Garšīgi izstāstīt stāstu. Saruna ar kinorežisoru Mārtiņu Graudu

Otrdienas pēcpusdiena, mānīgi pavasarīgs – ir tikai februāris. Rīgas Daugavgrīvas vidusskola – tipveida padomju gadu balto ķieģeļu celtne. Gandrīz visi soli ģeogrāfijas kabinetā aizņemti. Tur pulcējušies jaunieši, kas pieteikušies „Rīgas kino” nodarbībām. Tikai četri no viņiem ir Daugavgrīvas vidusskolas skolēni, interesenti ir no visas Rīgas, daži braukuši arī no Jūrmalas un Bauskas. Klasē skan gan krievu, gan latviešu valoda. Interese par kinomākslu acīmredzami integrē bez īpašas sagatavošanās un priekšnoteikumiem. Jaunieši atrāda iepriekšējā nedēļas nogalē filmēto, savukārt Mārtiņš Grauds norāda uz veiksmēm, kļūdām, labām idejām un iesaka uzlabojumus.

Apmēram tā izskatās viena no šā gada „Rīgas kino” darbnīcām jauniešiem. Tajās kinoprofesionāļi kopā ar jauniešiem mācās kopīgi stāstīt kino stāstus par Rīgas apkaimēm, kas noslēgsies ar labāko darbu izrādīšanu plašākai publikai.

Viņi šajā nodarbībā atrādīja „location scouting” – vietas izpētes uzdevumu Daugavgrīvā. Visi kopā svētdien – ārpus darba dienu nodarbībām – pirmo reizi izgājām pa rajonu apskatīties, kas apkārtnē interesants, iepazīties ar to. Šonedēļ jauniešiem būtu jāsaprot, vai tā būs dokumentālā filma, vai inscenējums. Un rajona iepazīšanai ir kaut kādā ziņā jāpasaka priekšā, ko viņi varētu filmēt.

Daudzi no viņiem Daugavgrīvā un Bolderājā ir pirmo reizi. Tāpēc tas viennozīmīgi bija interesants piedzīvojums.

Mums arī paveicās ar dienu – saulainais un pavasarīgais laiks dāvāja labu sajūtu. Tad, kad jaunieši pirmo reizi bija atbraukuši uz Daugavgrīvu, ar viņiem sarunājās urbāniste un arhitekte Evelīna Ozola, kura uzdeva jautājumu par pirmajiem iespaidiem. Daugavgrīvu viņi bija redzējuši tikai pa autobusa logu, jau dienai satumstot, un, izņemot pašus daugavgrīviešus, vērtējums nebija pats priecīgākais. Savukārt lokācijas uzdevums un svētdienas pastaiga, atvēra jauniešus. Iepazīstot rajonu, viņi jutās drošāki, un daudzi saredzēja idejas dokumentālai filmai, savukārt tiem, kuri domāja par inscenējumu, bija iespēja redzēt dažādas vides Daugavgrīvā, kurās varētu risināties viņu veidotie stāsti.

Vai šajā „kino ābeces” stadijā var sajust, kuri no jauniešiem „jūt drēbi” un varētu kļūt par profesionāļiem?

Jā, noteikti. Jāņem gan vērā, ka tās ir tikai astoņas deviņas nodarbības – labākajā gadījumā varam vispārīgi pastāstīt par kino veidošanu un to, kam būtu jāpievērš uzmanība, stāstot stāstu vizuāli. Mazākais, ko varam, ir radīt interesi, un pēc šīm nodarbībām viņi būs labāki kinoskatītāji, iejūtīgāki pret vietējo kino [smejas – red.]. Bet tas var būt arī labs starts jaunietim, kas domā saistīt turpmāko dzīvi ar šo jomu. Tur ir…, grūti pateikt vai to var saukt par talantu, bet ir atsevišķi jaunieši, kuriem ir laba izpratne par to, kā veidot kino.

Tas ir vizuālais treniņš, kaut vai meklējot filmēšanas vietas, saprast, kur varētu raisīties stāsts. Fotografējot arvien vairāk tiek pievērsta uzmanība lietām, ko ikdienā neievēro – detaļām, faktūrai. Tas viss vēlāk palīdz. Labāk iemācāmies stāstīt stāstus arī viens otram. Iemācāmies tikt vaļā no liekā, saprotam, kas ir būtiskais, kā „garšīgi” izstāstīt stāstu, un tas noder kaut vai sarunvalodā. Esmu pārliecināts, filmēt vai fotografēt ir veselīgi – pirmkārt, pastaigājies svaigā gaisā [smejas – red.], un galvai tas arī ir svarīgi.

Nodarbībā aicināji jauniešus fotografēt un skatīties labu kino. Vai ir iespējams arī tīrradnis šajā jomā, kas bez īpašas pieredzes un zināšanām, jau paņemot kameru rokās, spēj radīt šedevrus, un otra galējība – vai, pārāk aizraujoties ar citu darbu vērošanu, neizpaliek pašam savs rokraksts un ir tikai kopēšana?

It kā tās ir divas galējības. Tajā posmā, kurā patlaban ir „Rīgas kino” nodarbību jaunieši, kopēt ir labi. Tas ir tāpat kā mūzikā, kad jauna grupa, meklējot savu stilu, spēlē to, kas patīk. Līdzīgā veidā ir jāmeklē fotodarbi un fotomākslinieki, un jāmēģina šie darbi atkārtot. Pats savulaik mācījos no Antona Korbeina [Anton Corbijn. Slavens nīderlandiešu fotogrāfs mūzikas video un filmu režisors. Grupu „Depeche Mode” un „U2” vizuālā tēla veidotājs jau 30 gadu garumā – red.] bildēm, tāpēc, ka man patika „Depeche Mode”.

Bet tas bija sākumā, vēlāk nāca klāt brīnišķīga vizuālā valoda, gribējās līdzināties „Depeche Mode” puišiem un mēģināt iekadrēt draugus fotogrāfijās, kā ir Korbeina bildēs.

Tā ir kaut kāda vizuālā mācība. Tāpēc kopēt sākumā vajag, par to esmu absolūti pārliecināts. Bet – vai „mežā audzis” cilvēks var radīt interesantu kinodarbu? Jā, noteikti. Tie, protams, ir atsevišķi gadījumi, katrs unikāls un ļoti individuāls.

Ne velti savulaik leģendāri bija Hardija Lediņa gājieni uz Bolderāju kā uz citu vidi. Pastaiga pati par sevi ir lieliska. Daugavgrīva un Bolderāja ir unikālas vietas, raugoties no kinematogrāfiskā viedokļa. Tur ir dzelzceļš, Buļļupe, Daugava, jūra, bāka, osta, garš mols, garām divas reizes dienā peld milzīgs kuģis, šķūnīši, kas var būt interesanta vieta, nevis radīt sajūtu, ka viss ir nolaists, ir padomju laika „hruščovkas” ar savu māju ritmu. Turklāt cilvēki tur ir sirsnīgi.

 Mūsu gājienā pa rajonu arī man bija līdzi fotoaparāts, un ar lielu prieku fotografēju šo apkārtni, atradu sev interesantas lietas, ko iepriekš nebiju zinājis.

Es pats Daugavgrīvā biju… varbūt pirms septiņiem, varbūt pat 10 gadiem. Tur jūras krastmala ir savā veidā unikāla. Tur atpūšas gan „rajoniņš”, gan „pilsēta”… Martinam Parram [Martin Parr. Britu fotogrāfs, fotožurnālists, vairāku fotoprojektu, kas dokumentē provinces un priekšpilsētu dzīvi Lielbritānijā, autors – red.] tur būtu ko darīt.

Vietējie stāstīja, ka pavasarī, kad ir pirmās saulainās dienas, uz Daugavas rietumu mola parādās amatierfotogrāfi, kas fotografē savas meitenes… Viņu ir masām, un fotoaparatūra arī visdažādākā – no tālruņa līdz specializētām kamerām. Tas, manuprāt, ir kaut kas sirsnīgs un iemūžināšanas vērts.

Vēl ievēroju mikrorajoniem raksturīgos pusaudžu vēstījumus savām simpātijām uz māju sienām. Tas ir zināms fakts, ka Daugavgrīvā un Bolderājā vairāk dzīvo krievu valodā runājošie, un viņiem tā sirds ir plašāka, un, ja viņi lūdz piedošanu…. Redzi, ka tādā pusaudža rokrakstā milzīgiem burtiem ir rakstīts „прости” (piedod – latv.), „люблю” (mīlu – latv.), vai arī unikāls bija uz trotuāra „доброе утро, милая” (labrīt, mīļā – latv.), zem tā ar citu krāsu „сука Маша” (kuce Maša – latv.) Tur momentā rodas stāsts. Domas raisās. Un šī ir vēl viena papildu vērtība „Rīgas kino” nodarbībām, ka pat sev iegūstu daudz jaunu ideju. Mācos arī komunicēt ar jauniešiem.

Daugavgrīva tev ir atklājums. Kādas Rīgas apkaimes tev vēl šķiet valdzinošas?

Zini, jebkura vieta, kur sen nav būts. Veidoju „Rīgas kino” reklāmas klipus, kas tapa arī savā ziņā kā mācību materiāls nodarbību dalībniekiem, kam būtu vērts pievērst uzmanību savā rajonā. Filmējot nonācu Pļavniekos, kur biju fotografējis pirms astoņiem gadiem. Mani pārsteidza tas, cik tur ir sakopts.

Mēs dzīvojam savā vidē, pārvietojamies pa vektoru: mājas – darbs – vieta, kur atpūšamies, un nemaz tik daudz neizbraucam ārpus tā. Tagad ir pavasaris, un ir forši doties gājienos uz Vecmīlgrāvi vai Daugavgrīvu ar termosiem un sviestmaizēm. Tā ir burvīga lieta.

Vairāk par „Rīgas kino” nodarbībām lasi www.rigaskino.lv. Nākamā darbnīca gaidāma martā, Purvciemā. To vadīs kinorežisors Dzintars Dreibergs. „Rīgas kino” ir iekļauts „Rīga 2014” programmas tematiskajā līnijā „Ceļu karte”. 

Sadarbībā ar "Rīga 2014"/Publicitātes foto