Lukašenko izdomājis pieprasīt no Eiropas kompensāciju par "baltkrievu tautas genocīdu"

Lukašenko paziņoja, ka prokuratūra ļoti nopietni nodarbojas ar baltkrievu tautas genocīda faktu izmeklēšanu. “Mēs jau esam atklājuši tik daudz faktu, ka ir grūti atrast vēl ko vēl. Tomēr rezultātā mums viņiem ir jāizraksta rēķins. Samaksās vai nesamaksās, bet viņiem jāzina, ka viņi mums ir parādā. Un ne jau tādā izteiksmē, kā mēs šodien to aprēķinām dolāros, kad dolārs trakos tempos zaudē vērtību. Šodien tas jau nevienam nav vajadzīgs… Nu, rīt tas noteikti nebūs vajadzīgs. Viņiem ir jāsaprot, ka viņi ir izpostījuši republiku,” paziņoja Lukašenko.

“Tāpēc mums šeit ir jāliek punkts un pienācīgi jāparāda visi šie nacistu noziegumi. Tas šodien ir aktuāli, ļoti aktuāli. Mēs trāpījām pareizi, ņemot vērā Rietumu īstenoto politiku. Galvenokārt, ko īsteno Eiropas valstis,” diktatora teikto citē vietējā ziņu aģentūra BelTA.

Bet lai Eiropa bailēs trīcētu Baltkrievijas “nelielo, bet taisnīgo prasību priekšā”, tās aizsardzības ministrs Viktors Hreņins televīzijas kanālam CGTN paziņoja, ka Baltkrievija nepieciešamības gadījumā pati noteiks, uz kurieni šaut ar Krievijas izvietotajiem raķešu kompleksiem “Orešņik”. “Saskaņā ar Baltkrievijas prezidenta paziņojumiem mērķus Minska noteiks patstāvīgi, bet Maskava palīdzēs ar hiperskaņas raķetes ekspluatāciju,” teikts intervijas tekstā.

Lukašenko jau nesen paziņoja, ka Krievijas vidēja darbības rādiusa ballistisko raķešu sistēma “Orešņik” Baltkrievijā tika izvietota 17. decembrī un jau ir kaujas dežūrā. Kopumā Baltkrievijas teritorijā tiks izvietoti līdz desmit raķešu kompleksiem.

71 gadu vecais Lukašenko pie varas ir jau kopš 1994. gada 20. jūlija, kad uzvarēja pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās Baltkrievijā, solot pārmaiņas. Šajās vēlēšanās viņš pieveica pirmo neatkarīgās Baltkrievijas prezidentu Staņislavu Šuškeviču un pirmo premjerministru Vjačeslavu Kebiču. Pēc tam Lukašenko vadības stils kļuva aizvien autoritārāks, 1995. gada referendumā viņš ieguva papildu pilnvaras, kā arī piešķīra krievu valodai valsts valodas statusu un nedaudz pārveidotā veidā atjaunoja padomju laiku valsts simboliku.

Deviņdesmitajos gados Lukašenko radikāli apkaroja opozīciju, iesaistot arī tā dēvētos “nāves eskadronus”, kad mēdza bez pēdām pazust vairāki pazīstami opozīcijas pārstāvji, tostarp kādreizējais iekšlietu ministrs Jurijs Zaharanka, kādreizējais Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Viktars Hančars un opozicionārais politiķis, uzņēmējs Anatols Krasauskis, kuri apsūdzēja Lukašenko referenduma rezultātu viltošanā un pazuda 1999. gada 16. septembrī Minskā, kā arī Krievijas sabiedriskās televīzijas kanāla ORT žurnālists Dmitrijs Zavadskis, kurš pazuda 2000. gada 7. jūlijā Minskas starptautiskajā lidostā.

Bijušais Galvenās izlūkošanas pārvaldes virsnieks Vladimirs Borodačs intervijā “Radio Svoboda” 2012. gadā paziņoja, ka viņus nolaupīja Lukašenko “nāves eskadrons”, Zaharanku spīdzināja, lai izsistu atzīšanos valsts apvērsuma plānošanā, pēc tam nošāva un līķi sadedzināja krematorijā. Savukārt 2019. gada decembrī “Deutsche Welle” publicēja dokumentālo filmu, kurā bijušais Baltkrievijas Iekšlietu ministrijas specvienības loceklis Jurijs Garavskis apstiprina, ka tieši viņa vienība nolaupīja un nošāva Zaharanku, bet pēc tam arī Hančaru un Krasauski.

Pēc tam Lukašenko bez problēmām uzvarēja vēl četrās prezidenta vēlēšanās, līdz 2020. gada 9. augusta vēlēšanās sadūrās ar nopietnu opozīcijas konkurenci, par spīti Centrālās vēlēšanu komisijas centīgajai kandidātu atsijāšanai, dažu kandidātu ieslodzīšanai vai piespiedu emigrācijai, kā arī armijas vienību ievešanai Minskā un interneta slāpēšanai. Kad pasludināja Lukašenko pārliecinošo uzvaru pār opozīcijas kandidātu Svjatlanu Cihanousku, Baltkrievijas pilsētās sākās masu protesti, kuru brutālā apspiešanā iesaistīja gan OMON vienības, gan armiju, bet paša Lukašenko inaugurācija notika slepenības apstākļos. Pati Cihanouska bija spiesta emigrēt no Baltkrievijas, līdzīgi bija spiesti rīkoties arī daudzi citi opozīcijas pārstāvji, lielākoties atrodot patvērumu Polijā. Atriebjoties kaimiņvalstīm par opozīcijas atbalstīšanu, 2021. gadā Lukašenko sāka veicināt migrantu masveida ievešanu no Tuvajiem Austrumiem, lai viņus nogādātu pie Polijas robežas, kur to vardarbīgie pūļi ilgstoši centās ielauzties Polijas teritorijā, bet pēc tam regulāri centās iekļūt arī Lietuvā un Latvijā. 2025. gada janvārī Lukašenko tika "ievēlēts" uz septīto pilnvaru laiku.

Eiropas Savienība, ASV, Lielbritānija, Kanāda, Ukraina un vairākas citas valstis neatzīst Lukašenko par likumīgo prezidentu, viņš kopā ar vairākām citām amatpersonām ir iekļauts sankciju sarakstos.