"Tālbraucēja darbs nav nekāda pasaka!" Šoferis Jānis atklāti par ikdienu uz ceļa
Tālbraucēju darbs ir viens no visgrūtākajiem un atbildīgākajiem amatiem transporta nozarē. Šie cilvēki pavada lielāko daļu sava laika uz ceļa, veicot tālākus pārvadājumus, bieži vien vairākas nedēļas dzīvojot savās auto kabīnēs un tādējādi zaudējot daudz laika, ko varētu pavadīt ar ģimeni. Bet, neskatoties uz to, ka šis darbs prasa lielu atbildību un izturību, tālbraucējiem ir arī savi izaicinājumi – no noguruma līdz sarežģītai loģistikai un grūtībām, kas saistītas ar ilgstošu prombūtni no mājām.
Šajā rakstā dalāmies ar pieredzējuša tālbraucēja Jāņa ikdienu. Jānis, kurš šobrīd pārsvarā brauc pa Zviedriju, Dāniju un Norvēģiju, stāsta par savu ikdienu, darba noteikumiem, izaicinājumiem ceļā un dzīvi, kas ne vienmēr ir viegla, taču sniedz arī daudzus interesantus mirkļus.
Tipiska tālbraucēja diena
Tālbraucēja ikdiena sākas agri no rīta, ap plkst. 6.00. Pirmais, ko dara, ir ceļšanās, pēc tam seko īss rituāls – tualetes apmeklējums un duša (ja tā ir pieejama), kafijas pagatavošana un brokastu ēšana. Pēc tam sākas darbs: "Braucam, paņemam piekabi, izkraujam, uzkraujam kravu un skatāmies, kur jānodod piekabe vai kur ved maršruts," skaidro Jānis.
Šobrīd Jānis pārsvarā brauc pa Zviedriju, un viņa ikdiena ir diezgan vienveidīga: "Es no rīta ostā vai vilcienu terminālī paņemu piekabi, braucu izkraut, tad, kad piekabe ir tukša, mans dispečers atsūta jaunu uzdevumu, un es dodos uz jaunu iekraušanas vietu. Kad krava ir uzkrauta, dodos uz galamērķi, piemēram, Stokholmas ostu. Vakarā, ja ir iespēja, apmeklēju dušu, paēdu vakariņas un dodos gulēt, gatavojoties nākamajai dienai."
Tomēr Jānis arī dalās ar saviem novērojumiem, kas attiecas uz darba kultūru Latvijā. Viņš uzsver, ka Zviedrijā darba apstākļi un noteikumi ir ievērojami stingrāki nekā Latvijā. "Zviedrijā nav vietas tādai praksei kā braukšanai ar diviem čipiem, sistēmai, kas atslēdz tahogrāfu un ļauj šoferiem apiet braukšanas un atpūtas laiku ierobežojumus," stāsta Jānis. Viņš skaidro, ka šāda rīcība Latvijā vēl pirms diviem gadiem bija aktuāla, tomēr viņš personīgi atteicās no tādas prakses, uzskatot, ka tas ir bīstami ne tikai viņam, bet arī visai sabiedrībai.
"Protams, Latvijā var nopelnīt vairāk, ja pārkāpj šos noteikumus, bet es atteicos to darīt," atzīst Jānis. Zviedrijā ir dienas atalgojums, neatkarīgi no tā, vai strādā vai nestrādā. Tāpat viņš atzīst, ka Zviedrijā sistēma ir godīgāka un visi strādā pēc vienotiem noteikumiem, kamēr Latvijā vēl ir iespēja apiet noteikumus.
Darba noteikumi un izmaiņas
Jānis norāda, ka noteikumi tālbraucējiem mainās laiku pa laikam. "Piemēram, starptautiskajiem pārvadājumiem nepieciešams otrais paaudzes tahogrāfs, kas ir aprīkots ar GPS sistēmu. Tas ļauj transporta policistiem sekot līdzi kustībai un novērst krāpšanos. Vietējiem pārvadājumiem, protams, vēl nav nepieciešams šis jaunais tahogrāfs, kas nozīmē, ka ir iespēja krāpties," viņš piebilst.
Noteikumi par darba un atpūtas laikiem ir stingri reglamentēti, un šie ierobežojumi nemainās. Saskaņā ar šiem noteikumiem trīs reizes nedēļā ir atļauts strādāt līdz 15 stundām dienā, no kurām deviņas stundas var tikt veltītas braukšanai. Jānis paskaidro: "Piemēram, 15 stundu darba dienā daļu laika pavadīt var arī atpūtā, gaidot izkraušanu vai uzkrāšanu. Bet tas viss ir atkarīgs no loģistikas un maršruta."
Turklāt trīs reizes nedēļā ir arī atļauts strādāt līdz 13 stundām, no kurām deviņas stundas var veltīt braukšanai. Ir arī izņēmumi, kas ļauj divas reizes nedēļā braukt līdz 10 stundām dienā, tomēr šādas iespējas ir ierobežotas.
Jānis uzsver, ka tieši braukšanas laiks un atpūtas laiks nav mainījies, taču tiek pastiprināti tahogrāfa noteikumi, lai novērstu iespēju manipulēt ar tiem.
Nogurums un miegs pie stūres
Tālbraucēju dzīve nav viegla. Jānis stāsta, ka viņi neatgriežas mājās katru vakaru: "Es guļu mašīnā un faktiski dzīvoju šeit. Visu nedēļu braucu, un tas nogurums ir liels. Kafija ir mana ikdiena. Palīglīdzekļus vajag, lai uzturētu sevi dzīvotspējīgā stāvoklī," viņš atklāj. Viņš uzsver, ka cilvēki, kuri saka, ka tālbraucēji tikai "sēž pie stūres un neko nedara", neapzinās, cik fiziski un emocionāli smags ir šis darbs.
"Tu sēdi pie stūres vairākas stundas bez iespējas piecelties vai izkustināt kājas. Tas ir nogurdinoši. Bieži vien jābrauc vairāk nekā četras stundas no vietas bez iespējas atpūsties. Daudzi nemaz nesaprot, cik tas ir grūti," skaidro Jānis.
Tālbraucēja darbs nav tikai sēdēšana pie stūres. "Tas ir gan fiziski, gan emocionāli grūts. Tā ir dzīve uz ceļa – ilgas stundas pie stūres, neregulāras ēdienreizes un ilgs laiks, kas pavadītas prom no mājām," piebilst Jānis. Viņš arī uzskata, ka šis darbs ir līdzīgs datorspēlei: "Tev tiek iedots uzdevums, un tu to izpildi. Kā tu esi izpildījis, aizsūti dokumentus un gaidi nākamo darba uzdevumu."
Jānis piebilst, ka viņam patīk braukt ar kravas automašīnu un tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņš šo darbu dara: "Man ir ļoti minimāls kontakts ar citiem cilvēkiem – mani var "čakarēt" tikai divi cilvēki: dispečers un priekšnieks. Tā kā esmu atbildīgs šoferis, daru to, ko man liek, un man tādi kā konflikti ir ļoti minimāli."
Interesanti atgadījumi ceļā
Runājot par interesantiem gadījumiem, kas ir notikuši ceļā, Jānis kā pirmo min avārijas, taču kā interesanto izceļ arī ceļošanu ar prāmi: "Ja prāmis ir iekļauts maršrutā un var dzīvot uz kuģa, tā ir īsta laime. Uz kuģa ir normālas ēdienreizes un sava kajīte. Tas ir pats labākais, kas var būt," viņš stāsta. "Bet kopumā tā dzīve ir diezgan vientuļa. Tu sēdi un brauc, kraujies un izkraujies, pieturies pie sava darba uzdevuma, un viss notiek pēc grafika," viņš piebilst.
Interesants ir arī Jāņa novērojums par modernām loģistikas sistēmām Zviedrijā. Viens no pārsteidzošākajiem gadījumiem bija rūpnīca, kurā strādā tikai roboti: "Tu piebrauc pie izkraušanas vietas, piereģistrējies, atver piekabes aizmuguri, piebrauc pie rampas, un robots tev pieved un uzkrauj fūri. Tas bija tāds "wow" mirklis. Cilvēks principā nav vajadzīgs."
Ilgstošs laiks prom no mājām
Dzīve ceļā ir arī emocionāli smaga, jo tālbraucēji bieži ir prom no ģimenes. "Man ir sieva un divas meitas. Tā ir nostalģija – tu zini, ka tavi bērni iet skolā, bet tu nevari viņus aizvest. Ir grūti būt prom no mājām, nokavēt dzimšanas dienas un svētkus," viņš atzīst. Jānis arī piebilst, ka šī profesionālā izvēle ir saistīta ar lielu upuri, ko viņš veic savas ģimenes labā: "Tas ir laiks prom no viņiem, un jā, tas ir grūti. Es nezinu, vai tas ir tā vērts, bet varbūt arī nav citas iespējas, jo es nezinu, vai Latvijā varētu nopelnīt tādu naudu, kādu es pelnu tagad."
Viņš norāda, ka standarta darba grafiks ir 6 nedēļas darbā un 3 nedēļas atpūtā, taču viņš pats cenšas braukt mājās uz svarīgiem svētkiem, piemēram, Ziemassvētkiem un Lieldienām: "Es cenšos būt mājās, kad ir svarīgi svētki – Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi, bet pārējo laiku es strādāju. Kā tu esi darbā, tu pelni naudu, kā tu esi mājās, tev ir tukšais periods."
Jānis skaidro, ka tas ir grūts balanss starp darbu un personīgo dzīvi, jo ir bijušas reizes, kad viņš ir prom no mājām pat 5 mēnešus: "Kad es strādāju Latvijā, mana dzīve arī bija mašīnā, bet saņēmu vismaz uz pusi mazāku atalgojumu. Tā ir cena, ko maksāju par to, ka esmu finansiāli nodrošināts. Es varu atļauties aizvest ģimeni 2–3 reizes gadā uz siltajām zemēm."
