Ivars Ijabs: kaķis demokrātiskā maisā

Mēs latvieši varam būt lepni uz savu demokrātisko valsts iekārtu, kura kopš neatkarības atjaunošanas pastāv jau 35 gadus. Atgūstot neatkarību, mums zem kājām bija skaidrs ceļš – atpakaļ Rietumu demokrātiskajā pasaulē. Un šo ceļu mēs paveicām. Kaut asinis pa degunu, bet tomēr. Klupdami krizdami, atgriezāmies demokrātisko valstu lokā. Tādēļ ik gadus 4. maijā sakām paldies tiem, kas to panāca. 

Šodien demokrātija ar visiem saviem trūkumiem un priekšrocībām pie mums ir kļuvusi pašsaprotama. Tie, kas šobrīd cīnās vēlēšanu arēnā, sacenšas par mediju uzmanību un apsaukā sāncenšus, nemaz nevar iedomāties, ka varētu būt savādāk. Ka partija varētu būt viena, “pareizā”. Ka par citādu viedokli kādu varētu apcietināt vai izsūtīt. Ka skolās un augstskolās rītā vakarā skalotu smadzenes ar dogmatiskiem pātariem. Ka pie varas būtu nenomaināms, senils diktators. Īsi sakot, demokrātija pa šiem 35 gadiem varbūt nav padarījusi mūs pilnīgi laimīgus. Taču tā ir kļuvusi par mūsu dzīves sastāvdaļu.

Protams, mums netrūkst arī skeptiķu. Cilvēki ir vīlušies demokrātijā. Demokrātija nav devusi to, ko mēs no tās gaidījām, stāvot uz barikādēm. Labklājības vietā esam saņēmuši nevienlīdzību; patriotisma vietā – savtīgus aprēķinātājus; tautas varas vietā – birokrātiju un amatpersonu bezatbildību. Īsi sakot, demokrātiju savulaik esam nopirkuši kā “kaķi maisā”. Šī maisā mītošā būtne mums bija plaši izreklamēta. Tai tika piedāvātas visādas labas īpašības, par kurām iepriekš pārliecināties nebija iespējams. Turpretī tagad, iepazinušies ar attiecīgo dzīvnieku klātienē, mēs arvien biežāk pārliecināmies par savu gaidu maldīgumu. Latvijai topot demokrātiskai, mūsu kopējais saldo nenoliedzami ir pozitīvs - taču ne vienmēr tajos aspektos, kuros mēs to vēlētos, un ne tādā veidā, kā mēs to gaidījām.

Mana jaunā grāmata “Demokrātija (un ko mums ar to iesākt)” cenšas mazināt plaisu starp gaidām un realitāti. Tā populārā veidā stāsta, kā demokrātiju redz mūsdienu politologi. No vienas puses, demokrātija ir balstīta noteiktos ideālos – kā pilsoņu vienlīdzība, sabiedriskais labums un veselais saprāts. Taču, no otras puses, reālās demokrātijas bieži ir tālas no šiem ideāliem. Kā savienot mūždien mainīgo sabiedrisko domu ar saprātīgiem ilgtermiņa lēmumiem? Kā panākt vienādu svaru katra pilsoņa balsij – par spīti mantiskām un citām atšķirībām? Kā samērot partiju sāncensību un cīņu ar vajadzību atrast kopīgo? Visi šie jautājumi nevienā demokrātijā nav atrisināti pilnībā. Arī Latvijai šeit ir meklējams savs ceļš – nenoliedzot sasniegto, bet arī nemelojot sev, ka pie mums viss ir kārtībā un jāmaina nav nekas.

Grāmatā vieš skaidrību par virkni bieži uzdotu jautājumu. Piemēram, vai demokrātija noteikti ved pie ekonomiskās izaugsmes un labklājības visiem pilsoņiem? Vai demokrātijā arī pastāv “elite” un kādai tai vajadzētu būt? Ko mēs varam uzticēt saviem pārstāvjiem jeb “gudrajām galvām”, un kas būtu jālemj pašai tautai? Ko darīt, ja pilsoņi nemaz nevēlas piedalīties politikā? Kā demokrātija sadzīvo ar migrāciju un kādas problēmas tas var radīt? Un: vai demokrātijai mūsdienu pasaulē ir kādas alternatīvas? Un, ja jā, tad vai tās tiešām ir labākas?

Grāmatas pēdējā nodaļa ir veltīta Latvijas demokrātijas problēmām. Pēc politologu vērtējuma, Latvijas demokrātijas stāvoklis noteikti nav katastrofāls. Tomēr tai ir daži būtiski trūkumi – vispirms, cilvēku uzticības trūkums ievēlētajām iestādēm, un tādējādi – arī pašai demokrātijai. Visbeidzot, noslēgumā tiek piedāvātas dažas receptes iespējamiem uzlabojumiem. Neviena no tām nav brīnumnūjiņa. Taču demokrātiskā sabiedrībā vēlme uzlabot savu valsts iekārtu ir tikai saprotama un apsveicama.

“Demokrātija (un ko mums ar to iesākt)” nav grāmata politologiem vai profesionāliem politiķiem. Tiem pienāktos visu aprakstīto labi zināt jau iepriekš. Tā drīzāk ir viegli lasāma grāmatiņa tiem, kurus interesē, kā strādā demokrātija. Nevis uz papīra, bet gan reālajā dzīvē – ar visiem tās pustoņiem, pretrunām un problēmām.