“Atmiņa gandrīz pilna”! Rūdolfa Štamera multimediālo instalāciju atklās Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvā
28. maijā plkst. 18.00 Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) arhīvā un bibliotēkā – Alberta ielā 13 – tiks atklāta mākslinieka Rūdolfa Štamera multimediālā instalācija “Atmiņa gandrīz pilna”. Notikums turpina starpdisciplināro norišu ciklu “Drošības zonas un mainīgas laika līnijas”, kas pievēršas trauslajām attiecībām starp mākslas institūciju arhīviem un kolekcijām, kolektīvajai atmiņai un mainīgajai politiskajai situācijai Baltijas reģionā. Projekta kuratore – Andra Silapētere.
Atmiņa gandrīz pilna
Rūdolfs Štamers ir mākslinieks, kurš šobrīd dzīvo un strādā Parīzē un Rīgā. Savā praksē viņš bieži eksperimentē ar rūpnieciskiem un neapstrādātiem materiāliem, kā arī telpiskiem risinājumiem, lai interpretētu atšķirīgus emocionālos stāvokļus. Savos darbos, izmantojot eksistences, laika un telpas mijiedarbi kā metaforu, viņš izvērš izdomātus scenārijus, absurdus stāstus un situācijas, kas kalpo par paņēmienu arī Štamera intervencei LLMC arhīvā.
Multimediālā instalāca “Atmiņa gandrīz pilna” rosina pārdomāt – vai arhīvi, kas veidojušies pašvēstures procesā, ir objektīvi dokumenti par tagadni un pagātni, vai drīzāk subjektīvas liecības, kas ietver vēstures nospiedumus un kolektīvajā apziņā uzkrātas pieredzes, kas atkārtojās katra indivīda bezapziņā.
Instalācijas centrālais objekts ir ugunsdrošs metāla skapis, kas pārvērsts par ziņkārību kabinetu ar vienuviet sakārtotiem mākslinieka veidotiem, atrastiem, lejuplādētiem, uzņemtiem savas darbības artefaktiem. Tie ir digitāli un fiziski: video darbi, USB datu nesēji, cietie diski, fotogrāfijas, skiču bloki, pieraksti, izstāžu plakāti. Tomēr informācijas pārbagātībā identificējama nepilnība – daļa arhīva ir bojāta, atsevišķus failus nav iespējams atvērt, saturs atkārtojas, un arhīvs ir tehnoloģiski novecojis.
“Atmiņa gandrīz pilna” atspoguļo dažādas pieejas mākslinieku arhīviem un arhivēšanas principiem – institucionālā un individuālā līmenī –, kā arī mūsdienu digitālo realitāti, kad ierīces bieži ir “gandrīz pilnas”, vienlaikus uzdodot jautājumus: vai digitālā klātbūtne var garantēt kultūras atmiņas pilnīgu saglabāšanu? Ko atklāj arhīvi, kas veidojušies pašvēstures procesā? Kā un vai mūsdienu mākslinieki tiek arhivēti vēl pirms kļūšanas par vēsturi?
Norišu cikla programma
Projekta “Drošības zonas un mainīgas laika līnijas” centrā ir trīs sarunu darbnīcu cikls ar dalībniekiem no Baltijas, Centrālās un Austrumeiropas, ko papildina mākslinieku Luīzes Rukšānes, Rūdolfa Štamera un Sabīnes Šnē intervences LLMC arhīvā un bibliotēkā.
Cikla turpmākajā programmā: 4. jūnijā plkst. 18.00 – diskusija “Kā māksla un institūcijas (pār)veido vēstures zināšanas?”; 11. jūnijā plkst. 18.00 – mākslinieces Sabīnes Šnē videoinstalācijas atklāšana; sarunu darbnīca “Kā veidot kopienas un institucionālu izturību?”.
Mākslinieku intervenču kopums LLMC arhīvā un bibliotēkā būs skatāmas līdz 2026. gada 30. septembrim, no trešdienas līdz piektdienai plkst. 12.00–18.00. Apmeklējums – bez maksas.
Drošības zonas un mainīgas laika līnijas: projekta konteksts
Norišu cikla “Drošības zonas un mainīgas laika līnijas” centrā ir Latvijas Laikmetīgā mākslas centra arhīvs, kura vēsture aizsākas 1993. gadā, kad darbu sāka Sorosa Mūsdienu mākslas centrs – Rīga (SMMC-Rīga). Viens no tā darbības uzdevumiem bija vākt un izplatīt informāciju par laikmetīgo mākslu Latvijā. Pēc SMMC-Rīga darbības pārtraukšanas 1999. gadā tā funkcijas pārņēma LLMC, būtiski papildinot, pārskatot un paplašinot uzkrāto informāciju. Šodien tas ir viens no svarīgākajiem arhīviem, kas atsedz laikmetīgās mākslas procesus Latvijā, sākot no 1960. gadiem.
Pēdējā desmitgadē LLMC galvenā uzmanība ir bijusi vērsta uz arhīva kontekstualizāciju, pētot tādas tēmas kā dzimte, minoritātes, individuālā un kultūras atmiņa, kā arī vides jautājumi. Viens no veidiem, kā pārskatīt pagātni, ir izmantot laikmetīgās mākslas stratēģijas un iesaistīt pētniekus un māksliniekus no Baltijas reģiona un bijušajām sociālistiskā bloka valstīm. Tomēr savu svarīgumu šajos procesos nezaudē jautājums par ilgtspējīgas un kritiskas analīzes iespējām. Tādēļ “Drošības zonas un mainīgas laika līnijas” iedziļinās tajā, kā atšķirīgas un alternatīvas pētnieciskās, radošās un institucionālās prakses var mainīt mūsu domāšanu par zināšanu veidošanu kultūrā un mākslā un kā šie procesi tiek aktualizēti.
Rīko un atbalsta
Projektu “Drošības zonas un mainīgas laika līnijas” organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Projekta kuratore ir Andra Silapētere. Projektu atbalsta Rīgas valstspilsētas pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta departaments un Valsts Kultūrkapitāla fonds.
