Viena no skaistākajām vietām Latvijā ir 50 kilometrus aiz Pasaules Gala - to mums izrāda bebrenieši Viktors un Valentīna
Ar retiem izņēmumiem Latvija visa ir ļoti skaista, taču dažas vietas ļoti ieduras acīs kā īpašas. Viena no tām ir Bebrene. Ja Bebreni ievietotu Francijā vai Itālijā, tad šīs abas valstis tikai iegūtu savā skaistumā un, protams, ka iegūst arī Latvija, lai arī daudzi varbūt nav pamanījuši, ka tāda Bebrene eksistē.
Pirms gadiem desmit visticamāk arī es pats nezināju, kur ir Bebrene, taču kaut kā tā sanāca, ka šobrīd tur viesoties sanāk diezgan bieži.
Kur Bebrene atrodas? Braucot no Rīgas uz Sēlijas tālāko galu, purvā atrodas tāda pussala, kuras nosaukums ir Pasaules Gals. Bebrene ir vēl 50 kilometrus tālāk. Kaut arī patiesībā tas nemaz nav tik tālu – apmēram divarpus stundu brauciens no Rīgas. Ceļš ir skaists un braucot var vērot stirnas, dzērves un skaisto Latvijas dabu.
Sēlijas nokrāsas
Pati Bebrene pirmo reizi vēsturē ir minēta tikai 16. gadsimtā, taču vieta apdzīvota ir jau ļoti sen, visticamāk kopš akmens laikmeta. Apkārtnē ir pat divi pilskalni. Pati Bebrene paceļas tādā uzkalniņā, un tās ainavā dominē grāfu Plāteru celtā pils un baznīca, lejāk ir dzirnavu dīķis, ar restaurēto ūdens dzirnavu ēku un dīķī peld milzu karpas, ko gan laikam nevienam nesanāk izmanīt ārā, kaut makšķernieku tur nemaz netrūkst.
Par Bebreni paši bebrenieši man ieteica parunāt ar Valentīnu un Viktoru Malaševskiem. Viktors ir īsts sēlis, dzimis turpat netālu Pilskalnē, bet uz Bebreni atnācis mācīties tehnikumā un šeit arī palicis strādāt.
Savukārt viņa sieva Valentīna ir latgaliete no Daugavpils. Valentīna Bebrenē ieprecējusies, ļoti patika, ka latviska vide, sevišķi salīdzinot ar Daugavpili. Atceroties laiku, kad pārcēlās uz šejieni, Valentīna saka: “Bebrene nebija tāda sakopta, kā tagad, nebija ietves, nebija lukturu. Kad es strādāju skolā par vizuālās mākslas un kulturoloģijas skolotāju, gāju ar kurpēm uz skolu, pa dubļiem. Kamēr aizgāju, kājas jau netīras un jāvelk citas kurpes”.
Bebrene palikusi sakopta, kad bija Ilūkstes novads un to vadījis bebrenietis Stefans Rāzna, ļoti sakopis visu, piesaistot Eiropas Savienības naudu, viss attīstījies. Tagad Bebrene ir ļoti tīra un skaista. Pēc novadu reformas Bebrenieši ir diezgan skeptiski, ka apvienoti lielā Augšdaugavas novadā, un, lai arī vadītājs esot sakarīgs, bet tomēr jūtoties kā nomalē un labprāt atkal būtu paši savā mazākā novadā. Bet prieks esot par to, ka Kultūras nams tiks renovēts.
Jautāti – ko Bebrenē apskatīt, Valentīna ar Viktoru uzskaita – Pils un baznīca, kurai ir ļoti reti ārsienu gleznojumi. Akmeņupes dabas taka, arī Dvietes paliene, kur var vērot savvaļas zirgus un govis, var braukt arī ar laivām. Ir alpaku sala, kur dzīvo lamas un alpakas, kur arī tiek rīkotas ekskursijas. Sliktāk esot ar naktsmītnēm, palikt varot tehnikuma telpās un apkārtnē vēl esot dažas viesu mājas. Taču, arī līdz Daugavpilij nav pārāk tālu, nepilnas pusstundas brauciens.
Bebrene ir vieta, kur notiek notikumi
Bebrenē notiek arī dažādi notikumi pērnvasar noticis “Stirnu buks”, kā saka Viktors – tik daudz cilvēku Bebrenē droši vien nav bijis kopš akmens laikmeta un diez vai arī otrreiz vairs būs. Es gan izsaku pieņēmumu, ka Pirmajā pasaules karā, kad netālu notika lielas kaujas un Bebrenes baznīcā bija ierīkots vācu armijas hospitālis, iespējams, arī cauri gāja vēl lielāki cilvēku pūļi. Šovasar Bebrenē notikšot 3X3 nometne.
Iedzīvotāju gan Bebrenē, kā jau lielākajā daļā Latvijas mazo apdzīvoto vietu, paliek mazāk, taču prieks ir par to, ka daudz arī gados jauni cilvēki pārceļas uz Bebreni dzīvot, arī tādi, kam iepriekš ar šejieni nav bijis nekāda sakara. Esot nodibināts arī vietējais uzņēmums, kas esot veiksmīgs un nu jau tirgojot savu produkciju arī pa visu pasauli – serumnīca “Dzīvie”, kas taisa dažādu kosmētiku no dabiskām sastāvdaļām. Bebrenē apmeties arī mūziķis Rolands Ūdrītis ar ģimeni.
Prieks esot par to, ka Bebrenē joprojām ir bērnudārzs, skola un tehnikums, tikai pasta nodaļa esot slēgta un arī tuvākais pakomāts esot tikai Ilūkstē. Ir arī sava aptieka, ambulance un ģimenes ārsts. Lielākā daļa tāpēc braucot ar savu mašīnu, autobusu satiksme ir, bet varētu būt biežāka, ir jau Bebrenē veseli divi veikali, taču ir lietas, kuras nopirkt jābrauc uz Daugavpili vai Ilūksti. Valentīna ar Viktoru gan braucot ar savu mašīnu un pat nezinot, cik tad autobusa biļete maksā. Bet esot daudzi, kuri strādā Daugavpilī, bet dzīvo Bebrenē, tad gan laikam izdevīgāk esot izbraukāt ar autobusu.
Runājot par apkārtni, Viktors izstāsta, ka viens no pēdējiem pilskalniem, kas atklāts ir Bebrenes apkaimē – Valaiņu pilskalns. Paziņa esot netālu dzīvojusi un ap māju atradusi dažādas senlietas un podu lauskas, devuši ziņu arheologiem un secināts, ka tur ir vēl neatklāts pilskalns.
Uz Lietuvu pēc desām
Viktors pats ir fotogrāfs. Fotografējot jau sen, bet 16 gadus fotografē Bebreni un attēlus ievieto pašu veidotā Bebrenes mājaslapā – Mana Bebrene. Smejas, ka esot bijis pirmais, kurš izdomājis formu – mana Bebrene. Tagad jau visas ir manas – Madona, Alūksne, Jūrmala, taču Bebrene esot bijusi pirmā! Tā esot arī viena no pirmajām mājaslapām, kas uztaisīta speciāli kādai mazajai, apdzīvotai vietai. Lapu sataisījis dēls, kurš tagad dzīvo Lietuvā. Lietuva jau vispār Bebrenei ir ļoti tuvu, kādreiz visi skatījušies Lietuvas televīziju un klausījušies radio, lielākā daļa arī no tā lietuviešu valodu prot. Senāk braukuši uz Lietuvu pēc desām.
Abi smejas, ka abu profesija saistīta ar gaismu un iespējams, ka tieši tas arī savedis kopā – Viktors fotogrāfs, Valentīna gleznotāja. Tagad gan abi ir pensijā, bet Valentīna joprojām glezno un zīmē, arī pie sienas apskatāmi vairāki viņas darbi.
Par skolotāju neesot gribējusi kļūt, bet tā sanācis. Aizgājusi pēc skolas uz mākslas akadēmiju un vēlāk kaut kā sanāca nonākt Bebrenē – ieprecējusies. Nu jau Bebrenē pavadīti četrdesmit septiņi gadi.
Jautāti par iepazīšanos, abi smejas. Valentīna stāsta: “Nē nu tak cirks. Atkal nejaušības. Es mācījos tad Mākslas akadēmijā vēl. Un Bebrenē par ķīmijas skolotāju strādāja mana klasesbiedrene. Aicināja uz haltūru, uztaisīt planšetes un noformējumus. Tā sanāca, ka visa strādāšana notika pie Viktora kabinetā. Tur iepazinušies. Pēc tam sākuši sarakstīties un kaut kad jau uzaicināja.”
Viktors papildina, ka paziņa esot teikusi: “Atbrauks viena māksliniece, bet tu uz viņu neskaties, viņai jau ir nopietns draugs”. “Laikam jau nebija tik nopietns,” smejas Valentīna, “Atceros, kā Viktors pēc darba pavadīja līdz dzīvoklim, ādas jakā! Nu tāds čalis baigais! Un vēl viņam bija motocikls!” Nu un, protams, kopīgas intereses – gaisma, Viktoram fotografēšana, Valentīnai – gleznošana.”
Kāzas esot bijušas Bebrenes tehnikuma telpās. Gandrīz trīs dienas un bijis daudz, daudz viesu. Tagad pat nevarot saprast, kur viņi visi izguldīti. Kādi 80 cilvēki. Un tā Valentīna jau 47 gadus ir bebreniete.
Prieks esot, ka šobrīd pēc prezidenta Levita iniciatīvas ir nostiprināts Sēlijas kultūrnovads. Viktors saka – es pat nezināju, ka esmu sēlis. Nu nevis nezināju, bet nedomājām par to. Bija dziesma, kur sēļi brauc uz gadatirgu, bet kaut kā nedomājām, kas tie sēļi. Pats gan sēļu izloksnē īsti nav runājis, bet vecvecāki gan. Tā īstā sēļu runāšanā gan arī esot vairāk Dunavā, uz Jēkabpils pusi. Bet ļoti patīkami, ka tagad ir aktualizēta sēliskā identitāte. Atvadoties Valentīna un Viktors aicina visiem apmeklēt Sēliju un, protams, Bebreni. Nenožēlosiet! Latvija ir skaista!
