Lavrovs netieši lamā Krieviju

Uzstājoties Krievijas starptautisko lietu padomē Lavrovs apsūdzējis dažas valstis, kuras “bezkaunīgi galīgi izlīdušas no rāmjiem” un atklāti pasludinājušas savas tiesības uz citu valstu teritorijām.

Ja kāds padomāja, ka 76 gadus vecais Lavrovs, kurš savā amatā sēž jau 22 gadus, te domāja paša dzimtenes agresīvo politiku, ar dažādiem ieganstiem nokampjot kaimiņvalstu teritorijas, tad viņu gaida vilšanās.

Dārdot apsūdzības pret ļaunajiem Rietumiem, viņš saviem klausītājiem stāstīja, ka mūsdienu starptautiskās tiesības tiek grautas “visizaicinošākajā veidā”, un pazūd atturoši faktori, kas gadu desmitiem nodrošinājuši “relatīvu, taču tomēr stabilitāti”. Izrādās, šīs bezkaunīgās, uz citām teritorijām kārojošās rietumvalstis neesot parūpējušās saviem kampieniem nodrošināt kaut kādu juridisku pamatu, un kā piemēru minēja ASV valsts sekretāru Marko Rubio, kurš Irānai licis atvērt Hormuza šaurumu, citādi uzbrukumi turpināsies. Sava deva tika arī ASV prezidentam Donaldam Trampam par starptautisko tiesību neievērošanu.

Pirms tam Lavrovs paziņoja, ka “Irānas Islāma Republika nav pārkāpusi nekādas starptautiskās saistības, tostarp attiecībā uz Irānas kodolprogrammu. Ukraina ir pārkāpusi visu, ko varēja pārkāpt, kopā ar saviem rietumu aizbildņiem”.

Par to, ka Irāna gadu desmitiem finansē un atbalsta dažādus islāmistu teroristu grupējumus, tādus kā “Hamas”, “Hizbollah” un citus, to uzbrukumos Izraēlai, kā arī pašas Krievijas kopš 2014. gada veikto Ukrainas teritoriju nokampšanu, Lavrovs, kā parasti, neminēja ne vārda.

Februārī Lavrovs paziņoja, ka Krievija ir kategoriski apņēmusies atgriezt “vēsturiskās krievu zemes dzimtajā ostā”. “Krimas, Donbasa, Novorosijas tauta savu gribu pauda referendumos un mēs novedīsim līdz galam šo īsteni krievu zemju atgriešanas procesu dzimtajā ostā pilnībā atbilstoši šo cilvēku cerībām,” toreiz paziņoja Lavrovs, Maskavā uzstājoties diplomātisko darbinieku dienai veltītajā pasākumā. Viņš piebilda, ka Kremlis arī plāno panākt, lai Ukrainā krievu valodai būtu valsts valodas statuss, kā arī krievu pareizticīgo baznīca tur baudītu visas tiesības, un vispār — lai no Ukrainas agresorvalstij nebūtu nekādu draudu.

Pērn par Krievijas “juridiskajām tiesībām” anektēt arī citus Ukrainas apgabalus, ne tikai tos, kurus tā patvaļīgi jau ierakstījusi savā konstitūcijā 2022. gadā, bet tā arī nav spējusi pilnībā iekarot, paziņojis kādreiz par “liberāli” uzskatītais Krievijas eksprezidents, bet tagadējais Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks un viens no agresīvākajiem krievu “kara vanagiem” Dmitrijs Medvedevs. Viņa argumentācija bija vienkārša — tā kā pēc Krievijas invāzijas Ukrainā 2022. gada 24. februārī daudzas rietumvalstis iesaldēja Krievijas aktīvus un sākušas to izmantošanas rezultātā gūto peļņu nodot Ukrainas vajadzībām, Medvedevs uzskata, ka pienācis laiks šos aktīvus atgūt “naturālā veidā”. “Atgriezt sagrābto naturālā veidā. Proti, ar “ukraiņu zemi” un citu kustamo un nekustamo īpašumu, kas tajā atrodas,” viņš paziņoja. Lai būtu skaidrs, ka runa nav par Krievijas konstitūcijā 2022. gadā ierakstītajiem četriem apgabaliem, Medvedevs uzsvēra: “Es, protams, nerunāju par jaunajiem Krievijas reģioniem, tie jau tāpat pieder mums.”

Medvedevu jau pamanījās apsteigt Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs, kurš savā kabinetā pie sienas jau piekāris karti, kur Krievijas sastāvā jau nokļuvuši Ukrainas Odesas un Mikolajivas apgabali, tādējādi pilnībā atņemot Ukrainai piekļuvi pie Melnās jūras. Šī odiozā karte pamanīta brīfingā, kuru 2025. gada 30. augustā rīkoja Gerasimovs, lai pastāstītu par brīnišķīgi sekmīgi notiekošo “speciālo militāro operāciju” un paziņotu, ka “stratēģiskā iniciatīva” pilnībā pieder Krievijai un tā “atbrīvojusi” daudz svešas valsts teritoriju.

Jāpiebilst, ka kara pieteikšanas runā naktī uz 2022. gada 24. februāri Krievijas diktators Vladimirs Putins apgalvoja, ka nekādas Ukrainas teritorijas neokupēs un vispār “mēs neko negrasāmies uzspiest ar spēku”.

Kā parasti, Putins sameloja, un 2022. gada 30. septembrī vispirms atzina Zaporižjas un Hersonas apgabalu “neatkarību” (Luhanskas un Doneckas "tautas republiku" neatkarību viņš atzina 21. februārī trīs dienas pirms invāzijas Ukrainā, turklāt robežās, kuras separātisti nemaz nekontrolēja) un dažas stundas pēc tam oficiāli anektēja četrus Ukrainas austrumu Hersonas, Zaporižjas, Doneckas un Luhanskas apgabalus, izpildot vietējo nodevēju Vladimira Saldo, Jevgeņija Baļicka, Denisa Pušiļina (viņš savulaik bija slavenākā Krievijas krāpnieka un finanšu piramīdas MMM radītāja Sergeja Mavrodi palīgs) un Leonīda Pasečņika “lūgumus”, kaut gan Krievija ne tobrīd, ne šobrīd pilnībā tos nekontrolē. Zaporižju (710 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) krievu okupanti arī nav spējuši ieņemt, bet Hersonu (279 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) viņiem nācās pamest 2022. gada novembrī. Tādējādi krievu okupantu rīcībā visas invāzijas laikā tā arī nav nokļuvusi pilnīgi neviens Ukrainas apgabala centrs, izņemot jau 2014. gadā sagrābtās Doneckas un Luhanskas pilsētas.

Pirms oficiālās aneksijas Krievija okupētajās teritorijās sarīkoja “referendumus”, kuros, protams, absolūtais vairākums “vēlējās” dzīvot zem okupantu karoga. Vietējo vēlmi stimulēja bruņotie okupantu karavīri, kuri kopā ar “vēlēšanu komisijas” locekļiem apstaigāja mitekļus. Neviena starptautiska organizācija nav atzinusi šo “referendumu” rezultātus. Pirms ukraiņu sekmīgā pretuzbrukuma 2022. gada rudenī, patriecot krievu okupantus no Harkivas apgabala un atbrīvojot Hersonu, Krievija plānoja rīkot “referendumus” arī citos Ukrainas apgabalos, piemēram, Mikolajivas un Harkivas apgabalos.

Smieklīgi, bet Lavrovs līdz pēdējai dienai stāstīja, ka Krievija negrasās iebrukt Ukrainā, bet pēc invāzijas sākuma vienā mierā stāstīja, ka Krievija nemaz Ukrainai nav uzbrukusi, tieši otrādi, mēģina apturēt karu, kas esot uzsākts pret nabaga miermīlīgo Krieviju.