāl, ka radījuši materiālus, kuriem vēl pat jāmeklē pielietojums. Tas jau ir cits jautājums, kā pamatot un kā pārdot ļoti inovatīvus produktus.

Taču es raudzītos arī tajās jomās, kas šobrīd strauji attīstās, piemēram, mākslīgais intelekts, kvantu tehnoloģijas. Saprotu, ka vidējam iedzīvotājam tas var izklausīties kā kosmosa tehnoloģijas un vai tiešām Latvijai tur vispār ir iespējas? Iespējas noteikti ir. Kvantu fizikas jomā Latvijā strādā pētnieki vadošajās zinātnes universitātēs, un mūsu atklājumi ir kļuvuši par pamatu daudziem turpmākiem atklājumiem pasaulē.

Jāskatās stratēģiski, kādas tehnoloģijas nākotnē būs mums apkārt un uz kurām vajadzētu koncentrēties. Piemēram, mākslīgais intelekts, datu centri, dažāda veida digitālie pakalpojumi, sociālie tīkli utt. Ja mēs paskatāmies uz to klāstu, ko Eiropā izmantojam, tad pārsvarā tie ir ASV uzņēmumu produkti un pakalpojumi.

Starp citu, "Financial Times" bija labs raksts par riskiem, kas Eiropai šobrīd draud, un viens no tiem ir atpalicība tehnoloģijās - mikročipu ražošanā, mākslīga intelekta rīkos, datu centros. Ikdienas pakalpojumi lielākoties ir amerikāņu uzņēmumu rokās. Eiropā alternatīvas ir, piemēram, Francijas mākslīgā intelekta uzņēmuma "Mistral AI" rīks "Le Chat", taču par to daudzi vienkārši nezina.

Lielie tehnoloģiju uzņēmumi jau ir paziņojuši par apņemšanos investēt šajās tehnoloģijās nopietnas summas. Eiropai, manuprāt, jāseko ar atbildes gājienu, citādi riskējam iepalikt.

Un te ir vēl viens svarīgs vārds - produktivitāte. Tā ir mūsu rezerve. Mēs esam sasnieguši apmēram 70% no ES vidējā produktivitātes līmeņa. Tas nozīmē, ka daudz ko nedarām pietiekami lietderīgi. Tieši tāpēc mākslīgā intelekta rīki un citas digitālās tehnoloģijas patiesībā ir produktivitātes jautājums, tā ir iespēja mums pašiem pelnīt vairāk.

Kopumā raugos optimistiski, Latvijā ir tiešām lieliski uzņēmumi, kas demonstrē ļoti augstu sniegumu gan inovāciju jomā, gan produktivitātē. Un caur šiem labajiem piemēriem, šiem flagmaņiem, mums ir jāsaprot, kāda valsts politika šo attīstību veicina un kā to atbalstīt arī citās nozarēs.

Bet kā ir ar nodokļu celšanu? Kaimiņvalstīs nodokļi ir celti.

Te jāatkārto, ka ieņēmumu un izdevumu daļa ir aktuāls jautājums. Jūs jau prasījāt par ilgtspēju. Eiropā ir daudzas valstis, kas tomēr ir pierādījušas, ka var kādus gadus būt ne tikai budžeta deficīts, bet arī budžeta pārpalikums, lai cīnītos ar valsts parāda apjomu. Piemēram, Dānijā joprojām ir budžets ar pārpalikumu. Labi, Dānija ir mazliet citā ekonomiskajā situācijā, bet viņiem jau ilgstoši ir budžets ar pārpalikumu, un tā viņi var absorbēt arī jebkāda veida ekonomiskos šokus. Latvija patlaban nav gluži tādā situācijā, lai mēs to varētu atļauties, jo tad būtu jautājums vai nu par nozīmīgu nodokļu celšanu, vai arī diezgan dramatisku izdevumu mazināšanu.

Es tomēr saglabāšu zināmu optimismu, un paskatīsimies, ko Endziņš iespēs ar savu birokrātijas mazināšanas komandu. Esmu pārliecināts, ka patiešām ir funkcijas, kuras valsts pusē vienkārši nav lietderīgas, birokratizētas procedūras. Parasti gan tas vienmēr nāk komplektā ar jautājumu, ka tur ir cilvēki, un, ja izmaiņas mazinās nepieciešamo darbinieku skaitu, rodas jautājums, ko šie cilvēki darīs turpmāk. Lai gan no otras puses uzņēmēju organizācijas ir teikušas, ka privātais sektors ar lielāko prieku absorbēs valsts sektorā strādājošos, kas paliktu bez darba. Teorētiski tā tam vajadzētu darboties, praksē gan daudz kas ir sarežģītāk, jo jautājums ir par darba profilu, ko cilvēki ir darījuši valsts pārvaldē līdz šim, kādas ir viņu prasmes un iemaņas un vai viņi var bez pārkvalifikācijas pāriet strādāt privātajā sektorā.

Vai tomēr nav sajūta, ka kādreiz valsts budžeta veidošana bija rūpīgāka? Tagad tiešām veidojas priekšstats, ka daudzas ministrijas tikai katru gadu savus budžetus palielina, pēc būtības nepārvērtējot savus bāzes izdevumus un funkcijas, nedomājot, vai viss joprojām ir vajadzīgs.

Latvijas Universitātes rektors profesors Gundars Bērziņš tieši vienā intervijā runāja par funkcionālo auditu pēc būtības. Nevis vienkārši par budžeta izlietošanas auditu, bet gan par to, ko mēs vispār darām, lai nauda sekotu funkcijām. Uzskatu, ka tas būtu tiešām ļoti lietderīgs vingrinājums - paraudzīties kopumā uz valsts funkcijām un pakalpojumu grozu. Tur varētu rasties diezgan daudz jautājumu un iespējas arī ietaupīt.

Jau šā gada pirmajā nedēļā Satiksmes ministrija iesniedza valdībā rīkojuma projektu par papildu 9,2 miljonu eiro piešķiršanu reģionālajiem pārvadājumiem no budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Kā vērtēt šādu praksi, jo ir visai apšaubāmi, ka ministrija par šāda finansējuma nepieciešamību neko nenojauta pirms dažiem mēnešiem, gatavojot 2026. gada budžetu? Vai tas arī nenorāda uz galīgi nepareizu plānošanu un domāšanu?

Fiskālās disciplīnas padomei ir stingra nostāja, un mēs esam to arī pauduši, ka šī prakse attiecībā uz līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem nav laba. Ir lietas, par kurām zinām, ka tās notiks, piemēram, lielie sporta pasākumi. Tam būtu jābūt daļai no normāla budžeta plānošanas procesa. Padome pilnībā piekrīt, ka šī prakse nav laba un tam tā nevajadzētu būt.

Latvijas Banka jau ir norādījusi, ka valsts parāds faktiski ir kļuvis par galveno budžeta izdevumu pieauguma finansēšanas avotu. Ņemot vērā, ka tagad parāds var pieaugt līdz aptuveni 49% no IKP, vai šis līmenis Latvijai joprojām ir drošs, īpaši demogrāfijas un aizsardzības izdevumu pieauguma kontekstā?

Māstrihtas kritērijos ir noteikts 3% budžeta deficīts un 60% valsts parāds no IKP. No vienas puses prognozes nav labas un aprēķini rāda, ka 2028. gadā valsts parāds jau varētu būt ap 55% no IKP. Var jau teikt, ka formāli kritērijiem atbilstam, bet ir jāskatās viss komplekts.

Manuprāt, vislabākie piemēri ir tie ļoti vienkāršie. Privātajā biznesā jūs nevarat normāli uzņēmumu attīstīt neaizņemoties, jo parasti ir nepieciešamas nopietnas investīcijas, lai iegādātos iekārtas, augsti produktīvu tehniku. Tas notiek uz parāda, bet uzņēmējs saprot, kāda būs nākotnes naudas plūsma un šo parādu varēs atmaksāt, jo varēs veikt daudz vērtīgākas aktivitātes nekā iepriekš. Tāpēc jautājums ir ļoti vienkāršs - ja audzējam parādu, aug arī parāda apkalpošanas izmaksas, un vai mēs to visu spēsim apmaksāt?

Tādēļ arī Fiskālās disciplīnas padome norāda uz šo ne pārāk pozitīvo trajektoriju, ka valsts parādā virzāmies uz šiem 60% vidējā termiņā.

Jūs redzat iespēju, ka valsts parāds pret IKP kaut kad var sākt samazināties?

Ja mēs budžeta deficītu mēģināsim mazināt, turēties zem 3% no IKP, varbūt pat zem 2% un ja ekonomiskā attīstība būs spēcīga, tad, domāju, būsim spējīgi izvairīties no scenārija, ka valsts parāds tuvojas 60% vai pat tas varētu turēties zem 50% no IKP. Taču to ir grūti paredzēt, jo viss ir ļoti atkarīgs no tā, kāda būs ekonomiskā aktivitāte.

Cik mēs šobrīd tērējam valsts parāda apkalpošanai gadā?

Šogad, nākamgad summas absolūtā izteiksmē ir pietiekami lielas. Bet pamatojums vismaz šobrīd ir objektīvā realitāte, kas ir saistīta ar aizsardzības izdevumiem.

Te ir divas lietas. Pirmā. Skaidrs, ka mēs par to kā sabiedrība maksājam, bet vēl svarīgāk, kas mums jāpatur prātā, ir tas, ka blakus ir agresors un šeit nevar būt vispār nekādas diskusijas, ka mēs nebūtu gatavi sliktiem scenārijiem. Otra lieta. Ja domājam par ASV prezidentu Donaldu Trampu, viņš visu laiku saka, ka faktiski Amerika ir tā, kas nodrošina Eiropas drošību un Eiropa pati par sevi nerūpējas. Zināmā mērā varbūt viņam ir taisnība, ja skatāmies, cik Eiropā ir ASV militāro bāzu un cik liels ir ASV īpatsvars NATO budžetā. Eiropa vienmēr savu budžetu ir atlicinājusi citām vajadzībām, bet ne aizsardzībai. Līdz ar to mēs ar lielākiem izdevumiem aizsardzībā rūpējamies par savu drošību, un otrs, mēs arī Trapam spēsim parādīt, ka ieguldām kopējā aizsardzībā un šo argumentu nākotnē nevarēs izmantot pārmetumiem.

Tāpēc, jā, mēs varam pamatot, kādēļ ir pieauguši izdevumi aizsardzībai, un mēs par to maksājam lielākus procentus.

Taču ir vēl kāda lieta, ko mēs arī Fiskālās disciplīnas padomē pavērtēsim atsevišķi - kā izdevumi aizsardzībai tiek izlietoti. Viena daļa ir izteikts patēriņš, kad Latvija pērk, piemēram, ieročus un munīciju, kas nerada nekādu automātisku pievienoto vērtību ekonomikā. Vienkārši to nopirkām, un mums tas ir. Taču otra daļa ir ar militāro industriju saistītās investīcijas. Tā ir ražošana. Ir uzņēmumi, kas ir gatavi nodarboties ar militāro ražošanu, un tās atkal ir darbavietas un investīcijas, kas ir pluss Latvijas ekonomikai. Varētu būt interesanti pavērtēt arī to daļu, kas attiecas uz pētniecību un attīstību, jo zinām, ka modernajā karadarbībā ir liels uzsvars uz droniem, cita veida tehnoloģijām, un to Latvija ir spējīga darīt, un ir jau arī labi piemēri. Caur šāda veida izdevumiem, kas nonāk un lokalizējas Latvijas ekonomikā, tas var nākt ar zināmu plusu.

Tas nozīmē, ka jūs plānojat pavērtēt, kā līdz šim ir tērēti aizsardzībai piešķirtie līdzekļi?

Ceru, ka mums būs tāda iespēja. Mūsu sekretariāts ir ļoti mazs, bet mūsu resurss ir arī padomes locekļi, tas, ko katrs darām ikdienā, un mūsu pētījumi. Šo virzienu es labprāt gribētu iekļaut mūsu dienaskārtībā un pavērtēt, kas ir aizsardzības izdevumi un ko tie dod Latvijas ekonomikai.

Kādas ir jūsu prioritātes FDP vadītāja amatā? Vai plānojat izmaiņas FDP darbā?

Es arī līdz šim biju padomes loceklis. Uzskatu, ka FDP ir strādājusi ļoti labi, komanda ir izveidota ļoti veiksmīgi, ar noteiktām kompetencēm. Līdz šim esam darbojušies labi, un šo kursu plānoju arī ieturēt. Tas nozīmē budžeta procesa uzraudzību un atbilstību kritērijiem.

Tajā pašā laikā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) visām neatkarīgajām fiskālās disciplīnas institūcijām ir ieteikusi paraudzīties ne tikai uzrauga, bet arī labas prakses padomdevēja darbības virzienā. Tas nozīmē, ka vairāk mēģinām runāt par labu praksi un labu fiskālo politiku. Centīsimies vairāk iesaistīties diskusijās tieši par šo labo praksi.

Kā jūs vērtējat FDP ietekmi uz politiķu lēmumiem? Vai ietekmes mehānismus nevajadzētu stiprināt?

Jāsāk ar to, ka mums kopumā ar fiskālo disciplīnu pašlaik klājas labi. Valdība un Finanšu ministrija ir diezgan konservatīva savās prognozēs, reālistiski novērtē iespējas, un tādu izteiktu problēmu nav. Mēs redzam, ka valdība ir pietiekami atbildīga, procesi ir caurredzami, un mums ir visa nepieciešamā informācija.

FDP mandāts ir uzraudzīt, vai valdība, veidojot budžetu, ievēro fiskālos nosacījumus un tad, to izpildot, nepārkāpj budžeta likumu. Bet mums nav tiešas ietekmes uz nozaru politikām un tām pieejamo budžeta finansējumu.

Uzskatu, ka Fiskālās disciplīnas padome ir pietiekami pamanāma, mūsu ziņojumus lasa un viedoklī ieklausās arī sabiedrībā. Tāpēc, manuprāt, kopumā šī pieeja šobrīd darbojas pietiekami labi.

Vienlaikus, ja palūkojamies, kā analoģiskas padomes darbojas citur Eiropā, aina ir diezgan raiba. Ir daļa institūciju, kas ir līdzīgas mūsējai ar mandātu uzraudzīt budžeta veidošanas procesu un atbilstību Māstrihtas kritērijiem, bet daudzviet šādas padomes ir veidotas daudz jaudīgākas ar lielām analītiskā darba iespējām. Uzskatu, ka arī Latvijas modelis pašlaik darbojas pietiekami labi.