Spoguļošanās svešā spogulī. "Dzintara pusē" režisors Uģis Olte

Raidījums „Dzintara pusē” ir daļa „Rīga 2014” programmas tematiskās līnijas „Dzintara ādere”. Kā nešaubīgi liecina tās nosaukums, uzmanības centrā Baltijas jūras medainais dārgums – dzintars. Tomēr ne tikai – arī viss, kas jaunatklāts, kas talantīgs un unikāls, kas pasauli pārsteidzošs. Dzintars tam ir labs un precīzs simbols, turklāt ar pamatīgu vēsturisko un arī ģeogrāfisko bagāžu, ko tad 12 sēriju garumā centīsies izpētīt raidījuma veidotāji un vadītāji.

„Dzintara pusē” jau pieteica „Dzintara āderi” arī „Rīga 2014” programmas atklāšanā Rīgas Centrāltirgus Zivju paviljonā, kur saimniekoja Gustavs un Marta, savukārt Uģa veidotais videomateriāls uz paviljona sienas palicis mazāk ievērots spožās janvāra saules dēļ. Tāpēc vispirms – neliela iepazīšanās ar dzintara dzimšanu. Video autori – Uģis Olte, Lāsma Lagzdiņa.

Līdzīgi kā vēl viens Vides filmu studijas veidotais seriāls – Latvijas jaunatklāšanas raidījums „TE”, arī „Dzintara pusē” ir mēģinājums ieraudzīt no jauna kaut ko jau sen it kā labi zināmu, izaicinājums stāstīt tā, lai klausītājam nebūtu „šo es visu jau kaut kur esmu dzirdējis” sajūtas.

„Manas paaudzes cilvēkiem, tiem, kuri piedzimuši un uzauguši padomju laikā, ar dzintaru ir aizspriedumiem pilnas attiecības.

Mums apkārt bija tik daudz bezgaumīgu izstrādājumu. Visas pasaules dzintara krājums galvenokārt ir bijušās Padomju Savienības teritorijā, skaidrs, ka tās mantas netrūka un no tās darināja visu, ko vajag un nevajag, sākot ar Ļeņina portretiem un glezniņām. Dzintars mums ir tik muļķīgā veidā bērnībā rēgojies acu priekšā – uz lakotiem, tizli brūniem koka dēlīšiem, tāpēc ir priekšstats, ka tas ir materiāls, kas piestāv omēm. Un te nav runa tikai par valkāšanu. Tāda kā vietējā vērtībiņa, krelles jau darina, bet tā īsti „pavilkties” nevar,” Uģis Olte neslēpj, ka arī viņa pirmā reakcija tāda bijusi – īsti negribas un nav skaidrs, no kura gala ķerties klāt.

Tomēr līdzējusi pārslēgšanās no aizspriedumainajām atmiņām uz domām, kas varbūt bijušas cilvēku prātos pirms simtiem un tūkstošiem gadu, par dzintaru kā maģiskām īpašībām apveltītu materiālu, saules akmeni, kaut ko, kas radies no dzīvā. Raidījuma veidotāji sapratuši, – šodienas priekšstats ir tikai īsā laika posmā pabendējies un vajag to vienkārši aizmirst.

„Mēs sākām domāt, ko īsti tas nozīmē, – senie romieši no mums dabūja dzintaru, mēs no viņiem ieguvām kaut kādus labumus? Nu negāja neviens līdz Romai 3000 kilometru, un neviens nenāca arī pretējā virzienā ar kokosa šķiedrām padusē. Dzintara ceļa trase bija dažādu kultūru koridors, kur tās savā starpā varēja „apmaisīties”. Dzintara ceļa dēļ Baltijas teritorija vispār tika iezīmēta kartē, tā bija pasaules mala, kur romiešiem nešķita, ka būtu vēl kas darāms. Tas viss bija kā forsēta labuma apmaiņa, un mainīšanās ar materiālām lietām tolaik bija vienīgā iespēja arī mainīties ar savu pasaules redzējumu.”

„Tā arī ir mūsu vadlīnija – mēs dodamies ar dzintaru rokā, varbūt saņemt pretī kādu labumu, bet drīzāk tas ir iemesls piesēst pie galda un uzsākt sarunu.”

Tāpēc svarīgi saprast, ka „Dzintara pusē” 12 sērijas nebūs tikai stāsts par dzintaru vien. Raidījuma fokusā būs stāsts par kontaktiem, kādos mēs nonākam dzintara dēļ. Kā latvietis sastop kādu svešinieku, kurš, piemēram, līdzīgi kā viņš ābolus, audzē vīnogas, un kā viņš sajūt savu zemi. Stāsts būs par komunikāciju, par spoguļošanos svešā spogulī.

Pirmā raidījuma stāsts sākas Imanta Ziedoņa „Dzintarainajā pasakā” un „pēdējā hektārā Latvijas” – tā raidījuma veidotāji nosaukuši Lietuvas pierobežu, Nidu. Turienes pludmale ir pirmais punkts, kur ekspedīcija piestāj un sāk izpēti.

„Esmu mēģinājis meklēt dzintaru Jūrmalciemā un atradis vienu mazu kriksīti. Tad arī sapratu, ka dzintars ir visai darbietilpīga „štelle”. Savukārt Lietuvā jau ir tik daudz tās mantas. Bet tad mēs nokļuvām Krievijā, Kaļiņingradas apgabalā, kur dzintaru kāš vienkārši no zemes ārā – tā, ka 60 metru dziļumā vienā kubikmetrā zilā māla ir iekšā četri kilogrami dzintara. Tā jau industrija, nevis pūlēšanās starp akmentiņiem ieraudzīt, kā iemirdzas dzintara gabaliņš.

Tad man arī salūza līdzšinējais priekšstats par dzintaru. Tad ieraudzīju, ko ar to dzintaru iesākt, ka tās nav tikai senilas rotaslietas.

Dzintars var būt arī skaists, turklāt skaists arī neapstrādāts. Turklāt katrs dzintara gabals ir unikāls – par katru no tiem ir savs stāsts – par skudriņu, zirneklīti, spārīti, stāsts par gaisa burbuļiem, kas, putās sakulti, iestrēguši dzintarā. Tas tikai apliecina, ka mums nav nekādu tiesību pret dzintaru izturēties tikai kā pret izejvielu.”

No Kaļiņingradas, kur atrodas 95% pasaules dzintara, turpmākās sērijās ekspedīcija sekos dzintara gaitām Polijā, kas vēsturiski ir starpnāciju sakaru krustpunkts, tad dzintaram Austrijā, kas savukārt ir tālākais punkts, līdz kuram bija nokļuvuši romieši. Tālāk ekspedīcija dosies uz Ungāriju, Slovēniju, arī uz Itāliju – sava laika pasaules centru ar attiecīgi visu kultūrvēsturisko smagumu un dzintara lomu tajā. Savukārt ar ideju par arābu kuģotājiem, kas savulaik savu kuģošanas prasmju dēļ veiksmīgi prata ceļot pāri Arābijas jūrai, filmētas raidījuma epizodes Indijā. Šajā zemē, no kuras nākuši visvairāk eiropiešiem iekārojamie un pret dzintaru maināmie labumi – garšvielas, tēja, kafija, noslēgsies „Dzintara pusē” raidījumu cikls.

„Kādreiz, lai nokļūtu no šejienes līdz Indijai, vajadzēja, iespējams, visu cilvēka mūžu, tagad to var paveikt, 14 stundas pasēžot lidmašīnā. Tas nozīmē, ka pasauli var apgūt lielos triepienos un ļoti viegli. Par to noslēguma sērijā runās arī Gustavs un Marta, sēžot Bengalūru pilsētas noslogotākajā krustojumā,” par dzintara pirms simtiem un tūkstošiem gadu apceļoto pasauli mūsdienās noslēdz Uģis Olte, bet uz pēdējo nenopietno jautājumu par mākslas filmu ar dzintaru galvenajā lomā viņš iezīmē šādu ainu: „Man patiktu domāt, ka tās dzīvās radības, kas iestrēgušas dzintara gabaliņos, nemaz nav beigtas. Tās ir tikai novērotāja pozīcijā – tās nevar ne nomirt, ne arī dzīvot, bet ar miljoniem gadu senu pieredzi un zināšanām.”

Sadarbībā ar "Rīga 2014"/Foto: Kaspars Garda