Maiznieku biedrība kritizē lielveikalus un skaidro, kāpēc Latvijā arvien mazāk ēd maizi

Kā raksturotu pēdējos gadus Latvijas maizniekiem? Vai šobrīd, kad pārdzīvota Covid-19 pandēmija un kara Ukrainā izraisītā energoresursu un izejvielu krīze, situācija ir daudzmaz stabilizējusies?

Covid-19, pēc tam karš Ukrainā un tam sekojošais nenormālais cenu lēciens visa veida resursiem… Tas bija ļoti, ļoti smags periods. Covid-19 nāca ar ierobežojumiem, tirdzniecības sašaurināšanos, tajā pašā laikā pārtikas ražotājiem atšķirībā no citām nozarēm nekāda atbalsta nebija, uz darbu bija jāiet. Tas bija smags laiks ne tikai finansiāli, bet arī psiholoģiski, jo nevakcinētie strādāt nedrīkstēja, kas savukārt darbaspēkā radīja negācijas. Skolas un bērnudārzi bija slēgti, apjomi kritās. Plus tam visam vēl sekoja ļoti liels cenu lēciens energoresursiem, izejvielām, bija jāmaina cenas produktiem gandrīz katru dienu, bet tas nebija iespējams, jo sadarbības līgumi cenas paredz mainīt divreiz gadā un iepriekš brīdinot. Tirdzniecība nebija tik elastīga. Gāja smagi.

Tad nāca valsts atbalsts energoresursu sadārdzināšanas kompensēšanai, kas palīdzēja, bet tie bija vairāki gadi, kas nozarei bija ļoti smagi. Praktiski visi maiznieki gan izdzīvoja un nebija tādu, kas šo laiku nepārdzīvoja. Vienīgais, kas šajā laikā beidza darbību, bija "Madonas maiznieks", bet ir grūti pateikt, kādi bija viņu apsvērumi pārtraukt darbu. Viņiem tirgus apjoms bija salīdzinoši mazs.

Tagad situācija ir stabilizējusies, lai arī apjomi vairs nav tādi - apjomi ir pieauguši, bet ne līdz tādam līmenim, kāds bija pirms Covid-19 krīzes. Strādāšana no mājām ir mainījusi arī ēšanas paradumus, cilvēki vairāk gatavo mājās, gatavo vairākām dienām. Tāpat mainījušies ēšanas paradumi jaunajai paaudzei, daudz kas ienāk no citām pasaules virtuvēm. Sociālajos tīklos ir dažādi "eksperti" ar saviem ieteikumiem un viedokļiem. Tie nav balstīti pētījumos, bet viedokļos, vai ēst maizi vai neēst maizi. Vai baltie milti ir kaitīgi? Parādās arī runas, kas neatbilst patiesībai, piemēram, par rafinētajiem miltiem. Miltus neviens nerafinē, miltus sijā. Paši baltākie milti rodas garākajā sijāšanas procesā, kurā tiek atsijāts nost viss rupjais un pelēkais. Neviens miltus nebalina, tās visas ir muļķības.

Beidzoties Covid-19 krīzei, sākās inflācija, minimālās algas kāpums. To cenu kāpumu maizes un konditorejas produkcijai, kas radās līdz ar resursu sadārdzināšanos, radīja arī darba algas. Darbiniekiem jāmaksā adekvātas darba algas. Reāli no tā visa atpakaļ kāpšanās uz zemākām cenām nav notikusi un arī nenotiks, jo izmaksu pozīcijas ir pārdalījušās, kaut kas ir kļuvis lētāks un par kaut ko ir jāmaksā krietni vairāk. Ja skatāmies uz cipariem, tad nekāda milzīga peļņa maizniekiem nav, jo arī attīstībai ir kaut kas jāatvēl.

Iepriekšējos gados daudz runāts par to, ka samazinās maizes patēriņš. Kā šobrīd raksturotu situāciju - vai patēriņš samazinās, jo mainās ēšanas paradumi vai tīri objektīvi - arī iedzīvotāju skaits samazinās?

Skeptiķi saka, ka jau sen Latvijā ir krietni mazāk iedzīvotāju, nekā to uzrāda statistika. Tas ir arī redzams no pārdošanas apjomiem. Ja mums vairāk parādās iedzīvotāju, kas ir no citām tautām, tad maize nav viņu ikdienas produkts un vēl jo vairāk rudzu maize vai saldskābmaize. Viņš ir pieradis ēst lavašu vai pankūkas un neēdīs pie mums ražoto produktu. Tāpat arī virziens uz veselīgu dzīvesveidu, kampaņas par glutēnu. Pēc medicīnas datiem, pie mums nemaz tik daudz cilvēku neslimo ar celiakiju, kuriem miltu izstrādājumi būtu kaitīgi. Tā šobrīd vairāk ir tāda modes lieta. Tāpat mums samazinās cilvēku skaits, kas strādā smagu fizisku darbu, un arī tad enerģijas patēriņš nav tik liels - nevajag divas maizes šķēles, bet pietiek ar vienu. Protams, ēšanas paradumu veidošanā svarīga ir ģimene.

Vai iedzīvotāji vairāk izvēlas tradicionālo maizi vai ir atvērti arī jauniem produktiem?

Tas ir apmēram tā, kā mums ar garderobi - mums ir lietas, ko mēs valkājam ikdienā un kas mums patīk, un ir lietas, kuras patīk, nopērkam, bet tās stāv skapī. Par jauniem produktiem ir interese, bet tā nav tāda, kas ražotājam iedotu lielu apjomu. Maiznieku pamatprodukcija jeb tā sauktie "vilcēji" ir klasika. Jaunie produkti nāk kā piedeva. Latvija ir unikāla ar to, ka mums veikalos ir ļoti liels maizes produktu piedāvājums. Ārpus Latvijas tas tā nav. Latvijā mēs cīnāmies, ražotājs visādos veidos mēģina uzrunāt, piesaistīt potenciālo pircēju ar jaunu produktu, un tā arī ir attīstība, inovācijas. Ir produkti, kuri ir labi, bet kuriem nerodas sekotāji un tālāk nekas nenotiek. Bieži vien no ražotāja milzīgā sortimenta veikala plauktos nemaz tā nav. Lielajiem ražotājiem ir citādāk, viņi nāk ar citu stratēģiju. Mazie ražotāji vairāk ir nišas produktu ražotāji - ja noliek uz galda "Donu", "Liepkalnus", "Lāčus", "Lielezeru", tad zinātājs uzreiz pateiks, kas ir kas, bet, ja paņemsim "Hanzas maiznīcas", "Fazer" vai "Latvijas maiznieka" baltmaizes, noņemsim iepakojumu, šaubos vai kāds pateiks, kurā uzņēmumā baltmaize ražota. Tā ir atšķirība.

Vai kādu maizes veidu patēriņā ir redzams arī pieaugums?

Gan vērtējot savu uzņēmumu, gan citu maiznieku novēroto, tad šobrīd pieaug "vieglākas" maizes patēriņš, piemēram, veidņu maize, tautā saukta "ķieģelītis". Samazinās rudzu maizes, klona maizes patēriņš. Par kopējo maizes patēriņu ir grūti spriest, jo precīzus ciparus par tirgu kopumā mēs nevaram iegūt. Skatoties uz mūsu datiem, maizes patēriņš ir stabilizējies, šobrīd vairs nav strauju kritumu. Bija gadi, kad maizes patēriņš strauji kritās, tad šobrīd ir stabilizējies - apmēram 30 kilogrami gadā uz vienu iedzīvotāju.

Vasaras beigās tika "norakta" rudzu maizes popularizēšanas programma skolās. Vai šādu programmu vajadzēja īstenot? Ko maiznieki jau dara un ko vēl var darīt, lai veicinātu gan rudzu maizes, gan maizes kopumā patēriņu?

Protams, ka mēs nevaram iedzīvotājiem uzspiest maizes patēriņu. Maize ir tikai viens no produktiem, kas ikdienā būtu jālieto. Dietologu pētījumi, veselības speciālisti un zinātnieki jau pasaka, kas labs ir maizē un kāpēc tā būtu jāēd, bet jāsaka, ka daudzās ēdināšanas programmās, piemēram, veselības iestādēs, skolās, diemžēl maizes paliek arvien mazāk.

Kādā veidā veicināt maizes patēriņu? Es vairāk tad gribētu runāt par patriotismu un produktiem, kas Latvijā ir svarīgi. Ja rudzu maizi mēs esam ierakstījuši mūsu kultūras kanonā, ar to lepojamies, vedam kā dāvanu ciemos, tad vajadzētu vairāk patriotisma šim produktam veltīt, vairāk par to runāt, stāstīt. Pieminētā rudzu maizes programma jau nebija tikai maizes dalīšanas pasākums, kā tas tika medijos pasniegts. Maiznieku skatījumā tam bija jābūt izglītojošam pasākumam - stāstīt, rādīt, iepazīstināt ar rudzu maizi bērnus, veidot viņos izpratni par rudzu maizi, veidot patriotismu un lepoties ar to, kas mums ir. Šī programma nepareizi tika pasniegta un arī, mūsuprāt, nelaikā. Brīžiem ir sajūta, ka Latvija ir skandālu zeme - neko nevaram izdarīt, ja tas nav ar lielu skandālu. Maizes programma nebija tik liels skandāls kā "Rail Baltica", "airBaltic" un citi lielie iepirkumi, bet, ja paskatās uz pazudušajiem miljoniem, tad 300 000 eiro uz 260 000 bērnu nebija nekas. Tajā brīdī ažiotāža un negācijas bija tik liela, visi pēkšņi kļuva eksperti maizes ēšanā, ieskaitot politiķus, ka veselais saprāts lika no programmas atteikties.

Kā raksturotu kopējo konkurenci maizes ražotāju vidū Latvijā? Kā mazie maiznieki var konkurēt ar lielajiem ražotājiem?

Mazajiem maizniekiem katram ir savs unikālais produktu daudzums, ar ko atšķiramies un kuram ir izveidojies savs patērētāju loks. Tīrā veidā konkurēt ar lielajiem ražotājiem izmaksu ziņā mēs nevaram, vēl jo vairāk tādēļ, ka lielos uzņēmumus pārvalda ārzemju kapitāls - viņi var gadiem ciest zaudējumus, kamēr iekaro savu tirgus daļu. "Hanzas maiznīca", piemēram, Latvijā neražo neko, tā visa ir atvestā maize no Lietuvas vai Igaunijas. Mazajiem ražotājiem vienīgā iespēja ir radīt unikālus produktus, kurus ir pagrūti nokopēt lielajiem ražotājiem. Kopēšana gan notiek, un visu laiku tiek sekots līdzi tam, kas notiek tirgū. Ja mazie strādā uz pasūtījuma, tad lielajiem ražotājiem ar lielajām līnijām situācija ir citādāka. Viņi nevar izcept simts maizes klaipu, bet jācep tūkstotis uzreiz.

Jāsaka gan, ka konkurenci veido tirdzniecība. Maizes ražotāji it kā konkurē savā starpā, bet mēs jau neesam gala pārdevēji. Mēs savu produkciju pārdodam tirdzniecības tīkliem, un tirdzniecības tīkls pērkot vai nepērkot šo produktu ir tas, kas patiesībā nosaka konkurenci - to, vai ražotājs ar savu preci būs veikala plauktā vai nebūs. Tā ir jebkuram produktam, ne tikai maizei.

Vai mazo ražotāju pozīcijas tirgū ir stabilas?

Neviens jau nevar būt 100% pārliecināts par savu stabilitāti, ir jārēķinās ar iedzīvotāju pirktspēju, ar to, ka daļa iedzīvotāju vienmēr izvēlēsies lētāko produktu un daļa cilvēku vienmēr varēs nopirkt, to ko vēlas. Maize gan ir ļoti nacionāls produkts, un maize, ko ražo mazie, ir atšķirīga no tās, kāda ir Polijā, Lietuvā vai Igaunijā, tādēļ konkurence no ārpuses ir maz ticama. Ļoti lielas pārliecības par stabilitāti un nākotni mums nav, jo pēdējo gadu izaicinājumi ir mūs ietekmējuši, piemēram, arī nodokļu izmaiņas, kas gaidāmas līdz ar jauno budžetu, kā arī ministru plāni ko un kā mainīt ražotāju un tirgotāju attiecībās, tas rada zināmu nestabilitāti un nedrošību par to, kā būs rītdien.

Ja runājam par pirktspēju, tad cik svarīga ir maizes cena pircēju izvēlēs? Vai ir jūtamas izmaiņas iedzīvotāju pirktspējā, īpaši pēc augstā inflācijas perioda?

Maizes cena tomēr ir noteicošais faktors. Mēs kā ražotājs, kuram ir savs veikals pie ražotnes, zinām produkta cenu, bet to, cik mūsu produkts maksā citā veikalā, to īsti nevaram pateikt. Jāsaka, ka lielākā daļa uzņēmumu cenas nav mainījuši kopš 2022.gada pavasara. Tas, ko saka par maizes cenu kāpumu, tas īsti neatbilst patiesībai, jo ražotāji cenas nav palielinājuši - šajā ziņā ir runa par pārdošanas cenām, nevis ražošanas. Tas tomēr liecina, ka varbūt ne ražotāji ir cēluši cenas, bet maizes cena ir kāpusi pārdošanā.

Kas šobrīd visvairāk ietekmē maizes cenas? Darbaspēka izmaksu pieaugums?

Mūsu gadījumā tas ir darbaspēks, un pieļauju, ka arī daudziem citiem. Darbiniekiem ir jāmaksā atbilstošs atalgojums, lai vispār strādātu uzņēmumā. Izejvielu un energoresursu cenas ir samazinājušās salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu, bet tagad šo samazinājumu "noēd" citas pieaugošās izmaksas - darbaspēks, nodokļi, loģistikas izmaksas, dažāda veida pakalpojumi - ūdens, kanalizācija, arī iepakojumam cenas ir augušas ļoti strauji līdz ar dabas resursu nodokļa palielinājumu. Šobrīd ir robeža - saliekot kopā visu izmaksu kāpumu, vienā brīdī vairs nebūs iespējas visu kompensēt un nāksies palielināt ražotāju cenas. Ja skatāmies uz nākamā gada valsts budžeta plānu, tad ir paredzēts celt akcīzi degvielai, būs transporta vinjetas sadārdzinājums, transporta ekspluatācijas nodokļa kāpums, kas tiešā veidā attieksies uz ražotāju.

Esat teicis, ka jūsu kā ražotāja teikšana beidzas pie veikala durvīm. Kuras ražotājiem ir sāpīgākās problēmas attiecībās ar lielveikaliem?

Sāpīgākais jautājums - ja būs izmaiņas, kas tiešā veidā ietekmēs tirgotājus, tad tam attiecīgi būs ietekme uz ražotāju. Tirgotājiem savas izmaksas būs kaut kādā veidā jākompensē. Ja tirgotājs nevarēs pārdodot saņemt to, ko ir ieplānojis, tad to mēģinās darīt citādāk, un, mūsuprāt, būs spiediens uz ražotājiem. Būs vēl asāka konkurence un, iespējams, veikalu plauktos paliks tikai tie ražotāji, kuri varēs piedāvāt par viszemākajām cenām, un tie produkti, kas būs vislētākie. Cita veida produkti pazudīs, un ka tik no tā beigās necieš patērētājs.

Protams, katrs uzņēmums jau redz savas produkcijas piegādes cenas un pārdošanas cenas veikalos, bet ražotājs savu produktu pārdod veikalam, un tur arī viņa ietekme beidzās. Tālāk jau veikals var brīvi rīkoties ar šo produktu un ražotājam ietekmes uz to nav, tostarp nav ietekmes uz cenu veidošanas politiku.

Ja vērtējam veikalu attīstību, tad tiek teikts, ka mums ir augstas cenas, jo ir maza tirgotāju konkurence. Taču, ja skatāmies no tā, kā konkurence veidojas, tad uz iedzīvotāju skaitu mums ir daudz veikalu ar lēnu preču apriti. Tas savukārt veicina to, ka produkti ir ļoti dārgi, jo veikals ir jāuztur, jāmaksā algas darbiniekiem, jāmaksā telpu īre utt. Atšķirībā no Eiropas mums veikalus grib ielikt "pagalma vidū", kas ir nepareizi. Mēs neveidojam lielos veikalus ārpus pilsētas, kas būtu lētāk un efektīvāk.

Kas tad mums jaunus veikalus būvē - būvē "Rimi", "Maxima" un "Lidl". Tā ir kā dambretes spēle, kur katrs mēģina noklāt tirgu ar saviem kauliņiem, lai pretiniekam nav kur iet. Tā nekādā veidā nav konkurences veicināšana, bet gan teritorijas aizņemšana. "Lidl" ir paņēmis zināmu tirgus daļu, bet mana kā iedzīvotāja skatījums ir tāds, ka Latvija ir unikāla - jo "Lidl" ienākšana nevis veicināja cenu krišanos, bet "Lidl" saprata, kā var pelnīt. Esošie tirgus dalībnieki iestājās zināmā pozīcijā, cenas nepazemināja un nepavilkās līdzi, savukārt "Lidl" sākumā tirgoja lēti, lēti, bet tad saprata, kāpēc jātirgo lēti, ja cilvēki pērk tāpat - arī mēs varam pelnīt un būvēt tik jaunus veikalus. Neesmu tirgus speciālists, taču tādi ir mani novērojumi.

Kā vērtējat ekonomikas ministra Viktora Valaiņa rosinātos risinājumus, lai sakārtotu varas attiecības starp lielveikaliem un ražotājiem?

Problēma ir tajā, ka mums nav tirdzniecību uzraugošās sistēmas. Mums ir Konkurences padome, kuras kapacitāte ir ļoti maza. Viņi kaut ko papēta un kaut ko secina. Ja viņi darbotos režīmā, kurā pastāvīgi uzraudzītu tirgus situāciju, nevis reaģētu tikai uz ražotāju, piegādātāju vai tirgotāju sūdzībām, tad varbūt situācija būtu citādāka. Kurš no ražotājiem ir gatavs sūdzēties, ja ir atkarīgs no tirgotāja, ja 30% vai 50% no produkcijas noieta ir vienā vai otrā tirdzniecības tīklā? Neviens nebūs gatavs sūdzēties, jo katra ražotāja produkti ir aizstājami. Mazie ražotāji ir ļoti viegli ievainojami, jo nav tāda produkta, kuru nevar aizvietot. Ja zaudē tirgus daļu vai apjomu, tad tālākā pastāvēšana ir diezgan nosacīta.

Tirgus piespiešana vai fiksēta uzcenojuma likšana ir pretrunā ar visa veida Eiropas Savienības likumdošanām un brīvā tirgus principiem. Varbūt ir jādara citādāk un varbūt ir jāskatās, cik daudz tirdzniecība nopelna, un šajā virzienā ir jādomā risinājumi. Kur peļņa paliek un kādi ir nodokļi? Mūsu mazo ražotāju nopelnītā nauda paliek tepat Latvijā un veido mūsu budžetu, bet vai lielo tirgotāju peļņa paliek Latvijā un dod kādu pienesumu budžetam? Nebūšu kompetents izvērtēt. Iespējams, ir jāskatās šajā virzienā.

Valaiņa priekšlikumi varētu kaut ko mainīt?

Pagaidām jau nav nekā konkrēta, ir tikai versijas, kā un ko varētu darīt. Cik mums ir bijušas sarunas, tad dažas no versijām ir pretrunā ar likumdošanu - var jau darīt, bet kā tas beigsies? Man īsti redzējuma, kā pazemināt pārtikas cenas, nav, jo, kā jau minēju, tās ir divu tirgus dalībnieku attiecības - viens pārdod savu produktu, otrs nopērk un tirgo to tālāk. Vienīgā iespēja ir darīt tā, lai tas vairāk dotu pienesumu valsts budžetam, un tad attiecīgi to citā veidā kompensēt.

Ja tirgotājam uzliks pienākumu par fiksētu piecenojumu maizei, kā tas bija padomju laikos, tad viennozīmīgi tas būs liels spiediens uz ražotāju. Tirgotājam arī ir savas intereses un izmaksas. Eiropas Savienības vienotais tirgus neatļauj dot nekādas priekšrocības vietējam produktam. Piemēram, ja samazināto pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi varētu piemērot tikai Latvijā ražotiem produktiem, tad tas būtu ļoti labi, bet, ja samazinātais PVN ir jāpiemēro arī visam, ko ievedam, tad no tā nekādas priekšrocības vietējam ražotājam nav. Man nav padomā risinājuma, ko varētu ieteikt ministram un kas uzreiz nostrādātu. Vienīgais ieteikums ir attiecībā uz Konkurences padomi, kuras rokās ir tirgus uzraudzība. Ja uzraugošā institūcija būtu kā ceļu policists, kas, ja ne katru dienu, bet tomēr biežāk kontrolētu tirgus situāciju un ar citu kapacitāti, tad pieļauju, ka situācija būtu labāka. Ja tirgus uzraudzība ir ļoti vispārināta, tad neko tas neietekmē. Konkurences padome gadu pētīja un tad secināja, ka piecenojami vietējai pārtikai ir lielāki nekā ievestajai - secināja, un? Vai tas kaut ko mainīja - nē, tas neko nav mainījis.

Kaut kādā veidā tirgū satiksme ir jāregulē. Arī Eiropas valstīs ir kaut kāda veida regulācija tirgū, un viņi ir izdomājuši, kā to kontrolēt, piemēram, Itālijā ir noteikta zemākā maizes cena, zem kuras maizi nedrīkst pārdot, jo citādi lielie ražotāji izputinātu mazos ražotājus, piemēram, Vācijā nevari strādāt tirgū, ja neesi konkrētās nozares biedrībā. Tev ir jābūt asociācijas biedram un tikai tad vari darboties nozarē. Latvijā tās ir brīvprātīgas organizācijas, kas cīnās par visu nozari, un ieguvēji jau ir visi nozares dalībnieki.

Receptes, kādā veidā samazināt pārtikas piecenojamu, man nav. Varu vien ieteikt iedzīvotājiem vairāk iepirkties ražotāju veikalos, pie mazajiem tirgotājiem, jo tur uzcenojums nav tik liels. Ar savu maciņu vairāk atbalstīt vietējos ražotājus, nevis ar vieglu roku naudu atdot par ievesto produktu, no kura ieguvums valstij nav nekāds. Pērkot poļu olas vai vistas gaļu, mēs paši šaujam sev kājā. Arī skolas mums šobrīd baro pamatā lietuviešu uzņēmēji, kas ir galīgi absurdi.

Vai ražotāji jūt kaut kādu ieguvumu no tā, ka kopš 1. septembra ir ieviests nosacījums, ka pie precēm lielveikalos ir jānorāda izcelsmes valsts?

Maizes patēriņu tas būtiski neietekmēs, jo maize pamatā ir vietējā ražojuma. Tā ir daļa no patriotisma, ka esam lepni ar to, kas esam un kur šis produkts radīts. Sava veida pienesumu tas dos, jo pircējam ir jāzina, kur produkts ražots, mums jābūt lielākiem savas zemes patriotiem. Savā laikā, mēģinot aizbraukt uz Lietuvu tirgoties, tur neviens mūs negaidīja. Piedāvājot tirdzniecības tīkliem produktu, viņi saka, ka produkti ir labi, bet viņiem ir savējie. Lietuviešiem labais egoisms ir stiprāks, bet mums pie tā vēl ir jāpiestrādā.

Kā maizes ražotājiem sokas ar modernizāciju? Vai modernizācijai ir pieejami Eiropas Savienības fondi?

Eiropas Savienības fondi ir pieejami, ir daudz dažādu klāsteru jauno produktu attīstībai, vajadzīga vien interese un vēlme darboties. Katram pašam ir jārēķina iespējas pārdot jaunradīto produktu, atrast tirgu vai investēt modernizācijā un tam atrast ekonomisko pamatojumu. Nav tā, ka iepriekš bankas nedeva kredītus, bet procenti bija augsti un Euribor bieži vien dubultoja likmes. Kredītprocenta maksājumi "izņēma" ārā daļu no resursiem naudas plūsmā, tāpēc uzņēmumos modernizācija sabremzējās.

Nevaru runāt par visiem, bet mums nekad nav bijušas problēmas ar banku, un nav bijis tā, ka banka teiktu, ka finansējumu nedos. Dzīve spiež, ka mums vajadzētu automatizēt un optimizēt ražošanu, lai samazinātu darbaspēka ietekmi, bet esam paši pārbaudījuši, ka tad tiek zaudēta produkta unikalitāte. To, ko šobrīd darām ar rokām, nevar aizvietot iekārtas. Tieši ar roku darbu maizes cepšanā mēs iegūstam unikālo garšu, maizes struktūru, ja to palaižam iekārtā, tad bieži vien tiek iegūts pavisam cits produkts un kļūstam līdzīgi industriālam produktam. Mēs nevaram būt tik lēti, jo mums ir jāsamaksā par "rokām".