Inese Galante: Lai Mocarts mūs visus iedvesmo!

„Doma par to, ka festivāls jāatklāj ar Mocarta „Rekviēmu”, bija mums visiem, bet pirmā ar šādu ideju klajā nāca Ineses Galantes fonda izpilddirektore Vita Jaunzeme. Kā redzams, mūsu fondā ir ļoti radoši cilvēku,” ar smaidu saka dziedātāja, akcentējot, – varētu klausītājiem festivāla atklāšanas koncertā piedāvāt daudzus darbus, bet –

„Mocarts – tā ir harmonija, visiem saprotams skaņdarbs, tā ir mūžība un tāds gaišums!

Atklāšanas koncertā neviens nevēlas raudāt, vai ne? Mums visiem gribas nepazaudēt cerību, visi vēlas gaišumu!” Viņa savās dziedātājas gaitās pati bijusi lieciniece tam, kā, piemēram, Taizemē, nepārtraukti skanot Mocarta mūzikai, viss aug daudz ātrāk – arī dārzi un lopiņi. „Turklāt es pati neskaitāmas reizes esmu dziedājusi šo skaņdarbu, un katru reizi jūtu, ka man dvēselē kaut kas raud un attīrās, un lido...”

Lai šis episkais un brīnišķīgais skaņdarbs izskanētu, uzrunājot ikvienu koncerta apmeklētāju, Inese Galante pieaicinājusi izcilus atskaņotājmāksliniekus: diriģentu Evelīnu Pido, kuram dziedātāja uzticoties bezgalīgi un kuru sauc par „šodienas Toskanīni”, tāpat arī izcilos solistus Annu Hallenbergu, Andreasu Šāgeru un Egilu Siliņu. „Visi mani draugi piekrita uzreiz. Diriģents bija tādā sajūsmā!” atzīst dziedātāja, akcentējot, – jebkuram normālam cilvēkam gribas kaut ko darīt lietas labā; īpaši šādā projektā.

„Es pati jau daudzus gadus piedalos UNESCO un UNICEF projektos un daru to labprāt – ja vajag un varu palīdzēt ar savu piedalīšanos, tad būšu pavisam noteikti! Ja vari cilvēku labā kaut ko izdarīt, tad tas jādara. Man ir meita un nu jau trīs nedēļas arī mazdēls, tāpēc vēlos, lai viņiem te būtu labi dzīvot!”

Inese Galante ir pārliecināta, ka koncerts klausītājus varētu ietekmēt, liekot visiem sadoties rokās un sajusties kā vienai ģimenei, un padomāt par to, ka varētu ne tikai iztīrīt savu māju, bet arī parūpēties par Baltijas jūru.

 „Katram taču kādreiz ir gadījies tā, ka mājās ieviesusies zināma nekārtība, bet nav laika sakārtot, tikai tā – pa virsu. Un tad vienā brīdī saņemies un māju iztīri pamatīgi, zinot, ka nāks ciemiņi. Un pēc tam ir kāda sajūta! Es tagad runāju par sevi, bet man šķiet, ka tas attiecas uz visiem.”

Tādēļ dziedātājai, kura allaž lepojusies ar savu zemi, ko sauc par skaistāko, zaļāko un tīrāko Eiropā, vēlētos, lai tā paliek arī turpmāk. „Mums taču ir skaistākā jūra, ko daudzi diemžēl neprot saudzēt. Nesaku, ka visi, bet diemžēl ir cilvēki, kas aiz sevis atstāj mēslus. Un ir citas problēmas – jūra tiek piesārņota ar ķīmiju, un diemžēl to spēj ietekmēt tikai augstākstāvošie cilvēki un amatpersonas. Bet stāvoklis ir nopietns – kaut vai fakts, ka Baltijas jūrā sāk izzust zivju sugas…” Tāpēc koncerta dalībnieki vēlas uzrunāt cilvēkus, motivēt viņus uz rīcību: „Mana mamma stāstīja, kā bijis Latvijas laikos, – ja kāds kaut ko nometa zemē, pie viņa pienāca policists un pieklājīgi aizrādīja, ka kaut kas izkritis. Ja nācās aizrādīt otrreiz, cilvēkam bija jāmaksā soda naudu. Es gribētu, lai tagad arī būtu tāda kārtība – lai piesārņotājiem aizrāda vai nu policija, vai vismaz entuziasti.”

To sakot, dziedātāja atgādina par citviet pasaulē redzēto – ka cilvēki (gan veci, gan jauni) noteiktās dienās ņem maisus un iet pa pludmali, vācot tur citu atstātos netīrumus. „Kāpēc pie mums tā nevarētu būt?” viņa vaicā un atklāj savu sapni – ka varbūt arī pēc šā koncerta cilvēki aizietu līdz pludmalei un savāktu tur atstātos atkritumus, jo tad vismaz mēs kaut ko būtu paveikuši. „Ja kaut ko dara, kaut kas notiek. Neesmu svētāka par eņģeļiem, bet domāju, ka tā domā daudzi, un daudzi tā arī dara. Bet ir jācīnās arī par to, lai kaut kas mainītos augstākajā līmenī. Un lai Mocarts mums palīdz! Man šķiet, ka viņš labprāt mūs atbalstītu šajā projektā, jo bija cilvēks, kurš visu darīja par trīssimt procentiem un „sadega” tajā, ko darīja...”

Inese arī akcentē, ka, aicinot Latvijas iedzīvotājus iesaistīties jūras vides uzlabošanā, viņas vadītais fonds kopā ar Pasaules Dabas fondu ir izveidojuši piecu apņemšanās soļu programmu, ko arī pati cenšas ievērot.

 „Pirmajā solī cilvēkus aicinām pārdomāt, kā jūru ietekmē tas, ko ēdam un kādu sadzīves ķīmiju lietojam. Pēc tam iespējams dalīties pieredzē un iedrošināt arī citus uzlabot vidi. Tāpat Latvijas iedzīvotājus aicinām piedalīties pasākumos un kampaņās, kas palīdz jūras vides uzlabošanai.

Jāuzlabo arī vide, kurā cilvēks dzīvo un strādā. Pēdējais solis norāda, – ja ne vienmēr ir laiks un spēks, lai pats savā ikdienā ko mainītu, ir iespējams atbalstīt citus. Pati vienmēr atbalstu to, lai man apkārt būtu tīrs; šad tad noliecos un paceļu to, ko kāds cits ir nometis, vai atļaujos kādam aizrādīt par to, ko viņš izdarījis. Jo esmu atbildīga ne tikai par savu dzīvi un veselību,” – tā Inese Galante.

Sadarbībā ar Rīga 2014/Publicitātes foto