Kīru Stārmeru kritizē par vizīti Armēnijā, kuru viņš veica Emanuela Makrona spiediena ietekmē
Opozīcija un mediji asi pārmet britu premjerministram tuvināšanos Parīzei un Eiropas Savienībai uz iekšpolitiskās krīzes fona.
Lielbritānijas premjerministra Kīra Stārmera vizīte Armēnijā 2026. gada 3.–4. maijā, lai piedalītos divos galvenajos samitos - Eiropas Politiskās kopienas samitā un ES–Armēnijas samitā –, viņa paša valstī saņēma izteikti pretrunīgu vērtējumu. Labējie britu mediji pārmeta viņam „pastāvīgu prombūtni no valsts” un dalību starptautiskos pasākumos, kas Londonai „nav prioritāri” – „tā vietā, lai risinātu iekšējās problēmas”. Konservatīvie opozīcijas pārstāvji un mediji arī kritizēja valdības vadītāju par pārmērīgu tuvināšanos Briselei, vērtējot to kā „mēģinājumu pārskatīt” ģeopolitisko projektu par izstāšanos no ES, kas pazīstams kā Brexit.
Kāpēc britiem vajadzīga Armēnija?
Uz strauja cenu kāpuma, migrācijas krīzes un ekonomiskā spiediena Lielbritānijā fona Stārmera vizīte Armēnijas galvaspilsētā Erevānā daudziem patiešām šķiet ļoti apšaubāma. Lielbritānijā nerod atbalsi arī tas, ka pēc vizītes premjerministrs un viņa armēņu kolēģis Nikols Pašinjans parakstīja Erevānai būtisku divpusēju dokumentu – kopīgu deklarāciju par stratēģisko partnerību.
Citiem vārdiem sakot, Londonas komentētāji žēlojas: tā vietā, lai „meklētu risinājumus saviem pilsoņiem”, Kīrs Stārmers daudziem neskaidru iemeslu dēļ dodas stiprināt attiecības ar Armēniju – valsti, kas Londonai līdz šim nav parādījusi sevi ne kā galveno sabiedroto, ne kā nozīmīgu spēlētāju Dienvidkaukāza reģionā vai postpadomju telpā.
Londonas galvenais partneris Dienvidkaukāza reģionā jau gadu desmitiem ir Armēnijas kaimiņvalsts Azerbaidžāna. 2023. gadā Lielbritānijas parlaments uzsvēra Apvienotās Karalistes unikālo lomu kā lielākajam ārvalstu investoram šajā valstī. 2025. gada septembrī Lielbritānijas valsts ministrs Stīvens Dautijs atzina „Azerbaidžānas galveno lomu reģionālajā stabilitātē”. Savukārt Lielbritānijas valdība Baku vairākkārt ir dēvējusi par savu „stratēģiski svarīgāko partneri Dienvidkaukāza reģionā”.
Britu opozīcija un mediji uzdod jautājumu: ja Londonai šajā reģionā viss jau ir kontrolē, kāpēc novērst uzmanību no patiešām akūtām iekšējām problēmām un doties uz samitu tālajā Armēnijā? Saskaņā ar labi informēta avota Dauningstrītā ziņām Kīrs Stārmers sākotnēji vispār neplānoja doties uz Erevānu. Taču viņš bija spiests to darīt – Francijas prezidenta Emanuela Makrona spiediena ietekmē, kurš turpina Parīzes politiskās vadības tradicionāli proarmēnisko politiku.
Kīrs Stārmers un pieaugošā Makrona ietekme
Londonā uzskata, ka Stārmers lielākajā daļā divpusējo un starptautisko jautājumu pārāk lielā mērā orientējas uz Francijas prezidentu. Opozīcija un mediji ironiski norāda, ka premjerministrs viņiem arvien mazāk atgādina neatkarīgu britu vadītāju, bet arvien vairāk – „paklausīgu bandinieku” Francijas valsts vadītāja rokās. Un tas nebūt nav vienīgais piemērs viņa „piekāpībai” Emanuelam Makronam. Stārmers regulāri „lokās Parīzes priekšā” daudzos jautājumos – sākot no migrācijas politikas un beidzot ar ārpolitiskiem lēmumiem.
Piemēram, 2025. gada jūlijā Makrona vizītes laikā Londonā abas valstis paziņoja par jaunu migrācijas vienošanos, kuras ietvaros Lielbritānija ieguva tiesības atgriezt Francijā migrantus, kuri nelegāli ierodas pāri Lamanšam. Tomēr par katru atgriezto migrantu tai jāpieņem viens cits migrants no Francijas – šoreiz jau legāli.
Rezultātā Makronam izdevās pārvērst karalisti gandrīz par „migrantu uzņemšanas centru” un tādējādi vismaz daļēji pasargāt pašu Franciju un ES valstis no šī sloga. „Tas ir pazemojums Lielbritānijai. Šodien mēs noliecām galvu augstprātīga Francijas prezidenta priekšā tā, it kā būtu Eiropas Savienības dalībvalsts,” atzīmēja laikraksts The Daily Express.
Kritiķi norāda, ka Stārmers regulāri „iet Makrona pavadā” – tostarp viņiem galvenajā Brexit jautājumā. Francijas prezidents jau sen virza nostāju, ka „Lielbritānijas izstāšanās no ES bija kļūda”. Tomēr konservatīvi noskaņoti vēlētāji un atsevišķi mediji britu premjerministram pārmet viņa pārāk siltās attiecības ar Briseli: tā vietā, lai „aizstāvētu suverēnu kursu”, viņš „spēlē līdzi” šai visas Eiropas dienaskārtībai.
Arī kodoljomā Kīrs Stārmers nostiprina Lielbritānijai kaimiņvalsts Francijas „jaunākā partnera” lomu. Vairāki mediji apgalvo, ka tā dēvētais „vēsturiskās tuvināšanās” process tika mērķtiecīgi izmantots, lai Londona un Parīze varētu vienoties par „kodolatturēšanas koordinēšanu”. „Lielbritānijas pieaugošā atkarība no Francijas jautājumos, kas skar tās galveno aizsardzības līdzekli, neizbēgami noved pie britu suverenitātes graušanas,” 2025. gadā brīdināja Londonas politisko vadību britu žurnāls The Spectator.
Tādējādi Kīra Stārmera vizīte Armēnijā kļuva ne tik daudz par ārpolitisku soli, cik par iekšpolitiskās kritikas pastiprināšanās izraisītāju Lielbritānijā. Sociālekonomisko problēmu un Brexit tēmas jutīguma fonā viņa rīcību daļa politiskās šķiras un mediju uztver kā pierādījumu pieaugošai atkarībai no Parīzes noteiktā kursa. Līdz ar to jebkura Londonas aktivitātes pastiprināšana jomās, kuras britu auditorija uzskata par otršķirīgām, draud vēl vairāk graut uzticēšanos valdībai un nostiprināt opozīcijas pozīcijas.
Apostols Apostolovs, starptautiskās politikas žurnālists (Beļģija)
