Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
“Vectēvam Pēterim piederēja saimniecība, šo to viņš man mācīja un daudz ko ļāva pašam darīt,” lepojas Pēteris Trups, kuram tagad ir sava darbnīca koka darbiem. (Foto: No Pētera Trupa arhīva)

Aktieris ar zelta rokām - Pēteris Trups

9vīri
2020. gada 1. martā 05:16 2020. gada 1. martā 05:16
  Dace Ezera | Kas Jauns Avīze
Liepājas ceļojošā leļļu teātra "Maska" direktora un reizē aktiera Pētera Trupa hobijs ir koka darbi. Buratīno kā leļļiniekam gan nav tapis, toties ģimenes mājā, kur Pēteris dzīvo kopā ar dzīvesbiedri, teātra režisori un aktrisi Agitu, viņa roku darbs ir kāpnes, galdi, krēsli, malkas grozs un daudz kas cits. Šobrīd meistara aizraušanās ir koka karotes.

“Es jau bērnībā sāku ar koku darboties. Vectēvam Pēterim Saukā, Sēlijā pie Viesītes, piederēja saimniecība, šo to viņš man mācīja un daudz ko ļāva pašam darīt. Viņa mīļākais teiciens bija – kā tu iemācīsies, ja nemēģināsi darīt! Es sāku ar cirvja kātu, turpināju ar izkapts un āmuru kātiem – visu, kas saimniecībā nepieciešams,” sarunā ar "Kas Jauns Avīzi" atceras Pēteris.

Dzīves skola pie vectēva

“Saimniecībā ir jāprot visi darbi – to vectēvs man vienmēr atgādināja. Tā man bērnībā bija dzīves skola, jo bērnudārzā es negāju, to laiku pavadīju pie vectēva. Viņš man nopirka mazu cirvīti, parādīja, ko un kā ar to jāstrādā. Protams, gadījās, ka sagriezu arī pirkstus, bet tad omīte bija klāt ar alvejas zariņiem, un viss bija kārtībā,” atceras tagadējais leļļinieks.

Vectēvam bija viss, kas vajadzīgs, sava darbnīca, ēvelsols, instrumenti, pats meistaroja gan bišu stropus, gan logu rāmjus un lokus zirga iejūgam, piepratis visu, sākot no sirsniņmājas būvniecības, beidzot ar mājas un pagraba celtniecību.

Mazdēls īpaši atminas vectēva izgrebtu lielu kausa karoti ar garu kātu – bišu spietam. Netālu no mājām augusi pamatīga egle, kurā reiz bija spēris zibens un to sašķēlis. Eglē bieži spietoja bites, lai savāktu spietu, vectēvs kāra kaklā mučeli, pie tās šņorē piesieta lielā karote, kāpa eglē un uzmanīgi smēla muciņā bites.

Pirkstus vairs nesagraiza

“Es pilnīgi visu varbūt pēc simt gadiem iemācīšos,” pasmaida Pēteris juniors. Kā pats smejas, mēs jau nedzīvojam koka karošu, bet interneta laikā, un, ja kaut ko nesaprot, ir Google un YouTube, tur var daudz praktisku lietu atrast.

Pēc bērnības darbiem Pēterim koka lietās bijis pārtraukums, jo, dzīvojot Rīgā, nav bijis īsti iespējas, vajag tomēr vietu un instrumentus. Kad ģimene pārcēlās uz Liepāju, Pēterim 6. vidusskolā darbmācības skolotājs Arnis Dalbiņš atgādināja, kā var strādāt ar koku. Pēc rasējumiem bija, piemēram, jātaisa kausiņi.

Tad Pēterim radās lielāka interese ne tikai par praktiski izmantojamiem priekšmetiem, bet arī par mākslas un dekoratīviem izstrādājumiem. Tagad viņam pie mājas ir paša uzcelta darbnīca, ir kur darboties. “Tagad arī pirkstus nesagraizu, jo, kad bērnībā tā gadījās, arī mācījos. Zinu, kā kalts jātur, lai pirkstos netrāpītu. Tulznas gan reizēm gadās, bet tas ir nieks,” smej kokdaris.

Karote no muižas dārza

No tā, ko citi met krāsnī, Pēteris iztēlē jau redz, kā, piemēram, var iznākt skaista karote vai trauciņš, tikai jānoņem liekais nost. Tas meistaram ir mīlestības un pašrelaksācijas darbs, strādājot darbnīcā, ir sajūta – šeit un tagad.

“Latvijā koki ir ļoti skaisti. Sadzīvē lietojamās karotes ir no kļavas, un opaps arī tās greba no šī koka – visādas, kuras var mērkt katlos iekšā, un tās ir ļoti izturīgas. Ja paskatos uz koka karoti, jau zinu, no kāda tā tapusi. Kaimiņi un draugi man piegādā kokus, kad tos izgriež dārzos. Kāpēc krāsnī mest, ja pagales var izmantot?” atgādina Pēteris.

Ja pāraug vai nevietā saauguši ceriņi, tos izgriež, un atkal ir kokmateriāls. Tāpat apgriež akācijas, lai neizaug pārāk lielas. Baltā akācija ir zeltaina un skaista, dzeltenā ir īpaši skaists koks, kā ar zelta diedziņiem izšūta.

“Medzes muižā, kad 19. gadsimtā cēla ēkas, muižkungs celtniekiem, lai pīppauzē nesēdētu bez darba, lika stādīt lielu augļu dārzu – bumbieres, ābeles, ķiršus un citus. Tagad daudz gadu pagājis, un šie augļkoki ir pārauguši. Dārzu sakopa un iztīrīja, un man trāpījās divi klucīši no simtgadīga ķirškoka. Vienu karoti uztaisīju, tā ir ļoti skaistām krāsām bagāta,” priecājas meistars.

Katram kokam ir sava īpatnība, piemēram, bumbiere ir medaina, tieši tāda kā auglis. Ja ir rožābele, noteikti būs baltais, sarkanīgais un medainais tonis. Saldais ķirsis nav tik spilgts kā sarkanais, bet koksne ir skaista.

Tikai ne no zaļa koka

Pēterim daudzi teikuši, ka jāveido no zaļa koka, bet tādu padomu uzskata kā “ar pirkstu mākoņos braukt”. Viņš karotes grebj tikai no žāvēta koka: “Ja paņem koka kluci, vienmēr galos ir plaisas. Ja paņem zaļu koku, neredz, kurā vietā kokam ir vājā vieta, kur tas plīsīs.” Un kad tas notiek, darbs ir vējā.

Meistaram šķūnītī kalst diezgan daudz materiāla. Ozolam vajag vismaz piecus līdz sešus gadus ēnā, tas nevar atrasties saulē, arī citi prasa laiku.

“Man vislabāk patīk ceriņa koks, bet tas ir viens no cietākajiem, no blīvākajiem, šķiedras ir ļoti smalkas un krāsainas. Baltajam ceriņam baltas, violetajam – violetas. Paskatoties uz karoti, var pateikt, no kura ceriņa tā tapusi,” pauž lietpratējs.
Visgrūtāk karotes griezt no mīkstajiem kokiem, jo tie ļoti spurojas. Piemēram, liepas koka karote ir ļoti viegla, bet līdz pulēšanai gan nenonāk, jo, tikko tā dabū mitrumiņu, uzreiz spuras gaisā. Šis koks viegli griežas, un, ja ir ass kalts, iet kā pa sviestu un citreiz var izdurt cauri. Liepas karotes ir viegli apstrādāt, var iegriezt vārpas rakstu vai ko citu.

Cirītis no 1914. gada

Pēterim ir speciālais karošu cirītis, vecāks par 100 gadiem.  Mūrniekmeistars Edmunds Livzenieks, kādā lauku mājā mūrējot krāsni, šo cirīti atradis. Tas ir kalēja darbs, un tajā iecirsts gada skaitlis – 1914. Pēteris mazliet restaurējis, uzasinājis un jau divus gadus strādā ar vienreiz uztrīto darba rīku – kā ir ass, tā ir.

Viņš kā īstens latvietis izmanto arī latvju zīmes: “Es domāju, ka katrai zīmei ir sava nozīme, un tās dod garīgo aizstāvību. Ja es zinu, ka man pie mājas ir Jumītis, saprotu, ka māja stāvēs un tajā būs labi dzīvot. Mūsu teātra skatuves priekškara stanga arī ir no ozola koka ar latvju zīmēm. Uzskatu, ka tās aizsargā, jo, kā saka mūrniekmeistars Edmunds, senči nav bijuši muļķi,” spriež Pēteris.

Priekam un dāvanām, nevis katlam

“Karotes jau kādu laiku grebju, un tās top savam priekam. 80. gadu vidū, kad mums vēl nebija privātmājas, mēs ar sievu Agitu dzīvojām Liepājā, Cieceres ielā, un pagrabā man bija maza darbnīca – tad arī grebu karotes, bet galvenokārt ikdienā lietojamās. Tagad karotes grebju, lai parādītu koka skaistumu,” teic Pēteris.

Un kāpēc ne praktiskam izmantojumam? “Ir taču melhiors, sudrabs, nerūsējošais tērauds, ko var katlā likt. Domāju, ka mums vairs nav jāatgriežas viduslaikos, lai ēstu ar koka karotēm. Katrai lietai ir savs laiks, koka karotes pārsvarā ir kā vēstures atgādinājums, ka kādreiz cilvēki ēda, tās izmantojot,” spriež meistars, kuram koka karote ir skaista pati par sevi.

Pēterim ir arī karotes ar dažādiem rakstiem un vijumiem: “Kādreiz, kad no sudraba darināja karotes, veidoja visādus kruzulīšus, gravējumus. Var jau arī noštancēt, bet man patīk pameklēt kādu interesantu lietiņu. Pirmais vijums radās no tā, ka kokā parādījās plaisa, un sāku to griezt ārā, bet paskatījos – kaut kas sanāk. Griezu tālāk, un izdevās vijums.” Sarežģītākās top vienā vai divās dienās, vienkāršākās četrās līdz piecās stundās.

Savas karotes viņš dāvina, jo kas var būt labāka dāvana par paša rokām un no sirds gatavotu – sadarbības partneriem, draugiem, kolēģiem. Komponists Andris Eniņš visa mūža garumā leļļu teātrim rakstījis mūziku, un pianists Normunds Kalniņš bijis aranžētājs. Pēteris izdomājis izveidot karoti kā nošu atslēgu, lai gan Andris, gan Normunds ar to var pasmelt notis no Visuma. Abi mūziķi dāvanā saņēma šādas karotes, un pašam meistaram arī viena tāda palika.

Paša koka māksla

Kad pagale tikko pāršķelta, Pēteris parasti jau redz, kas no tās var sanākt: “Noņemu visu lieko nost, un koks pats parāda, kas tur var būt. Es pat nezinu, vai kāds meistars var uztaisīt vienādas karotes – katra ir citāda. Dažreiz pagale pasaka – šī būs skaista, bet parasta karote, un tad tāda top. Cita pasaka, ka vajadzīgs vijums.”

Ir arī līkas, greizas karotes, un meistars tās sauc par koka mākslu, jo pats tur neko jaunu neizdomā. Kā koks plīsis, tā ir, viņš tikai piepulē, mazliet pielabo, noņem visu lieko, un top dabīgā māksla.

Pēteris darina arī lietišķi izmantojamus dekorus. “Liepājas Piejūras parkā vētra bija nolauzusi ozolam zaru, kas izrādījās vidū dobs. Kaimiņš man to atveda, vidū bija iemitinājušās bites. Tad man tapa trauku kolekcija no bišu koka. Nekādas mākslas skolas neesmu beidzis, ar katra priekšmeta izveidošanu kaut ko iemācos,” saka amatnieks, savu stilu dēvējot par mākslinieciski lietišķo.

Teātrī nav jāsauc meistars no malas

Lielākais darbs bijusi Pasaku lāde – leļļu teātra pārvietojamā skatuve, tapusi pirms astoņiem gadiem. Pārsvarā izmantots metāls, finieris un ozols. Leļļiniekiem bija diezgan daudz piedāvājumu brīvdabas izrādēm vasarās, tāpēc nolemts izgatavot šādu skatuvi.

“Mēs tagad varam spēlēt arī pļavas vidū, ja tikai ir elektrība. Turklāt pārrāvuma gadījumiem ir pārvietojamais ģenerators,” lepojas teātra direktors, kurš pats veica arī sīkos metināšanas darbus. Arī otra skatuve, kas domāta iekštelpām, ir paša konstruēta un būvēta.

Pēteris spriež, ka, droši vien tie ir Sēlijas vectēva gēni – kā jau teikts, viss, kas vajadzīgs saimniecībā, pašam jāprot izdarīt. Ja saimniecība ir leļļu teātris, jāpārzina viss, no sākuma līdz beigām, kas domāts izrādei, lai nebūtu katra sīkuma dēļ jāsauc meistars no malas. Izdarīs pats.

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; Krievija atceļ vecuma ierobežojumus līgumkaravīriem 35
“Emocijas bija šokējošas!” – vecākus pārsteidz bērnu slimnīcas darbinieces attieksme 5
"Klusā slepkava" - slimība, kas sākas bez simptomiem, cilvēks jūtas labi, un viņam pat nekas nesāp
Pievienot komentāru