Augošais aizsardzības budžets daudzus gadus bijusi vien izlikšanās
Ilgus gadus augošais aizsardzības budžets bijusi vien izlikšanās un patiesībā augstākais punkts – 1,6 procenti no iekšzemes kopprodukta, kas tika sasniegts 2008.gadā, tika panākts, iekļaujot miljoniem eiro lielus izdevumus, kuri būtībā ar aizsardzības nozari nebija tieši saistīti. Latvijas Televīzijas raidījums “de facto” ziņo, ka kā izdevumi aizsardzībai definēta pat radiolugas iestudēšana un literāru darbu izdošana.
Kopš Latvijas iestāšanās NATO, desmit gadu laikā aizsardzības budžets gan audzis no 133 miljoniem eiro līdz 370 miljoniem augstākajā punktā 2008.gadā, kad it kā sasniegti jau 1,6 procenti no kopbudžeta. Šobrīd tie ir 225 miljoni eiro jeb 0.91% no iekšzemes kopprodukta.
Tomēr citādi procentu līkne izskatītos, ja izņemtu laukā izdevumus, kas aizsardzībai, maigi sakot, pievilkti aiz matiem. Līdz 2009.gadam aizsardzības budžetā mēģināja salikt visu, ko kaut cik varēja attiecināt uz šo nozari.
Piemēram, tilts pār Gauju Ādažos – tajā ieguldīti 3,7 miljoni eiro no Aizsardzības budžeta (2,6 miljoni latu). Bet būtībā vienīgā saistība ar aizsardzības nozari tam ir tā, ka tas ir pa ceļam uz Ādažu garnizonu.
Simtiem tūkstoši Valsts prezidenta vizīšu nodrošināšanai, miljoni Satversmes aizsardzības birojam, izdevumi Latvijas Bankas apsardzei, robežsardzei – tās ir tikai dažas no pozīcijām, ko iekļāva aizsardzības budžetā, lai tas procentuāli izskatītos pēc iespējami lielāks. Turpat vēl līdz 2008.gadam bija atrodami arī simtiem tūkstoši eiro pieminekļu atjaunošanai, radioteleskopa būvēšanai Ventspils augstskolā, atbalstīta Imanta Ziedoņa grāmatas izdošana. Un zem integrācijas NATO paslēpts pat atbalsts radiolugas “Karalis Nameitis” iestudēšanai.
Īpašas attiecības aizsardzības budžetam bija ar sportu. Ar politiķu gādību caur ministrijas kontiem pie sporta federācijām un privātiem sporta klubiem plūda dāsna naudas straume – līdz pat gandrīz pusmiljonam eiro vienam klubam gadā. Krīzes dēļ 2009.gadā šo finanšu straumi nogrieza un vairs neatjaunoja.
Paralēli tam Aizsardzības ministrija atbalstījusi 52 sporta būvju celšanu un atjaunošanu. Tiesa – lai cik paradoksāli tas neskanētu – vietā, kur ikdienā ir visvairāk karavīru – Ādažu garnizonā, sporta zāle nav atjaunota. Ārpus prioritātēm palicis arī cita, liela armijas daļa Alūksnē. Tāda tobrīd bija politiskā dienaskārtība, - šobrīd atzīst Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts.
Tomēr plašā interpretācija par aizsardzības izdevumiem piemitusi ne tikai Latvijas politiķiem. Piemēram, Francija aizsardzības pozīcijās integrēja savu žandarmēriju. Līdz ar to līdz 2008.gadam valstu faktiskie izdevumi aizsardzībai ir grūti salīdzināmi.
“Līdz zināmam brīdim mēs varējām izmantot šo veco [NATO]definīciju, lai pierādītu, ka tas [izdevumi] atbilst definīcijai. Bet es domāju, ka šī veselas virknes valstu radošā uzvedība, ieskaitot dažādas lietas aizsardzības budžetā un procentā, noveda pie tā, ka šī definīcija tika sašaurināta, lai ļoti precīzi pateiktu, kas tad var tikt ieskaitīts un kas nevar,” saka Jānis Sārts.
Nu jau piecus gadus no aizsardzības budžeta visi iepriekšminētie izdevumi ir laukā. Šobrīd bez Aizsardzības ministrijas un tās iestāžu, un Nacionālo bruņoto spēku budžeta, pozīcijā no kuras rēķina procentuālo ieguldījumu kopējā drošībā, ir vien kiberdrošības aģentūra “CERT”, kā arī Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra, Jaunsardze un izdevumi Valsts prezidenta sargāšanai, bet ne vairs komandējumu un citu tēriņu apmaksa.
Šobrīd, kad atkal skan solījumi palielināt budžetu, armija gaida jaunas bruņumašīnas, cer attīstīt Speciālo uzdevumu vienības spējas un inženiertehniskās spējas. Tomēr pa šo laiku armiju cits pēc cita pamet desmitiem labi apmācītu karavīru. Daudzi jaunu darbu meklē atalgojuma dēļ. Kopš 2009.gada, kad karavīru algas tika samazinātas vidēji par 100 līdz 300 eiro mēnesī, atpakaļ pielikti vien desmit eiro. (Pulkvedim vidēji mīnus 324 eiro, kapteinim ~ mīnus 205, seržantam ~ mīnus 139 un kareivim ~ mīnus 96.) Ja naudas būs vairāk, to visupirms tomēr sola ieguldīt karavīros.
“Uz 2015.gada budžetu kā jauno politikas iniciatīvu, kas vērsta uz to, lai karavīrus ilgāk noturētu dienestā, un tam būs pielāgoti mehānismi un papildus stimuli, lai viņam tas būtu izdevīgi,” saka Sārts.
Politiķi Krimas notikumu ēnā atkal sola aizsardzības budžetu audzēt. Šoreiz pa īstam. Vismaz tikmēr, kamēr par to runā vajadzības izteiksmē. “Tas pieaugums – līdz 2 % no IKP un katru gadu pa 0,2 procentiem ir, ja ir veiksmīgs budžeta pieaugums. Ja budžets neattīstās veiksmīgi, tad ir jāpārdomā, un tad pliki paziņojumi un sišana pie krūts 2% aizsardzībai un viss - tas var beigties ļoti slikti,” saka Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas apkarošanas komisijas vadītājs Ainars Latkovskis.
Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Valdis Zatlers nepieļauj iespēju, ka aizsardzības budžeta nepalielināšana varētu nenotikt: “Tā apņemšanās ir skaidra. Un draudu līmenis pasaulē ir pietiekami augsts, lai šeit nevaldītu populisms.”
“Vislielākais ļaunums aizsardzības budžetam būs tad, ja runās par algu pielikumiem, un karavīri paliks ārpus tā visa,” uzskata NBS komandieris, ģenerālleitnants Raimonds Graube.
Par to, ka Latvijas politiķi nepilda apņemšanos ieguldīt valsts aizsardzībā, aizrādījumi saņemti regulāri. Īpaši - sanāksmēs, kur Latvijai jāziņo par savu progresu, attīstot savas militārās spējas.
Runājot par kļūdām, kas pieļautas tērējot tieši aizsardzībai atvēlēto naudu, tiek atzīts, ka pārāk daudz pirkts ekipējums un sistēmas, kas citām valstīm nav bijis vajadzīgs, ka aprīkojums bijis pārllieku dažāds, lai kopā tas darbotos labi. Un pats galvenais – izpaliekot modernai personāla pārvaldībai, zaudēti armijai vērtīgi cilvēki.
Kasjauns.lv/Foto: Edijs Pālēns, LETA
