Dzīvot sāpēs vai mirt? Vai Latvija ir gatava eitanāzijas legalizēšanai

Eitanāziju ir neārstējami slimu pacientu pašnāvība ar ārsta palīdzību, proti, viena injekcija izraisa ātru un nesāpīgu nāvi. Tā ir legalizēta Nīderlandē (bērniem no 12 gadu vecuma), Luksemburgā (tikai pieaugušajiem), Beļģijā (nu jau arī mazgadīgajiem). Arī Šveicē ārstiem atļauts sniegt palīdzību nedziedināmiem pacientiem, kas nolēmuši beigt savu dzīvi, taču pati eitanāzija nav atļauta.

Ilze: mans bērns negribēja mirt

Kamēr pašam vai tuvajiem cilvēkiem nav jāpiedzīvo neciešamas sāpes, par eitanāziju var runāt tikai abstrakti. "Kas Jauns Avīze" uz sarunu aicināja Ilzi, kuras dēls cietis no smagas slimības. Ilze no savas pieredzes saka – par pieaugušo eitanāziju jautājums varētu būt diskutējams, bet par bērniem – noteikti ne.

“Mans dēls nomira pirms pusotra gada, viņam bija muskuļu atrofija smagā līmenī, taču bija pie skaidra saprāta. Lai arī viņš bija piekalts pie gultas un ne reizi vien mocījās neciešamās sāpēs, viņš saprata, kas notiek, un ne mirkli nevēlējās nomirt. Dēls daudz lasīja un teica, ja būtu dzīvojis padomju gados, noteikti jau sen būtu nospricēts, to viņš teica ar sašutumu,” pārdzīvojumos dalās Ilze.

Viņas dēlam bija pusaudzim papildus muskuļu atrofijai bija radušies arī kaulu izgulējumi, un sāpes ik dienu remdēja medikamenti. Lai gan Ilze zināja, ka glābt dēlu vairs nebūs iespējams, cerība palika vienmēr. “Esmu runājusi ar daudziem vecākiem par eitanāziju, un mēs vienmēr esam nonākuši pie viena secinājuma – es negribu, lai bērns nomirst, es tikai gribētu tā, lai viņam būtu labi, bet ne ar eitanāziju. Nāvei jānotiek dabiski, pat krīzes mirkļos un vislielākajās sāpēs manam dēlam nebija vēlmes nomirt,” atklāj Ilze.

Mūsdienās ir zāles

“Domāju, ka tas, kas pieņemts Beļģijā, ir bezjēdzīgi, jo bērnam pašam ir jādod piekrišana, vai ārstam izbeigt viņa mocības ar vienu injekciju. Tātad bērnam jābūt spriest spējīgam, un es no pieredzes varu teikt, lai arī kādas būtu sāpes, šādi bērni negrib mirt. Taču tie, kuri atrodas visbezcerīgākajā situācijā, nespēj savas vēlmes pat izteikt. Tagad ir daudz dažādu medikamentu, kas atvieglo sāpes, un ar eitanāzijas legalizēšanu zustu jēga mūsdienu medicīnai,” uzskata Ilze.

Tiem, kuri ir par eitanāziju, Ilze saka: “Vispirms vajadzētu paskatīties uz saviem veselajiem bērniem, un, ja pēkšņi notiktu smaga avārija, zustu visas cerības un bērns mocītos bezcerīgās sāpēs, tad lai viņi pasaka, vai būtu gatavi atļaut sava bērna eitanāziju.”

Ārsts iesaka pagaidīt 20 gadus

Bērnu ārsts, pazīstamais reanimatologs Pēteris Kļava atklāti atzīst: “Esmu par eitanāziju, jo cilvēkiem ir tiesības nomirt, tā ir tikai civilizētas sabiedrības metode konkrētā situācijā.” Viņš ir par eitanāzijas legalizāciju arī Latvijā, tikai noteikti ne tagad. Pēc ārsta domām, tas ir jautājums, kas jāizlemj profesionāļiem, nekādā ziņā ne sabiedrībai.

“Pēc manām domām, eitanāzija Latvijā patlaban nav vēlama, jo mūsu izglītības, morāles līmenis ir ļoti zems, tāpat arī sociālā aprūpe. Tik ekonomiski neattīstītā un juridiski pērkamā valstī šis jautājums ir ļoti bīstams. Par to varēs spriest pēc gadiem divdesmit, vispirms jāattīsta ekonomika valstī un jāuzlabo paliatīvā un sociālā aprūpe. Lai par eitanāzijas ieviešanu vispār runātu, vajadzīga nauda,” teic Kļava.

“Daudzās attīstītās valstīs ļoti daudz naudas tiek ieguldīts grūtniecības izpētē, lai nepieļautu smagu slimu bērnu dzimšanu. Vispirms ir jāsakārto šis jautājums, un tad varēsim runāt par eitanāziju.”

Kļava piekrīt, ka ir tikai loģiski, ka māmiņa, kurai ir smagi slims bērns, nekad neteiks – esmu par eitanāziju. Taču viņš atzīst, ka, redzot, kā bērni cieš no sāpēm, drīzāk ir jārunā, vai ir humāni uzturēt tik milzīgas ciešanas? “Tikpat labi varētu teikt, ka arī aborts ir eitanāzija. Kāpēc tas ir atļauts? Šajā gadījumā māte lēmumu pieņem vienpersoniski.”

Baznīca atgādina baušļus

Kategoriski pret eitanāziju, kā jau pret jebkuru pašnāvības veidu, ir baznīca. Tā vadās pēc Dieva likumiem, un tajos teikts: “Tev nebūs nogalināt.”

Olaines evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Oskars Skrodelis atgādina, ka latvieši pēc savas dabas ir diezgan konservatīvi. “Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, un ētikas apsvērumu dēļ eitanāziju nevajadzētu atļaut, bet visam ir savas robežas,” spriež garīdznieks.

Skrodelis atzīst, ka ir arī pasīva eitanāzija, kad vienkārši tiek pārtrauktas ārstniecības metodes vai tās ir ierobežotas. Ja sirdzējs cieš mokpilnas sāpes un tās remdē, palielinot zāļu devu, sirds var neizturēt, un viņš nomirs. Vai arī tā uzskatāma par eitanāziju?

Skrodelis atzīst, ka jautājums ir daudzpusīgs, jo mūsdienu medicīna uztur cilvēku pie dzīvības dažādo veidos, kamēr senāk pacients sen būtu nomiris. Skrodelis eitanāzijas jautājumu pētījis arī savā maģistra darbā un nonācis pie secinājumiem, kurus nevar saukt par baznīcas oficiālo viedokli.

“No kristīgā viedokļa eitanāzija kā viens no cilvēka dzīves noslēguma jautājuma risinājumiem ir ētiski nepieņemama un noraidāma, jo tā ir uzskatāma par iejaukšanos mūsu Radītāja kompetencē. Ārstēšanas pārtraukšana ir morāli pieņemama tad, ja to nedara ar nolūku nonāvēt pacientu,” savā darbā minējis Skrodelis.

Ar badastreiku pieprasa eitanāziju

Kamēr Latvijā nav pat sāktas nopietnas diskusijas, 2012. gadā Beļģijā reģistrēti 1432 eitanāzijas gadījumi – par 25% vairāk nekā gadu iepriekš. Tajā pašā gadā Nīderlandē šādā ceļā no dzīves šķīrās teju 4000 slimnieku. Vairākums sirga ar neārstējamu vēža formu un bija vecāki par 60 gadiem.

2009. gadā Beļģijā 93 gadus veca flāmiete pat sāka badastreiku, pieprasot eitanāziju. Pirmā pasaules kara laikā dzimusī Amēlija van Esbena jau sešus gadus dzīvoja veco ļaužu patversmē, viņa vairs nespēja kustēties, bija gandrīz zaudējusi redzi, sūdzējās par vientulību un nogurumu no dzīves. “Vienīgais, kas varētu padarīt mani laimīgu, ir nāve,” paziņoja sirmgalve. Saskaņā ar Beļģijas likumiem viņas lūgumu nevarēja izpildīt, jo “cilvēkam jābūt neārstējami slimam un jācieš neizsakāmas mokas”. Tomēr pēc desmit badošanās dienām sirmā kundze panāca savu, un mediķi viņai palīdzēja pārtraukt šīs zemes gaitas.

Lielbritānijā šis aiziešanas veids nav legalizēts, taču 2002. gadā pilnībā paralizēta sieviete ieguva Londonas Augstās tiesas atļauju izdarīt pašnāvību. Viņa nevarēja pat patstāvīgi elpot, un pēc 43 gadus vecās pacientes lūguma ārsti atslēdza dzīvības nodrošināšanas sistēmu, ļaujot mierīgi nomirt miegā.

Ļoti iespējams, ka atbalsts eitanāzijai ir maksājis dzīvību Nīderlandes bijušajai veselības ministrei Elsai Borstai – viņa sekmēja pasaulē pirmā šāda likuma pieņemšanu 2001. gadā. Februārī 81 gadu veco Borstu atrada mirušu viņas garāžā, visticamāk, nogalinātu. Eksperti secinājuši, ka nāvi izraisījis savainojums.

Kas Jauns Avīze, Foto: All Over Press