Lukašenko satraucies par "šausmīgi agresīvajām" Baltijas valstīm un Poliju

Sanāksmes sākumā Lukašenko uzsvēra, ka runa nebūs tikai par stāvokli valstī. “Bet visvairāk – par militāri politisko situāciju ap Baltkrieviju. Uztrauc tas, ka mūsu kaimiņi  Polija un Baltijas valstis ir ļoti briesmīgi, agresīvi noskaņotas pret Baltkrieviju,” žēlojās diktators. “Spiediens tiek izdarīts visos virzienos. Visvairāk šo spiedienu izjūt mūsu speciālie dienesti. Tāpēc mēs), un vispirms es personīgi, pievēršam vislielāko uzmanību VDK un vispār spēka struktūru darbam.”

Sanāksmē, kurā piedalījās, tostarp, Baltkrievijas Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs Ivans Terteļs, ģenerālprokurors Andrejs Šveds, tika uzsvērta apņemšanās nepieļaut masu nemierus valstī pret režīmu, kādi bija 2020. gadā pēc viltotajiem prezidenta vēlēšanu rezultātiem. “2020. gads – tās ir mācības, mācības un vēlreiz mācības. Tas skāra visus mūsu valsts darbības virzienus, tostarp arī Valsts drošības komiteju,” uzsvēra Lukašenko. “2020. gadā un pēc tam mēs ieraudzījām savus trūkumus, atklājām arī vājās vietas. Tās ir jālikvidē. Un tas ir jādara pirmām kārtām.”

Par Lukašenko pārtapšanu no "jaunas vēsmas" sološa populista līdz diktatoram, kas par katru cenu turas pie varas, skatiet 2024. gadā tapušajā filmā.

70 gadus vecais Lukašenko pie varas ir jau kopš 1994. gada 20. jūlija, kad uzvarēja pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās Baltkrievijā, solot pārmaiņas. Šajās vēlēšanās viņš pieveica pirmo neatkarīgās Baltkrievijas prezidentu Staņislavu Šuškeviču un pirmo premjerministru Vjačeslavu Kebiču. Pēc tam Lukašenko vadības stils kļuva aizvien autoritārāks, 1995. gada referendumā viņš ieguva papildu pilnvaras, kā arī piešķīra krievu valodai valsts valodas statusu un nedaudz pārveidotā veidā atjaunoja padomju laiku valsts simboliku.

Deviņdesmitajos gados Lukašenko radikāli apkaroja opozīciju, iesaistot arī tā dēvētos “nāves eskadronus”, kad mēdza bez pēdām pazust vairāki pazīstami opozīcijas pārstāvji, tostarp kādreizējais iekšlietu ministrs Jurijs Zaharanka, kādreizējais Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Viktars Hančars un opozicionārais politiķis, uzņēmējs Anatols Krasauskis, kuri apsūdzēja Lukašenko referenduma rezultātu viltošanā un pazuda 1999. gada 16. septembrī Minskā, kā arī Krievijas sabiedriskās televīzijas kanāla ORT žurnālists Dmitrijs Zavadskis, kurš pazuda 2000. gada 7. jūlijā Minskas starptautiskajā lidostā.

Bijušais Galvenās izlūkošanas pārvaldes virsnieks Vladimirs Borodačs intervijā “Radio Svoboda” 2012. gadā paziņoja, ka viņus nolaupīja Lukašenko “nāves eskadrons”, Zaharanku spīdzināja, lai izsistu atzīšanos valsts apvērsuma plānošanā, pēc tam nošāva un līķi sadedzināja krematorijā. Savukārt 2019. gada decembrī “Deutsche Welle” publicēja dokumentālo filmu, kurā bijušais Baltkrievijas Iekšlietu ministrijas specvienības loceklis Jurijs Garavskis apstiprina, ka tieši viņa vienība nolaupīja un nošāva Zaharanku, bet pēc tam arī Hančaru un Krasauski.

Pēc tam Lukašenko bez problēmām uzvarēja vēl četrās prezidenta vēlēšanās, līdz 2020. gada 9. augusta vēlēšanās sadūrās ar nopietnu opozīcijas konkurenci, par spīti Centrālās vēlēšanu komisijas centīgajai kandidātu atsijāšanai, dažu kandidātu ieslodzīšanai vai piespiedu emigrācijai, kā arī armijas vienību ievešanai Minskā un interneta slāpēšanai. Kad pasludināja Lukašenko pārliecinošo uzvaru pār opozīcijas kandidātu Svjatlanu Cihanousku, Baltkrievijas pilsētās sākās masu protesti, kuru brutālā apspiešanā iesaistīja gan OMON vienības, gan armiju, bet paša Lukašenko inaugurācija notika slepenības apstākļos. Pati Cihanouska bija spiesta emigrēt no Baltkrievijas, līdzīgi bija spiesti rīkoties arī daudzi citi opozīcijas pārstāvji, lielākoties atrodot patvērumu Polijā.

Atriebjoties kaimiņvalstīm par opozīcijas atbalstīšanu, 2021. gadā Lukašenko sāka veicināt migrantu masveida ievešanu no Tuvajiem Austrumiem, lai viņus nogādātu pie Polijas robežas, kur to vardarbīgie pūļi ilgstoši centās ielauzties Polijas teritorijā, bet pēc tam regulāri centās iekļūt arī Lietuvā un Latvijā.

Eiropas Savienība, ASV, Lielbritānija, Kanāda, Ukraina un vairākas citas valstis neatzīst Lukašenko par likumīgo prezidentu, viņš kopā ar vairākām citām amatpersonām ir iekļauts sankciju sarakstos.