Uz Igauniju pie lāčiem. "Šāda iespēja katram dzīvē vismaz vienu reizi ir jāizmano!" norāda fotogrāfe Dace Spalviņa. FOTO, VIDEO
Fotogrāfe un dabas mīļotāja Dace Spalviņa jau divas reizes izmantojusi kādu visnotaļ neparastu iespēju - viņa pavadījusi nakti Igaunijas Alutaguses nacionālajā parkā ierīkotā slēpnī, no kura vērojusi lāčus to dabiskajā vidē. "Grūti aptvert tās sajūtas, ko izjūti, kad tāds milzis pastaigājas dažu metru attālumā no tevis!" Jauns.lv atzīst Spalviņa.
Dace pauž, ka šis piedzīvojums sākās pavisam nejauši - februārī viņa devās uz Igaunijas Alutaguses nacionālo parku, kas atrodas valsts ziemeļaustrumos, lai no slēpņa vērotu jūras ērgļus. "Kad uzzinājām, ka šī pati kompānija piedāvāja pavasara un vasaras mēnešos vērot mežā lāčus, es nodomāju, ka katram vismaz vienu reizi dzīvē šāda iespēja ir jāizmanto!"
Lāči Igaunijas mežos
Fotogrāfe un dabas mīļotāja Dace Spalviņa Igaunijas Alutaguses nacionālajā parkā iemūžinājusi fantastiskus kadrus.
Mednieks līdzi nenāk
Runājot par praktisko pusi, Dace norāda, ka uz meža biezoknī esošo slēpni grupu aizved pasākuma organizatore, kas vēlāk dabas vērotājus pamet. "Mēs ieradāmies pēcpusdienā, ap plkst. 15.30, un no slēpņa ārā atļauts iziet vien nākamajā dienā ap plkst. 8.00. Šajā laikā jābūt pacietīgiem, un jāuzvedas visai klusi - slēpņos ir aizliegts skaļi runāt vai trokšņot."
"Slēpņi ir tādas nelielas, no kokiem izbūvētas mājiņas, kurās iekšā ir divguļamās gultas un labierīcības. Premium numuriņos - telpas ir plašākas un tur ir arī neliela virtuvīte. Vienā slēpņa sienā ir ierīkotas tādas kā lūkas jeb ar audumu apklāts caurums. Mēs pie šīm lūkām novietojām objektīvus, lai varētu iemūžināt redzēto."
Jautāta, vai līdzi nāk arī mednieks, Dace atbild noraidoši. "Nākamajā rītā, kad slēpni pametām, mūs neviens nepavadīja un no meža bija jāizkļūst pašiem. Un tajā brīdī bija kā bija. Visu laiku acis šaudījās apkārt, jo gājam pa nelielu meža taciņu," piedzīvotajā dalās fotogrāfe.
"Viena pati es noteikti nevēlētos to darīt, bet mēs bijām tāds neliels bariņš un, ejot ārā no meža, pietiekami skaļi sarunājāmies un es jutos drošāk," atklāj Dace. "Vērojot lāčus novēroju, ka viņi ir diezgan bailīgi. Viņi reaģē uz vismazāko troksni - kad sačum koki, viņi ausās un tūlīt pakāpjas atpakaļ." Jautāta, kāda ir šādas pieredzes cena, Dace norāda, ka sākot no 135 eiro par cilvēku, atkarībā no tā, kāds slēpnis tiek izvēlēts.
"Kad lācis uz mani paskatījās - pārskrēja tirpiņas pār kauliem!"
Dace atzīst, ka slēpnis sniedza unikālu iespēju vērot lāčus no ļoti nelielas distances - tuvākie ķepaiņi viņai esot pienākuši 9-10 metrutuvumā, un no šīs attāluma bija iespējams saskatīt katru vissīkāko lāča matiņu. "Redzot to, cik viņi ir masīvi, un cik gari ir viņu nagi, kašājot ar ķepām zemi, tu izjūti lielu bijību pret šo dzīvnieku. Tās sajūtas pat grūti prātam aptvert," nosaka fotogrāfe.
"Tāpat dažos brīžos šķita, ka viņi vai nu sajuta cilvēka smaržu, vai nojata, ka mēs tur stāvam. Šajos mirkļos viņi paskatījās mums tieši virsū un tajā brīdī pār kauliem pārskrēja tirpiņas," sajūtās dalās Dace.
Fotogrāfe atklāj, ka uz lāču vērošanas ekspedīciju kopumā bijusi divas reizes. Pirmajā reizē tie esot parādījušies retāk, bet otrajā - jau neilgi pēc nonākšanas slēpnī sevi atrādījis pirmais ķepainis. Līdz vakara izskaņai kopā Dace saskaitīja astoņus dažādus lāčus. "Tā kā garlaicīgi noteikti nebija! Dienas laikā paņēmām vien nelielas atpūtas pauzītes, lai iemalkotu tēju un tad jau atkal steidzāmies pie lūkas, vaktējām lāčus un priecājāmies par viņiem."
Fotogrāfe pauž, ka no slēpņa pamanīja vairākas interesantas dabas ainas. Pirmajā viesošanās reizē pie viņiem piesoļoja lāču mamma ar trīs mazuļiem. Otrajā reizē jau mamma mazuļus bija aizdzinusi projām un tie pastaigājās paši savā nodabā. "Viņi bija tādi bailīgi - pat no putniem baidījās, kad tos saklausīja."
No ogošanas mežā lāči neatturēs
Dace norāda, ka piedzīvotais viņu saviļņojis līdz sirds dziļumiem. "Tas, ko tu esi redzējis un piedzīvojis - to tev neviens nevar atņemt. Tas paliek uz mūžu," norāda sieviete. Vaicāta, vai šī pieredze atturēs viņu no ogošanas vai sēņošanas mežā, jo, kā zināms, arī Latvijā pieaug lāču skaits, Dace smejot atbild noraidoši, tomēr uzsver, ka bijība pret ķepaiņiem viņai kļuvusi izteiktāka.
"Tagad, kad esmu viņus redzējusi klātienē tik tuvu, un esmu dzirdējusi, piemēram, kā viena mātīte rēca, atgaiņājot no saviem mazuļiem tēviņu, kā viņa skrēja un kā viņas ķepas sitās pret zemi... Un redzot, cik gari ir viņu nagi un cik šie dzīvnieki ir masīvi... Tagad es noteikti negribētu viņus satikt mežā," norāda fotogrāfe.
"Es pat negribētu viņus redzēt brīvā dabā, ja starp mums nebūtu kāda šķēršļu josla," smejot pauž Dace. Tomēr viņa tic tam, ka lāči paši cilvēkiem neuzbruktu, ja vien viņi nebūtu iespiesti stūrī, nobiedēti, vai tuvumā neatrastos viņu mazuļi. "Vienkārši cilvēkiem ir lāči jārespektē," norāda Dace.
"Domāju, ka lāči mani no sēņošanas vai došanās mežā neatturēs. Tomēr es noteikti turpmāk būšu daudz daudz uzmanīgāka un nestaigāšu pa mežu klusiņām, bet kaut ko padungošu pie sevis, vai iešu ar kādu uz mežu kopā. Galvenais, manuprāt, ir vienkārši viņus nepārsteigt nesagatavotus."
