Kāds bija asiņainais klauns Vladimirs Žirinovskis, kura elektorāts - tie, kurus šodien mēdz dēvēt par vatņikiem

Nevar noliegt, ka nozīmīgai Krievijas sabiedrības daļai bravūrīgais Vladimirs Žirinovskis bija tuvs, mīļš un dārgs. Krievu impēristiem viņš bija savējais, jo sludināja lielkrievu šovinisma idejas, aicināja atjaunot Krievijas impēriju un pakļaut bijušās PSRS republikas. Viņa drošais un nezūdošais elektorāts bija tie Krievijas ļaudis, kurus šodien mēdz dēvēt par vatņikiem. Pozicionējot sevi kā impēristu, Žirinovskis labi apzinājās, ka viņa vadīto Liberāldemokrātisko partiju vienmēr ievēlēs Krievijas domē un ka pats būs pietiekami ietekmīgs, lai ar viņu rēķinātos Kremlis.

Žirinovskis savu vadīto partiju bieži vien izmantoja personīgās peļņas gūšanai, turklāt to darīja ar diezgan savdabīgām metodēm. Piemēram, viņš ik pa laikam pārdeva deputātu vietas kriminālajām autoritātēm, kurām deputāta imunitāte lieti noderēja noziedzīgo lietu kārtošanai. Populārā dziedātāja Alla Pugačova reiz nodēvēja Žirinovski par Krievijas kauna traipu, un viņa, protams, nebija vienīgā, kas raudzījās uz odiozo politiķi ar nicinājumu.

“Mana māte ir krieviete, bet tēvs – jurists,” – tā Vladimirs Žirinovskis deviņdesmitajos gados atbildēja uz jautājumu, kāda ir viņa nacionalitāte. Politiķa kuriozā atbilde izraisīja daudz ironisku komentāru un radīja iespaidu, ka viņš kautrējas par savu ebrejisko izcelsmi. Vēlāk viņš skaidroja –tas, ka tēvs ir ebrejs, vēl nenozīmē, ka arī viņš tāds ir. Žirinovskis norādīja, ka piederība ebreju tautai tiek noteikta nevis pēc tēva, bet pēc mātes nacionalitātes.  Kā noprotams, savu ebrejisko izcelsmi viņš nevēlējās uzsvērt, jo raizējās, ka Krievijā pastāvošā antisemītisma dēļ tas varētu slikti atsaukties uz viņa politisko karjeru.

Pēc savas pārliecības viņš bija lielkrievu šovinists, kurš bieži vien nievājoši izteicās par citu tautību pārstāvjiem, sevišķi par Vidusāzijas un Kaukāza iedzīvotājiem. Jau agrāk politologi norādīja, ka Žirinovska partijai nav nekādas ideoloģijas, tās popularitāte balstās uz politiķa skandalozajiem izteikumiem un viņa aktiera talanta izpausmēm.

Pirmo reizi Centrālajā televīzijā Žirinovskis parādījās 1989. gadā. Viņš piesaistīja uzmanību ar savdabīgu balss tembru, paceltu zodu, stingru skatienu un noteiktu roku pozu. Visi šie elementi Žirinovska politiskajā tēlā saglabājās arī pēc PSRS sabrukuma, taču tieši laikmetu griežos viņš radīja savu neaizmirstamo, ekscentrisko politiķa veidolu, kas padarīja viņu slavenu un ietekmīgu visā valstī. Krievijas presē tika rakstīts, ka par šā tēla radīšanu jāpateicas rokgrupas DK bundziniekam Sergejam Žarikovam, kurš Žirinovska partijā pirmajos gados strādāja par polittehnologu. Jau vēlāk Žarikovs stāstīja, ka politiķa ekstrēmais un huligāniskais tipāžs bija domāts, lai uz politiskās skatuves nomainītu komunistiskās partijas funkcionāru garlaicīgos tēlus, ieviestu jaunas vēsmas un pārņemtu sabiedrības uzmanību.

Galvenie ekscentriskā tēla elementi bija ārkārtējā emocionalitāte un huligānisms. Iesaistoties diskusijā, Žirinovskis bieži vien runāja ļoti agresīvi un ignorēja sarunbiedru, it kā norādot, ka viņam ir gluži vienalga, ko tas par viņu domā. Politiķa uzstāšanās – tas bija jebkādu iekšējo bremžu trūkums un pārsteidzoša bezkaunība. Viņš spēja izteikties par jebkuru tēmu, uz šīs pasaules nebija nekā tāda, ko viņš nespētu komentēt. Žirinovski labprāt aicināja uz dažādiem televīzijas sarunu šoviem, jo tā bija garantija, ka nebūs garlaicīgi.

Tiesa, lai gan Žirinovskis bija populārs, viņu mēdza dēvēt par klaunu un ākstu. Tika vilktas paralēles ar viduslaikiem, kad karaļa ākstam bija ļauts izteikties daudz vairāk un brīvāk nekā citiem galma pārstāvjiem. Žirinovska bieži atkārtotā tēze “Krievija pāri visam” ļoti patika impēriski noskaņotai publikai, it sevišķi vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas bija audzināti ar padomju patriotisma vērtībām.

Vēlāk daudzi pamanīja, ka Žirinovska tēls kļuvis par vienu no pieprasītākajiem lielās politikas pasaulē. Līdzīgi politiskie komiksu varoņi parādījās arī citās valstīs – bija sācies populistu laikmets. Bijušais ASV aizsardzības ministrs Viljams Perijs, kurš 1996. gadā apmeklēja Krievijas Domi, vēlāk savās atmiņās raksturoja Žirinovski kā vienu no retajiem politiķiem, kas gatavs muldēt par jebko un izteikt pavisam pretrunīgas lietas vienas minūtes laikā, turklāt to darīt ar nemainīgu sejas izteiksmi.

Ar savu ekstravaganto un histērisko uzvedību Žirinovskis allaž prata piesaistīt sabiedrības uzmanību. Internetā lielu popularitāti ieguva video vai attēli ar politiķa izdarībām Krievijas Domes sēdēs. Tur viņš sašutumā kliedz, mētā rokas pa gaisu, rāda dūri un izmisumā saķer galvu vai arī aplej citus ar minerālūdeni un iesaistās kautiņos.

Reizēm viņš tika piefiksēts arī komiskās situācijās, piemēram, kad guļ šūpuļtīklā un sniedz interviju, peldbiksēs lēkā iepretim pērtiķim vai baseinā laiski zviln uz piepūšamā matrača, kuru tur vairāki viņa partijas pārstāvji. Politiķa pazinēji stāstīja, ka ikdienā Žirinovskis lielākoties bijis mierīgs un nosvērts, bet kliedzošs un histērisks kļuvis tikai tad, kad ieslēgtas televīzijas kameras. Tad viņš acumirklī pārvērties un iejuties ekscentriķa lomā. Diskusijās viņš bija gatavs pārbļaut jebkuru.  

Nenoliedzami, Žirinovskis bija turīgs vīrs, jo Krievijā, kā zināms, visbagātākie ir tie ļaudis, kas atrodas politiskās varas augšgalā. Kad viņam vaicāja, kā valsts darbā strādājošs deputāts var atļauties vizināties ar Maybach limuzīnu 800 000 eiro vērtībā, politiķis atbildēja bez minstināšanās: “No kurienes man Maybach? Kā, no kurienes? No Vācijas!”

VDK aģents un Kremļa trubadūrs

Vladimirs Žirinovskis piedzima 1946. gada 25. aprīlī Kazahijas PSR pilsētā Almati. Viņa tēvs Volfs Eidelšteins pēc 1939. gadā PSRS īstenotās Rietumukrainas aneksijas tika izsūtīts uz Kazahiju, kur strādāja apavu rūpnīcā, bet māte Aleksandra Žirinovska strādāja vietējā veterinārā institūta ēdnīcā. Vladimira mātei tā bija otrā laulība, pirms tam viņa bija precējusies ar NKVD virsnieku Andreju Žirinovski, kas nomira pusotru gadu pirms Vladimira piedzimšanas.

Pēc vidusskolas beigšanas jaunais Eidelšteins pieņēma mātes uzvārdu un kļuva par Vladimiru Žirinovski. Jauneklis devās uz valsts galvaspilsētu un iestājās Maskavas Valsts universitātes Austrumu valodu institūtā, kur apguva turku valodu un literatūru, kā arī paralēli studēja Ļeņinisma un marksisma universitātē. Pēc dienesta armijā iestājās Maskavas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē, ko pabeidza 1977. gadā.

Septiņdesmito gadu otrajā pusē viņš strādāja Augstākās arodbiedrību skolas dekanātā, tad – PSRS Juridiskajā kolēģijā, kas nodarbojās ar ārvalstu pilsoņu lietām, bet vēlāk – izdevniecības MIR juridiskajā nodaļā. Tā pa īstam politiskajai karjerai Žirinovskis atvēzējās perestroikas laikā, kad ņēma dalību Miera sargāšanas komitejas darbībā. Tas bija brīdis, kad viņš guva ievērību kā orators. Sākumā viņš meklēja iespējas darboties Demokrātiskajā savienībā, taču drīz vien atstāja šo organizāciju, jo viņam nepatika tās statūtos ierakstītais apakšpunkts, ka PSKP ir gājusi pa noziedzīgu ceļu.

1989. gadā Žirinovskis izveidoja iniciatīvas grupu Padomju Savienības Liberāldemokrātiskās partijas izveidei. Vēlāk politiķis un viens no perestroikas arhitektiem Aleksandrs Jakovļevs atklāja, ka opozicionārās partijas dibināšanu organizēja VDK, kas šiem nolūkiem piešķīra trīs miljonus PSRS rubļu. Tolaik tā bija otrā partija Padomju Savienībā – kā formāla alternatīva līdz tam vadošajai un valdošajai komunistiskajai partijai. Par tās dibināšanu vēstīja PSRS Centrālās televīzijas Pirmā ziņu kanāla raidījums Vremja un rakstīja visas lielākās padomju avīzes. Arī VDK augsta ranga amatpersona Oļegs Kalugins, kas bija aizbēdzis uz Rietumiem, apliecināja, ka Žirinovskis bijis čekas aģents.

Pats politiķis gan noliedza jebkādu saistību ar specdienestiem un apgalvoja, ka tie visi esot izdomājumi. Vērtējot Žirinovska politisko orientāciju, jāatzīst – viņš vienmēr bija pārliecināts krievu impērists, kas ļoti negatīvi izturējās pret Baltijas valstu neatkarības centieniem un valstiskuma atjaunošanu.

Piemēram, 1991. gada janvārī, kad sākās barikāžu laiks Latvijā un visā Baltijā, Žirinovskis kopā ar domubiedriem Maskavā sasauca konferenci, kurā izteica pilnīgu atbalstu PSRS armijas darbībai Baltijā, aicināja Mihailu Gorbačovu atlaist Baltijas republiku parlamentus un ieviest tiešo PSRS prezidenta pārvaldi. Augusta puča laikā viņš aktīvi atbalstīja Vissavienības glābšanas komiteju un tās rīcību. 1994. gada nogalē Žirinovskis guva plašu rezonansi medijos, paziņojot, ka Baltijas valstu pierobežā Krievijai nepieciešams izvietot radioaktīvos atkritumus un ar milzu ventilatoriem dzīt radiāciju uz Igauniju un Latviju.

Savas politiskās karjeras laikā Žirinovskis daudzkārt izcēlās ar skandaloziem izteikumiem. Viņš noliedza Baltijas valstu okupāciju un apgalvoja, ka šīs valstis nekad neesot saņēmušas atļauju izstāties no Krievijas impērijas. 2013. gadā odiozais politiķis paziņoja, ka Baltijas valstis, ja tās uzdrīkstēsies atbalstīt ASV uzbrukumu Sīrijai, tiks okupētas un iznīcinātas. Viņš brīdināja, ka Lietuvai atņems Viļņas apgabalu un atdos Baltkrievijai.

“Narva un Kohtla-Jerve – tur dzīvo krievi. Igaunijas austrumdaļa jāiekļauj Ļeņingradas apgabalā. Austrumu Latvija – Smoļenskas un Pleskavas apgabalā. Kauņa, Šauļi, Panevēža – lūk, tā ir mazā Lietuvas kņaziste! Bet viss apkārt – Krievija.” Viņaprāt, Latvijai jāatstāj tikai Liepāja, jo Rīga un Jēkabpils esot krievu pilsētas. “Jēkabpils ir Borisogļebska. Kāpēc to pārdēvēja? Tā ir krievu pilsēta, bet ne Jēkabpils,” norādīja politiķis.

Jau agrāk politiskie analītiķi sprieda, ka Žirinovskis ir Kremļa trubadūrs, kuram dots uzdevums paust agresīvas un impēriskas idejas, lai Krievijas vadība varētu vērot sabiedrības reakciju uz saviem iespējamajiem nākotnes plāniem. “Baltijas valstis un Polija ir nolemtas. Tās tiks iznīcinātas, no tām nekas pāri nepaliks. Lai šo mazo pundurvalstiņu līderi apdomājas, kādam riskam sevi pakļauj!” Žirinovskis draudēja 2014. gadā, kad Krievija sāka uzbrukumu Ukrainai.

Koļa, sit viņu, saplēs viņam sutanu!

Politiskās darbības laikā Žirinovski pavadīja dažnedažādi skandāli, konflikti un kautiņi, kurus viņš pats lielākoties arī izprovocēja. Uz tādām lietām viņš bija īsts meistars. Piemēram, 1993. gada 13. decembra naktī TV studijā Ostankino viņš uzbruka prokuratūras izmeklētājam Telmanam Gdļjanam, bet viņa miesassargi izpūta asaru gāzi.

1994. gada jūnijā Krievijas ģenerālprokurors lūdza atņemt Žirinovskim deputāta imunitāti, lai tiesātu par klajiem likumpārkāpumiem, kas tika konstatēti viņa grāmatā Pēdējais izrāviens uz Dienvidiem (šajā grāmatā Žirinovskis aicināja izrēķināties ar vairākiem Krievijas politiķiem). Tomēr parlaments prokuratūras lūgumu noraidīja.

1994. gada 1. jūlijā politiķis uzbruka milicijas darbiniekam, saplēsa protokolu un norāva dienesta zīmotnes, jo kārtības sargs bija apturējis viņa partijas mašīnu par ātruma pārsniegšanu. 1995. gada 31. janvārī KLDP līderis Strasbūrā paziņoja, ka simtprocentīgi atbalstot Krievijas armijas rīcību Čečenijā un nekādi upuri neesot par lielu. Saniknots par žurnālistu interesi, viņš tos apmētāja ar smiltīm.

Pamatīgā jezgā politiķus iekļuva 1995. gada 9. septembrī, kad iesaistījās kautiņā starp Valsts domes deputātu mācītāju Gļebu Jakuņinu un Nikolaju Ļisenko. Kautiņa laikā Ļisenko norāva Jakuņinam krustu, savukārt Žirinovskis sāka kūdīt Ļisenko un kliedza: “Koļa, sit viņu, saplēs viņam sutanu!” Kad kautiņā iesaistījās deputāte Tiškovska, Žirinovskis sāka viņai lauzt rokas un žņaugt, bet vēlāk iesita pa seju deputātei Ņinai Volkovai.

Pēc kautiņa Tiškovska vērsās prokuratūrā, bet Valsts domes priekšsēdētājs Ivans Ribkins nosūtīja vēstuli ģenerālprokurora pienākumu izpildītājam Aleksejam Iļjušenko, lūdzot izmeklēt visu kautiņā iesaistīto personu rīcību. Vēlāk aculiecinieki stāstīja, ka Žirinovskis vilcis Tiškovsku aiz matiem un kliedzis: “Sitiet kuci!” Pats politiķis noraidīja visus apvainojumus un apgalvoja, ka nekas tāds nav noticis. Viņš tikai mēģinājis Tiškovsku aizstumt projām, jo viņa pārāk aktīvi iesaistījusies kautiņā un mēģinājusi iespert vairākiem kautiņa dalībniekiem pa kājstarpi.

1995. gada 18. jūnijā tika pārraidīta raidījuma Viens pret vienu epizode, kurā Žirinovskis, diskutējot ar Ņižņijnovgorodas apgabala gubernatoru Borisu Ņemcovu, aplēja viņu ar apelsīnu sulu. Četrus gadus vēlāk televīzijas debatēs Žirinovskis atkal sastrīdējās ar Ņemcovu un ierosināja viņam nošauties.

2002. gada 5. februārī Valsts domes padomē Vladimirs Žirinovskis paziņoja, ka Krievijas pilsonība jāpiešķir tikai krieviem. Reaģējot uz to, deputāts Boriss Nadeždins no Labējo spēku savienības frakcijas norādīja, ka šādā gadījumā Žirinovskim Krievijas pilsonība netiks piešķirta. Turpinoties debatēm, Žirinovskis iemeta Nadeždinam ar glāzi.

Persona non grata

Ārvalstu mediji daudzkārt apsūdzēja Žirinovski antisemītismā, savukārt viņš pats norādīja, ka ebreji bieži vien paši ir vainīgi. Intervijā ar Vladimiru Pozneru 2010. gada septembrī Žirinovskis atsauca savus agrāk izteiktos antisemītiskos izteikumus un apgalvoja, ka visos gadījumos viņš ticis pārprasts un nepareizi interpretēts.

Vairāki politologi raksturoja Žirinovska idejas kā fašistiskas. Viņš bieži atklāti pauda nepatiku pret cittautiešiem – turkiem, Vidusāzijas un Aizkaukāza tautām, kā arī daudziem Ziemeļkaukāza pamatiedzīvotājiem. Politiķis arī aicināja izraidīt visus ķīniešus no Krievijas Tālajiem Austrumiem.

2005. gadā Kazahstānas Ārlietu ministrija pasludināja Žirinovski par persona non grata, jo viņš bija aizvainojoši izteicies par neatkarīgās Kazahstānas valstiskumu, valodu, teritoriālo integritāti. 2013. gada 15. maijā arī Kirgizstānas parlaments pasludināja Žirinovski par persona non grata, jo viņš vairākkārt bija izteicis nepieņemamus paziņojumus, kas aizskar Kirgizstānas tautas nacionālās jūtas. Turklāt politiķis bija pieprasījis Kirgizstānai atdot Krievijai Isikula ezeru, tā dzēšot finansiālu parādu.

2012. gada 17. janvārī uzņēmējs Aleksejs Reutovs iesniedza prasību Sverdlovskas tiesā Permā par sava goda un cieņas aizsardzību, jo Žirinovskis bija paziņojis, ka Urālu reģionā dzīvo debilākie cilvēki Krievijā. Šis izteikums izskanēja intervijā Staņislavam Kučeram televīzijas kanālā Pilnīgi slepeni, kad Žirinovskis ārkārtīgi skarbi izteicās ne tikai par Borisa Jeļcina personību, bet arī par politiķiem, kas nākuši no laukiem.

“Tur nevar būt nekādas kultūras. Tur viss notiek automātiski. Gorbačovs, kurš nācis no laukiem, bija stulbs. Arī Jeļcins bija stulbs, un ne jau tāpēc, ka viņš bija celtnieks. Urāli, Urāli, Urāli. Zem zemes dzīlēm ir milzīgas iegulas. Tā ir valsts bagātību krātuve. Tur ir milzīgs magnētiskais lauks. Tur vispār ir tumsonīgi iedzīvotāji. Tur dzīvo muļķi. No Permas līdz Jekaterinburgai – tas ir briesmīgi... Šie iedzīvotāji ir stulbi. Viņi varbūt ir fiziski veseli, bet, ja vērtējat inteliģenci, viņi ir pilnīgi stulbi. Esmu apceļojis visu valsti. Jums mani jāsaprot. Esmu apceļojis visu valsti 40 gadus. Nav neviena dumjāka iedzīvotāja kā Urālu reģionā. Un tur piedzima Jeļcins!”

2012. gada 5. aprīlī tiesa prasību noraidīja. 2017. gadā, komentējot šo izteikumu intervijā Jurijam Dudjam, Žirinovskis apgalvoja, ka vērsies tieši pret Jeļcinu un nav gribējis aizvainot nevienu Urālu iedzīvotāju, bet viņa izteikumi par debiliem cilvēkiem vairāk bijuši saistīti ar iespējamām slimībām, ko varētu izraisīt dzelzsrūdas iespējamā ietekme uz urāliešu smadzenēm.

2013. gada 24. oktobrī televīzijas raidījumā Duelis kanālā Rossija-1 Žirinovskis paziņoja, ka Kaukāzā būtu nepieciešams kontrolēt iedzīvotāju skaita pieaugumu, ieviešot sodu, ja ir vairāk nekā divi bērni. Turklāt, ja reģiona iedzīvotāji paši nevēlas mazināt bērnu skaita pieaugumu, Kaukāzu vajadzētu apjozt ar dzeloņdrātīm. Pēc šiem izteikumiem izraisījās pamatīgs skandāls, un Krievijas Izmeklēšanas komitejai tika iesniegts pieprasījums ierosināt krimināllietu par naida kurināšanu un cilvēka cieņas pazemošanu. Politiķis gan taisnojās, ka esot nepareizi saprasts. Žirinovskis lūdza interpretēt viņa vārdus, ka Kaukāzs būtu jāapjož ar dzeloņstieplēm, kā ierosinājumu ierīkot milicijas posteņus, lai notvertu tos pilsoņus, kas pārkāpuši likumu.

2014. gada 12. septembrī Žirinovskis tika iekļauts Eiropas Savienības melnajā sarakstā. ES Padome norādīja, ka Žirinovskis, būdams Valsts domes padomes loceklis un KLDP priekšsēdētājs, aktīvi atbalstīja Krievijas bruņoto spēku izvietošanu Ukrainā un Krimas aneksiju, aktīvi iestājās par Ukrainas sadalīšanu, partijas vārdā parakstīja līgumu ar Doņeckas Tautas Republiku.

Kovids, saslimšana un beigas

Kaut gan Vladimirs Žirinovskis bija precējies, Krievijas presē ik palaikam tika apspriesta politiķa homoseksuālā orientācija. Bijušais Krievijas Domes deputāts Iļja Ponamarjovs kādā intervijā apgalvoja, ka Krievijas parlamentā Žirinovska vadītajā frakcijā esot tikai divu veidu deputāti – Žirinovska mīļākie un sponsori. Piemēram, 2018. gada 22. martā televīzijas kanāla Present Time homoseksuālais žurnālists Renāts Davletgildejevs sociālajā tīklā Facebook žēlojās, ka jau kādu laiku “piedzīvo Vladimira Žirinovska uzmākšanos”.

Pievēršoties Žirinovska biogrāfijas oficiālajai pusei, vietā norādīt, ka viņš bija precējies ar Gaļinu Ļebedevu – virusoloģi, bioloģijas zinātņu doktori. Šajās attiecībās dzimis dēls Igors, politiķim bija arī divi ārlaulības bērni – dēls Oļegs un meita Anastasija.

Ekscentriskā politiķa dzīves un sociālās aktivitātes beigu posms iezīmējās līdz ar Covid-19 pandēmiju, pret kuru viņš izturējās ar vislielāko piesardzību. Žirinovskis paniski baidījās saslimt ar kovidu, viņš bija vakcinējies pavisam astoņas reizes! KLDP līderis pauda uzskatu, ka nepieciešams vakcinēties ik pēc diviem mēnešiem.

Viņš pieļāva, ka ir vienīgais krievs, kurš tik daudz vakcinējies pret kovidu. Lai arī kā Žirinovskis sargājās un bēga no vīrusa, viņš tomēr saslima. Krievijas mediji ziņoja, ka politiķis ir smagi slims un pieslēgts pie plaušu mākslīgās ventilācijas aparāta. Koronavīruss izrādījās stiprāks par Žirinovski – viņš nomira 2022. gada 6. aprīlī.

Maskavā no Vladimira Žirinovska atvadījās kā no liela un ietekmīga politikas patriarha. Atvadu ceremonijā piedalījās Krievijas prezidents Vladimirs Putins, premjerministrs Mihails Mišustins, domes priekšsēdētājs Vjačeslavs Volodins, aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, premjerministra vietniece Tatjana Golikova, tiesībsargs Tatjana Moskaļkova, kompartijas līderis Genādijs Zjuganovs un daudzi citi politiķi. Bēru dievkalpojumu vadīja Maskavas un visas Krievijas patriarhs Kirils. Politiķi apglabāja ar militāru godu Novodeviču kapos.