Ko ārsti tev nestāsta par maizes ietekmi uz smadzenēm

Depresija ir viena no izplatītākajām garīgās veselības slimībām pasaulē. Lēš, ka ar to slimo apmēram 5 % cilvēku, un tā ierindojas starp galvenajiem invaliditātes cēloņiem.  Tāpat uzskata, ka depresija ir faktors vismaz pusei no visiem pašnāvības gadījumiem.

Lai gan depresijas iemesli ir ļoti dažādi un bieži vien visai sarežģīti, arvien vairāk pierādījumu liecina, ka daļai cilvēku neatklāta celiakija (imūnsistēmas reakcija uz glutēnu) vai arī glutēna nepanesība var būt cieši saistīta ar depresiju.

Turpmāk apskatīsim svarīgākos pierādījumus, kas saista glutēnu ar depresiju, un izvērtēsim, kā saprast, vai šī slimība var ietekmēt tevi vai kādu no tuviniekiem.

Pirmie pierādījumi

Pirmie pierādījumi par šādu saikni parādījās jau 1932. gadā, kad dāņu pētnieks Taisens (Thaysen) novēroja neparasti augstu noguruma līmeni cilvēkiem ar “sprū” (tagad zināmu kā celiakija) – iekaisuma slimību, kas traucē normālu barības vielu uzsūkšanos tievajās zarnās.

Divdesmit gadus vēlāk kāds cits pētnieks ierosināja, ka bezglutēna diēta varētu uzlabot garastāvokļa problēmas pieaugušajiem ar celiakiju.  1956. gadā tika novērots, ka bērniem ar celiakiju glutēna izslēgšana no uztura uzlaboja uzvedību, bet pieaugušajiem ar šo slimību, kas turpināja patērēt glutēnu, parādījās galvassāpes, bezmiegs un depresija.

1970. gadā Deivids Goldbergs (David Goldberg) Londonas Psihiatrijas institūtā izpētīja 80 pacientus ar tievās zarnas slimībām un atklāja, ka vairāk nekā trešdaļai bija garastāvokļa traucējumi.  Lai gan šiem cilvēkiem nebija diagnosticēta celiakija, viņiem bija atklātas citas hroniskas kaites, piemēram, Krona slimība, idiopātiska steatoreja (taukainās caurejas forma, kas saistīta ar tauku neuzsūkšanos) vai laktozes nepanesība. Lai gan Goldbergs nesaistīja garastāvokļa traucējumus tieši ar vielu uzsūkšanās problēmām, viņš norādīja, ka šiem pacientiem bija biežāk novērojami psihiski saslimstības gadījumi ģimenes vēsturē. Viņa atklājumi nostiprināja ideju, ka patiesi pastāv saikne starp zarnām un smadzenēm.

Cita pētnieku grupa izzināja celiakijai raksturīgās glutēna antivielas, pētot 60 cilvēku grupu ar garastāvokļa traucējumiem (depresiju vai bipolāriem traucējumiem) un salīdzināja tos ar 48 psihiski veseliem kontroles grupas dalībniekiem. Rezultāti parādīja, ka pacientiem ar garastāvokļa traucējumiem antivielu līmenis bija ievērojami augstāks. Pētnieki novēroja, ka, pieaugot antivielu līmenim, par 5 % pieauga arī garastāvokļa traucējumu risks. Šie rezultāti parāda tiešu saistību starp antivielu līmeni un garastāvokļa traucējumiem.

Vēl padziļinātāk

Mūsdienās saikne starp celiakiju un depresiju ir visai labi pierādīta. Vairāki plaši pētījumi ir apliecinājuši, ka cilvēkiem ar celiakiju depresija dzīves laikā ir sastopama biežāk nekā vispārējā populācijā.  Tomēr ir arī citi pētījumi, kuros šāda saikne nav novērota.

Kādā pētījumā, kurā piedalījās vairāk nekā 2000 cilvēku ar celiakiju, 39 % dalībnieku bija piedzīvojuši depresijas simptomus kādā dzīves posmā. Tas nozīmē, ka vairāk nekā trešdaļa cilvēku ar šo slimību saskaras ar depresiju. Taču joprojām ir aktuāls jautājums, vai depresiju izraisa pati autoimūnā slimība vai arī grūtības, kas saistītas ar hronisku saslimšanu.

Kāds metaanalīzes pētījums, kurā tika apkopoti vairāku celiakijas pētījumu dati, liecināja, ka pieaugušajiem, kas slimo ar celiakiju, depresija ir sastopama biežāk un noris smagāk nekā veseliem cilvēkiem. Tajā pašā laikā tika novērots, ka depresijas biežums un smagums ir tikpat izplatīts celiakijas, kā ar citu hronisku fizisku slimību gadījumos.

Citos pētījumos novērots, ka depresijas smaguma pakāpe ir cieši saistīta ar zarnu simptomu smagumu. Cilvēki, kuri izjuta izteiktākas kuņģa un zarnu sāpes un diskomfortu, biežāk cieta arī no depresijas. Savukārt pētījumos, kuros tika salīdzināti celiakijas pacienti ar raksturīgiem simptomiem un pacienti, kuriem simptomi bija viegli vai netipiski, atklājās, ka dzīves kvalitātes rādītāji bija ievērojami zemāki pacientiem, kuru slimības simptomi bija izteiktāki.

Šādi pētījuma dati pastiprina ideju, ka trauksme un diskomforts, ko rada kuņģa un zarnu simptomi, varētu būt viens no depresijas cēloņiem. Šo teoriju atbalsta arī pētījumi, kuros pierādīts, ka stingras bezglutēna diētas ievērošana var mazināt depresijas simptomus cilvēkiem ar celiakiju, iespējams, samazinot arī kuņģa un zarnu trakta simptomus.

Kāds cits pētījums atklāj pretēju tendenci – cilvēkiem, kuri nespēja stingri ievērot bezglutēna diētu, depresijas simptomi mēdza pieaugt. Tajā pašā laikā atsevišķi zinātnieki uzskata, ka tieši stingra bezglutēna diēta var kļūt par depresijas cēloni, jo tā ievērojami ierobežo cilvēka ēšanas paradumus un sociālo dzīvi.

Kādā pētījumā tika noskaidrots, ka būtisku atšķirību dzīves kvalitātē starp tiem, kas ievēroja stingru diētu, un tiem, kas to daļēji ievēroja, nebija. Taču risks attīstīties trauksmei un depresijai palielinājās cilvēkiem, kuriem bija grūtības ievērot diētu.  Pētījuma autori norādīja, ka dietologiem būtu jo īpaši svarīgi pievērst uzmanību šiem jautājumiem, – depresija pati par sevi var apgrūtināt spēju ievērot bezglutēna diētu.

Pastāv arī teorijas par tiešāku fizioloģisku saikni starp celiakiju un depresiju. Tiek uzskatīts, ka zarnu iekaisuma reakcija cilvēkiem ar celiakiju var ietekmēt arī smadzeņu darbību, veicinot psihiskus simptomus.

Zviedrijā veiktā pētījumā zinātnieki analizēja zarnu biopsijas paraugus. Viņi atklāja, ka pašnāvības risks pacientiem ar celiakiju bija augstāks nekā pārējā populācijā.  Taču šis risks bija lielāks arī tiem pacientiem, kuriem bija konstatēts zarnu iekaisums, pat ja celiakijas diagnoze nebija apstiprināta. Savukārt cilvēkiem, kuriem asins analīzēs bija pozitīvs celiakijas tests, tomēr iekaisums biopsijas rezultātā netika konstatēts, pašnāvības risks nebija palielināts.

Interesanti, ka pētījumā, kurā piedalījās vairāk nekā 200 cilvēku ar celiakiju, glutēna atkārtota ieviešana uzturā izraisīja smagāku depresijas simptomu atgriešanos nekā tiem, kuri bija stingrāk ievērojuši šo diētu.  Uzskata, ka, atgriežot uzturā glutēnu pēc ilgstošas izvairīšanās no tā, var izraisīt spēcīgāku iekaisuma reakciju organismā.

Vairāk lasi izdevumā “Ko ārsti tev nestāsta Nr.6.”