Intars Rešetins: "Nevaram bērnus sargāt kā dimanta oliņas. Katram tas puniņš jāiegūst"

Ar Intaru Rešetinu satiekamies biedrības namā. Stingram rokasspiedienam un vērtējošam acu skatienam seko aicinājums doties uz mašīnu. Kurp brauksim? “Ļaujies!” smaida Intars. “Oļģerts Kroders teica: ja gribi būt labs aktieris, tad atceries – nākot pie skatītāja uz mēģinājumu vai izrādi, tev vienmēr jābūt labam garastāvoklim. Un zini, baigā skunste tajā ir iekšā, es arī ikdienā cenšos tā darīt.

Piemēram, šodienas sarunai esmu nobriedis ar ļoti labu garastāvokli. Lūk, tā attieksme manī jau ieaudzināta!” Kad Zaķusalā pagriežamies uz Latvijas Televīzijas pusi, apsveru domu, ka viņam kaut kas tur padarāms, bet mašīna pagriežas uz televīzijas torņa virzienā un pēc brīža apstājas Daugavas krastā. Man netiek uzdots jautājums – vai varam iztikt bez ierastās kafijas tases un parunāt tāpat mašīnā? Intars to jau ir izlēmis. Un es viņa šābrīža režijai taču esmu ļāvusies.

Lielais gandarījums rodas, kad esi radītājs

Vai tiešām vienmēr izdodas būt labā garastāvoklī?

Mūsdienu modernā psihoterapija balstās uz vārdu salikumu nomaini fokusu. Tātad, ja kaut kas neizdodas, sajūties ne tā, jāmācās pārslēgties. Gadsimta ritums tiešām ir tik straujš, ka rodas sajūta – rokā ir pults, un tu tikai spēj pārslēgt podziņas.

Un tomēr – mēs neesam roboti, nevaram skriet un smaidīt visu laiku.

Visu laiku jau smaida tikai muļķi... Lai ko darītu, galvenais, lai būtu interesanti. Tāpēc man patīk mana brīvība – pats izvēlos, ko darīt, kuru podziņu uz pults nospiest, uz kuru priecīgo vai sāpīgo momentu koncentrēties, un tam tad arī atdodu savu enerģiju.

Kas aktierus aizvelk uz režiju? Tev taču nekas nekaitēja – lomas teātrī, kino, televīzijas seriālos.

Es ļoti mīlu savu pirmo profesiju, joprojām tajā strādāju – ja saņemu piedāvājumus, kuros iekosties man ir interesanti. Kad nākas atteikt, ir sāpīgi, bet pašlaik režijas plāni ir primāri, aktiera profesija tiem pakārtojas. Pievērsties režijai, manuprāt, ir loģisks solis. Jo aktieris ir izpildītājs, bet lielā jēga, gandarījums rodas, kad esi radītājs. Kad esi otrā pusē, kad iededz komandu ar savu ideju, un aktieri pašatdevīgi stāsta tevis izdomātu stāstu, uzsverot akcentus, kurus esi salicis konkrētajā dramaturģijā.

No tā gūtā bauda nav salīdzināma ar to, ko esmu saņēmis uz skatuves. Protams, aktierim ir nepieciešama starmešu spozme, tomēr man svarīgāka ir sabiedrības vibrācija, tas otrais atvilnis, kad jūtu, ka ar savu iestudējumu esmu kaut ko iekustinājis. Gan jau tikai man pašam tas šķiet hipersvarīgi, jo sevi bieži vien pārvērtējam, mānām ar savu svarīgumu.

Režijas kursu pie Mihaila Gruzdova pabeidzi 2015. gadā, kā režisors debitēji gadu agrāk, Dailes teātrī iestudējot izrādi Nakts vēl nav galā. Un tiki novērtēts, ieguvi Spēlmaņu nakts balvu Gada debija. Pēc tam sekoja iestudējumi Dailes, Nacionālajā, Rīgas Krievu teātrī, bet nu esi nonācis Leļļu teātrī. Kas tevi turp aizdīdīja?

Mani jau sen uzrunāja Vilnis Beķeris, iepriekšējais Leļļu teātra direktors.

Bet kāpēc – kuru katru viņš taču neuzrunāja?

Vispirms jau tāpēc, ka esmu nāvīgi talantīgs! (Smejas.) Domāju, Vilnis bija redzējis kādus no maniem iestudējumiem un sapratis, ka manī mājo darbam leļļu teātrī nepieciešamais cilvēciskais kods. Bet tas ir tikai mans minējums.

Leļļu teātra direktora maiņa sakrita ar laiku, kad es tajā sāku strādāt, – pagājušā gada novembra beigās. Vai visa komanda, izņemot scenogrāfu un horeogrāfi, bijām iesācēji jaunā lietā, līdz ar to bija daudz pirmreizīgu sajūtu – līdzīgi, kā pirmo reizi bučojoties ar meiteni. Mēs gribējām izzināt, iepazīt un noķert vēl neiepazītā teātra žanra burvību. Jo visu jau diktē mērķa auditorija, un Leļļu teātrī tā ir bērni. Ļoti, ļoti prasīga auditorija, kura vēl neprot izlikties, tāpēc nepiedod garlaicīgas, neinteresantas izrādes.

Pārsteigumiem pilnā pasaulē nokļuvis

Ko jaunu sevī esi atklājis, ienākdams Leļļu teātrī?

Nezinu, vai atklājis, bet izrāžu laikā dzirdētie bērnu smiekli un redzētās asariņas nostiprinājušas pārliecību, ka pēc izrādes atvilnis var būt ļoti krāšņs. Tātad bērniem tikusi ne tikai izklaide, bet arī cilvēcību viņos esmu pavēris. Tā ir tā mazā uzvara – uz mirkli notici, ka esi īstajā vietā. Jo radošo darbu jau vienmēr pavada šaubas, vai tas, ar ko nodarbojies, ko radi, kādam vispār ir vajadzīgs. Bet ne es pirmais, ne pēdējais ar šo slimību slimoju. Un šaubas jau nav destrukcija, bet virzība.

Un ko jaunu sev atklāji par Leļļu teātri?

Bez tā, ko uzzināju par leļļu radīšanu, to veidiem, vadīšanu un tamlīdzīgu, arī apbrīnu par leļļu teātra aktieriem. Jo padarīt lellīti dzīvu ir emocionāli, psiholoģiski un fiziski ļoti grūts un sarežģīts darbs. Mana izrāde tiek spēlēta trostu leļļu tehnikā – lelles ir kā rokas pagarinājums. Fiziski aktieris lelli var noturēt tikai trīs minūtes, bet izrādes pirmais cēliens ilgst 48 minūtes. Tur, aiz širmja, aktieriem ir sava horeogrāfija; to, kā viņi cits citu atbalsta, nomaina, grūti pat iztēloties.

Zvēra darbs! Leļļu teātris ir no dramatiskā teātra pilnīgi atšķirīga pasaule. Manā uztverē leļļu teātra režisoru un aktieru apogejs ir iestudēt izrādi, kurā aktieri strādā ar marionetēm – diegos iekarinātām lellītēm. Lai caur tām izstāstītu savu stāstu, vajadzīgs filigrāns darbs, šī tehnika ir ļoti trausla... Man līdz tai vēl gaismas gadi jāaug un jāaug. Bet kaut kad šajā virzienā gribētu pastrādāt.

Izrādi Vafeļu sirdis. Misija – tētis interesanti skatīties esot ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem un vecvecākiem, un tad visi savus iespaidus varot kā puzli salikt kopā. Ja pēc izrādes redzēto gribas pārrunāt, tā vērtējama ar lielu plusu.

Šajā gadījumā tēmas, kas skar trīs paaudzes, savā grāmatā Vafeļu sirdis jau bija ielikusi norvēģu rakstniece Marija Parra, tikai man vienmēr šķitis interesanti katru materiālu, ar ko strādāju, pavērt vaļā mazliet plašāk.

Lai veidotu izrādi bērnam, laikam arī pašam jākļūst par lielu bērnu.

Aktierim vispār jābūt bērnam, emocionāli atvērtam visu dzīves krāsu paletei. Jāpārdzīvo pa īstam, jāmīl un jāienīst pa īstam. Ja kāda krāsa izkrīt, tad tavs darba instruments ir sabojājies. Ar laiku gan apaugam ar sārņiem, savus nospiedumus atstāj profesionalitāte – kaut ko iemācāmies izdarīt tīri tehniski, kaut kam tomēr palikt aizvērtam. Bet jaunie aktieri, domāju, strādā tikai ar iekšpusīti, caur sirdi visu laiž. Tīrradņi viņi vēl ir.

Ģimene ir centrs

Tavas izrādes galvenie varoņi Trille un Lēna ir lieli un labi draugi. Tev bērnībā, jaunībā tādi bija?

Bija. Viens gadu, otrs trīs gadus jaunāks. Savējo brandža. Vārījām mēslus, šad tad izvicinājām dūres. Es nekāds dižais kauslis nebiju, viņi mani mācīja. Bija trenēti. Ja vajadzēja, gājām cits citu aizstāvēt. Vēl ceturtais mūsu brandžā bija tas, kurš tagad valsts galvenais pirotehniķis. Ar vienu no četrotnes man joprojām ir labas attiecības. Pārējie savos darbos, ģimenēs ierakušies, viens nav mūsu valstī.

Kopumā bērnība pagāja kā Dieva ausī?

Esmu vidējais bērns ģimenē, tas, kurš parasti tiek emocionāli apdalīts. Domāju, tas ietekmēja arī manu profesijas izvēli. Bet tas nav pārmetums vecākiem. Es viņus ļoti mīlu un arī no viņiem esmu sajutis lielu mīlestību – kā nu padomju laikos to mācēja izrādīt. Mamma strādāja bērnudārzā par audzinātāju un vienu laiku, kad kolhozi bruka un juka un tētis kā agronoms zaudēja darbu, bija vienīgā pelnītāja ģimenē. Lai nepiedzīvotu kaunu, iekļūstot publiski izliktajā dzīvokļu īres parādnieku sarakstā, mūsu ģimene visādi knapinājās.

Es staigāju brāļa novalkātās kurpēs ar izdilušām zolēm, ģimenes ēdienkartē pamatā bija sešpadsmit dažādi kartupeļu ēdieni. Saldumi bija kaut kas ekskluzīvs. Kad mammai kādam našķim izdevās atlicināt, es iedoto neēdu, bet krāju. Kad jau smuka kaudzīte bija sakrājusies, atdevu septiņus gadus jaunākajai māsiņai. Viņa man vienmēr ļoti daudz nozīmējusi, bijusi tā mazā mīļā sirsniņa. Tas tad arī veidojis manu izpratni par to, ka vājākais vienmēr jāizstāv, kā puišiem jāizturas pret meitenēm. Tā saite ar māšuku man ir tāda pati kā ar meitām, citu tuvāku cilvēku dzīvē nav. Tagad Iritai jau pašai trīs bērniņi, kopā ar vīru un bērniem dzīvo pie mammas Rūjienā.

Tomēr, neraugoties uz dažām ne tik līksmajām notīm, man bērnība tiešām pagāja kā Dieva ausī. Man bija tētis un mamma, brālis un māsa. Ko vairāk var vēlēties – tev IR ģimene, jūs esat kopā. Tu zini, ka tevi mīl, par tevi domā un rūpējas. Tā ir ļoti liela bagātība. Pasaulē nav nekā būtiskāka par ģimeni. Ģimene kā centrs. Un uzskatu, ka bērnībā gūtās traumas visas nav vienlīdz sliktas. Man bērnībā tika iemācīts, ka palikt parādā ir kauns, un es nekad nevienam nepalieku parādā. Nekad.

Man ir mans dārzs

Latvijā pagājušajā gadā bijusi viszemākā dzimstība pēdējos 100 gados, ir ļoti daudz šķirtu un nepilnu ģimeņu. Neizklausās diez cik daudzsološi un iepriecinoši...

Daļu izrāžu esmu veltījis tieši šiem jautājumiem – kur mēs savās izvēlēs esam, kurp ejam, tādam savdabīgam Hamleta motīvam: krāpt vai nekrāpt? Protams, mani satrauc šie jautājumi. Tā ir viena no gadsimta lielākajām problēmām, ka līdz galam nenovērtējam to, kas mums ir. Negribam veco krūzīti salīmēt, uzreiz skrienam pēc jaunas. Jā, tas noteikti ir saistīts arī ar cilvēces attīstības, paradumu, domāšanas maiņu, tomēr kaut kur esam nošāvuši un šaujam garām. Savā ziņā līdzīgi kā ar valdību – neviens neuzņemas atbildību. Bet ģimene pirmām kārtām ir darbs un atbildība, un šos lielumus būtu svarīgi nosargāt.

Man pēdējā laikā nācies vadīt ne tikai izklaidi pēc laulības ceremonijas, bet arī pašu ceremoniju. Sākums ir tik daudzsološs, skaists... Tad kurā brīdī notiek tā nesatikšanās, nenoticēšana līdz galam, vērtību pamainīšanās? Kā tas var būt, ka no tām divām ābelēm, kurām jāaug kopā, viena pēkšņi pārvēršas bumbierē, otra – plūmē? Vai mēs pārcenšamies viens otru pārveidot pēc sava ģīmja un līdzības? Kur ir tās kļūdas? Un vai tas ir iemesls uzreiz iet ābolus plūkt blakus dārzā?

Tev ar Zandu krīzes situācijas izpalikušas?

Man ir mans dārzs. Es audzēju tomātus. Un man nevajag citus dārzus. Protams, visādas krīzes un domas bijušas, bet, paldies Dievam, man ir bijis vecāku paraugs. Lai kā viņi tika situšies, bet mūžu kopā nodzīvoja, uzaudzināja trīs bērnus. Esmu priecīgs par katru ģimeni, kurai izdodas noturēties kopā. Ja kāds tuvs, mīļš cilvēks sāk runāt par šķiršanos un jautā man pēc padoma, saku – nu, norijiet kaut kādus krupjus, meklējiet iespēju atgriezties! Bet, protams, neesmu mesija, nepretendēju uz vienīgo pareizo atbildi. Katram savs ceļš. Tikai lai šis ceļš būtu tas labākais bērniem. Jau atkal tik svarīgā atbildība.

Laime nedrīkst būt egoistiska

Kādas tu gribi redzēt izaugam savas meitas Elīzu un Grētu?

Mums ar sieviņu viņas jāizaudzina par krietniem cilvēkiem. Tā ir mana dzīves misija, jo kāpēc tad mēs radām bērnus? Lai viņiem atdotu, iedotu no sevis to labāko, un viņi tad varētu tevi pāraugt, kļūt vēl krietnāki. Ja ģimene nav kā centrs, to izdarīt, manuprāt, ir daudz grūtāk. Un laimīgas es savas meitas gribu redzēt.

Mēģināsi atbildēt uz neatbildamo jautājumu – kas ir laime?

To nevar definēt, jo katram savi kritēriji. Laime nedrīkst būt egoistiska. Lai gan lielākoties jau dzīvojam savam ego, lai tas allaž būtu apmierināts. Sevišķi profesijās, kurās esmu ieguvis izglītību, – tajās viss ir vērsts uz sevi, karjeru, paša sasniegumiem. Tāpēc šobrīd, vairāk esot režisora kurpēs, esmu priecīgs, ka man vairāk laika ir ģimenei. Arī briedums liek tai pievērsties vairāk.

Tāpēc saku – man laime ir tad, kad redzu savas meitas laimīgas. Es lepojos ar viņām. Abas mācās, dejo, cīnās. Elīza jau dalās savos pārdzīvojumos un piedzīvojumos, kādu noslēpumiņu, protams, atstājot pie sevis. Katrā ziņā man ļoti patīk mans un sievas mēģinājums ar bērniem būt nevis vecāku un bērnu, bet draugu attiecībās. Pāri tam visam ir sarunas, ieinteresētība citam par citu. Ja šos pamatus neieliksim tagad, tad brīdī, kad meitas ligzdu pametīs, viņās nebūs nepieciešamība dalīties. Jau šobrīd ļoti skaudri apzinos, ka Elīza ātri vien lidos prom. Viņai ir sešpadsmit.

Grēta vēl paliks.

Es jau gribētu, lai mani bērni visu laiku kopā ar mani dzīvo.

Bet tā nabassaite ir jāpārrauj.

Kad atnācu dzīvot uz Rīgu, vienu brīdi gāju parunāties ar psihoterapeiti. Jo man patīk pētīt un saprast sevi, citus cilvēkus, vispār patīk psiholoģija. Pēc sarunām viņa man teica, ka es vēl neesot pārrāvis nabassaiti ar vecākiem. Un tad es nostājos uz savām kājām un to pārrāvu. Brutāli pārgriezu. Abām pusēm ļoti sāpīgi... Vienkārši nemācēju to izdarīt saudzīgāk. Un tagad man priekšā stāv nabassaites pārraušana ar saviem bērniem. Bet es nelaidīšu vaļā… Nē!

Tu to nopietni?

Dauzos! Es savu sāpi savaldīšu. Bet tam, kas notiek ar meitām, rūpīgi sekošu. Kaut pa gabalu, bet turēšu roku uz pulsa.

Tev mājās ir trīs meitenes, tu viens...

Nē, mēs esam divi čaļi! Nu jau gadu man ir suns. Gribēju dēlu – un dabūju!

Tu lutini savas meitenes vai viņas tevi?

Mēs ar sieviņu esam darba zirgi. Abiem viens projekts nomaina otru, nāk trešais, un piektais jau prātā. Tad vēl bērniem jāpalīdz sadzīvē, jāvadā uz treniņiem, skoliņām. Mums viss ir pa minūtēm. Un vēl esmu Zemessardzē. Tāpēc mirkļus, kad esam visi kopā un cits citu varam kaut kā palutināt, ļoti novērtējam.

Tev labi – sieva ir veselības un fiziskās sagatavotības trenere, tātad alus vēderiņš tev nedraud.

Lai tiktu pie tāda vēderiņa, ir jādzer alus, bet es alkoholu nelietoju. Jau piedzimu diezgan jautrs, man nevajag palīglīdzekļus, lai atslābinātos.

Ja gadījumā pienāk X stunda, sitīsimies līdz pēdējam

Kam tev, radošos darbos aizņemtai personībai, Zemessardze vajadzīga?

Mācos aizstāvēt savu zemi – man tas šķiet pašsaprotami. Īpaši tagad, kad nepārprotami pierādījies, ka dzīvojam blakus slepkavu nācijai, un mums jārēķinās ar to, ka stūrī iedzīts lācis ir gatavs pilnīgi uz visu.

Esmu ļoti lepns par vienaudžiem, kurus satieku Zemessardzē. Tie ir īsti latvju dēli un meitas, dzimtenes patrioti, un mums ir vieni mērķi, viena sajūta un vērtības. Mēs esam gatavi gulēt mežā -20 grādu salā, darīt visu, lai būtu noderīgi savai zemei, ja gadījumā pienāks X stunda. Uzskatu, ka iestāšanās Zemessardzē ir viens no jēgpilnākajiem lēmumiem, kurus pašreizējā dzīves posmā esmu pieņēmis.

Instruktori, kaprāļi, seržanti, vecākie zemessargi, leitnanti – visi, kas mūs māca, ir tik krietni latvju dēli, ar tādu mugurkaulu, ka man pat tagad, viņus tikai domās skatot, zosāda uzmetas. Un tas vieš pārliecību, ka otrreiz tās kļūdas, ko reiz tikām pieļāvuši, savā zemē ielaižot svešas varas, vairs neatkārtosies. Mēs sitīsimies līdz pēdējam. Kā to dara ukraiņi. Viņu nācija gan ir ļoti liela, bet es gribu piekrist Rainim – mēs maza cilts, mēs būsim liela tik, cik mūsu griba. Jo tas lielā mērā tiešām būtu gribas jautājums.

Tu varētu šaut uz cilvēku? Vēl pirms mazliet vairāk nekā gada šis jautājums šķistu stulbs, bet nu vairs ne.

Tas ir šausminoši, ka mums 21. gadsimtā par kaut ko tādu jārunā. Kurš varēja iedomāties, ka mēs, mūsu bērni piedzīvos karu?! Un kur? Mūsdienu Eiropā! Protams, mēs tiekam gatavoti tam, ka var nākties šaut uz cilvēku, un, ja man būs jāšauj, es būšu tam gatavs. Mani mediju telpā paustie izteikumi par karu, krieviem dažu pārsteidz vai sanikno, bet tagad dzīvoju balts un melns režīmā. Kad beigsies karš, iespējams, manā dzīves redzējumā atgriezīsies arī citas pamatkrāsas, bet pagaidām tieši balti melnā pielāgošanās dzīvei man palīdz būt labākam zemessargam. Un, kā leļļu teātra aktieriem rokas pagarinājums ir lelles, tā man tagad AK4. Triecienšautene, ar kuru apturēt orkus. Es neesmu ļaunatminīgs, bet varu būt ļauns. Un man ir laba atmiņa. 

Mums ir daudz paveicamu mājasdarbu

Saeima 16. februārī konceptuāli atbalstīja Valsts aizsardzības dienesta (VAD) likumprojektu, kas paredz Latvijā pakāpeniski ieviest obligāto militāro dienestu. Es par vai pret to?

Viennozīmīgi – par. Manuprāt, lielai daļai sabiedrības pietrūkst informācijas par to, cik nopietns ir Ukrainā notiekošais karš, kam īsti mēs dzīvojam blakus un ka obligātais militārais dienests ir nepieciešams mūsu pašu drošībai. Jo tas iedod pamatzināšanas tam, lai mēs X stundā varētu izdzīvot. Lai zinātu, kā rīkoties, lai būtu organizēti, saprastu militāro struktūru darbības, lai veiksmīgāk varētu palīdzēt cits citam. Mūsu ir maz, tāpēc mums jābūt ne tikai stipriem, bet arī gudriem – tikai tad varēsim ienaidnieku pārspēt.

Dienestam brīvprātīgi varēs pieteikties sievietes.

Ja manas meitas izdarītu tādu izvēli, es to atbalstītu. Jo visu laiku viņas sargāt nevarēšu. Es būšu ierakumos. Tāpēc labāk redzu meitas dienestā, kur viņām tiks iemācīts, kā sevi aizstāvēt, nekā noslepkavotas vai pakļautas tādām zvērībām, kādas krievi dara ar sievietēm Ukrainā. Turklāt sievietēm jau nav jāiet uzbrukumā, jāšauj un jāmet granātas. Armijā ir daudz struktūru, kur viņas nepieciešamas: medmāsas, pavāres, IT speciālistes. Arī meitenes var vadīt dronus!

Savukārt mātēm, kuras uztraucas, kā viņu dēliņiem klāsies armijā, jāzina, ka tur negatavo gaļu, ka tajos nav nekas no padomju armijas ģedovščinas. Latvijas bruņotie spēki, arī to apakšvienība Zemessardze, ir absolūti eiropeiski un civilizēti. Par katru kareivi tur rūpi, viņu apgādā, nodrošina ar ekipējumu un tamlīdzīgi. Būtībā kareivji tiek veidoti par cilvēkiem, varošiem pastāvēt par sevi, saviem mīļajiem, savu zemi. Tikai savs ego jānoliek malā, jo dienesta laikā tu kļūsti par daļu veseluma.

Tas būs jāsaprot arī Latvijas krievu jauniešiem – arī viņiem dienests būs obligāts. Un te aktualizējas vēl viens lielais jautājums – par sašķeltību starp latviešiem un Latvijā dzīvojošajiem krieviem. Šai situācijai vajadzētu meklēt risinājumu, jo mums taču jādzīvo zem viena jumta, gribam to vai ne.

Arī Ukrainā pirms kara bija milzu sašķeltība. Neko īpaši nemainīja arī Krimas okupācija 2014. gadā. Ukrainas krieviem acis atvērās tikai tad, kad Krievija brutāli ielauzās neatkarīgajā Ukrainā un sāka nogalināt civiliedzīvotājus neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes. Varbūt šis piemērs Latvijas krieviem liks saprast – ja lielais lācis nāks šurp, neviens netiks šķirots, šausmām un teroram būs pakļauti visi. Būs jau, kas to sagaidīs ar neļķēm, bet ar tiem mums pašiem jātiek galā.

Dažbrīd rodas sajūta, ka politiķi nevis cenšas nolīdzināt sašķeltību, bet uzkurināt.

Ja tu ar to domā pieminekļu nojaukšanu, ielu nosaukumu pārdēvēšanu, tad es to atbalstu. Nevajag ar orkiem ucināties, piemineklis atbrīvotājiem bija jānogāž pirms trīsdesmit diviem gadiem. Mums nevajag neko no slepkavnieciskā režīma, no imperiālisma, no jebkādas piederības pagātnei. Gribat tajā gremdēties – ejiet uz Vēstures muzeju! Gribat turpināt sekot šiem vēstures rakstītājiem – uzlaiziet okupantu mērcē izplatītos izdomātos stāstījumus!

Bet te ir Latvija. Ar savu vēsturi, kultūru, vērtībām. Un Latvijai ir jābūt latviskai. Tas nenozīmē, ka es vēlos kādu šķelt vai kurināt naidu. Es paužu, un tas būtu jādara arī valsts līmenī, savu pamatnostāju, uzstādījumu – mācāmies, komunicējam visi vienā valodā, kopā domājam, kā dzīvosim tālāk. Cenšamies saprast, kas ir mūsu kopējās vērtības, kopējā vēsture. Tiem, kas to nevēlas, kas iet pie orku atstieptā tanka nolikt neļķes, laiks braukt prom – šī nav jūsu īstā mājvieta. Bet, kamēr vate to neapjēgs, mēs nesapratīsimies.

Arī mediju telpa jāsakārto. Vai kāds ir saskaitījis, cik radiostaciju skan krievu valodā, vai kāds zina, cik aizliegto kanālu turpina skatīties neļķu nesēji? Barošanās no tur sniegtās propagandas ir vienīgais, kā es spēju iztulkot viņu domāšanu un uzskatus. Mums tiešām ir daudz mājasdarbu. Un šis ir īstais laiks sakārtot mūsu sētu, lai tajā valdītu latviska vide. Lai mūsu bērniem vēl gadu desmitiem nebūtu jācīnās ar tām problēmām, kas nav atrisinātas trīsdesmit divu gadu laikā.

Dzīves paveic savu

Saruna par bērnu vēl trauslajām vafeļu sirdīm tomēr ir jaukāka... Pat žēl, ka ar laiku tās nobružājas.

To paveic dzīves pieredze. Nevaram savus bērnus sargāt kā dimanta oliņas. Katram tas puniņš, traumiņa jāiegūst, neviens notikums dzīvē nav lieks. Tikai tā veidojas emocionālā bagāža, tikai tas atstāj nospiedumus un izveido mūs pašus. Mūsu vērtības, uzskatus, domas un virzību. Mūsu ceļu. Protams, cenšamies tās mazās, vēl trauslās sirsniņas pasargāt. Tās ir kā švammītes, tāpēc komunikācijai ar bērniem jābūt ļoti pārdomātai. Cik daudz vērtīga kopā pavadītajā laikā iedodam, kurp virzām. Tad palaid rociņu vaļā, skaties – re, jau pats aizgāja. Esi par to priecīgs un skumīgs vienlaikus, jo jau šajā mirklī zini, ka pirmais puniņš nebūs ilgi jāgaida un ka tam sekos daudzi citi – mazāk un vairāk sāpīgi.

Grāmatā Vafeļu sirdis ir situācija – Trillem nomirst vectante. Mums ar dramaturģi Zani Zustu radās jautājums, vai stāstu par to iekļaut izrādē. Iekļāvām. Jo, lai bērnā attīstītos līdzjūtība, līdzcietība, cilvēciskums, šādi notikumi no viņa nav jāslēpj. Lai pēc tam viņš to pārrunā ar omi, mammu vai tēti. Izrādē šai tēmai pieskārāmies maigā, saudzīgā veidā, caur jokiem, dauzīšanos. Uzskatu, ka tas bija jādara arī tāpēc, ka netālu ir karš, kurā cilvēki zaudē dzīvību. Bērni arī par to kaut ko dzird. Un mēs nedrīkstam izlikties, ka neko par to nezinām, ka nekas tāds nenotiek.

Tu jau atkal par to...

Tas ir tas balti melnais režīms. Mūsu saruna beidzas, es tajā atgriežos. Bet joprojām labā garastāvoklī.

Kāpēc izvēlējies sarunāties Daugavas krastā?

Likteņupe! Straume tek un tek, un aiztek. Satrakojusies tā visu var paraut sev līdz. Ūdenim ir baigais spēks. Arī vārdiem. Ar tiem var nogalināt, var atdzīvināt. Vairākas reizes.