Pašai vajag uzrāpties tai kalnā - Anna Zandberga-Šenke velta izstādi savam tētim
Par multimākslinieci Annu Zandbergu-Šenki var teikt, ka viņa allaž ir kustībā un prātā allaž jaunas idejas, kuras pati arī realizē dzīvē. Patlaban māksliniece ir aizņemta ar gatavošanos savai gleznu personālizstādei, kas būs veltītai tēta, leģendārā aktiera Valdemāra Zandberga simtgadei.
“Kas Jauns Avīze” ciemojās pie Annas Ķemeros, ģimenes privātmājā, kur jau gadu darbojas “Annas mākslas telpa” – pašas radīta mākslas galerija.
Galerija cilvēkiem
Annas galerija ir neliela, tajā ir vieta apmēram desmit cilvēkiem un ieeja bez maksas. Māksliniece pastāsta, ka savulaik kopā ar kolēģi, ikonu gleznotāju Eviju Rudzīti bijusi studija Rīgas pašā centrā. Gāja ļoti labi, bet kādā brīdī mākslinieces pagurušas, jo itin visus pienākumus veikušas pašas. “Studiju veiksmīgi pirms kovida aizvērām. Neplānoti... bet, skatoties atpakaļ, tas bija ļoti veiksmīgs lēmums. Evija palika Rīgā, savukārt mēs ar vīru Verneru nolēmām kaut ko darīt mūsmājās. Kāpēc ne galerija? Sākumā bija doma, ka tā varētu būt tikai man, ģimenei, mums pašiem, bet tad pamazām padomāju: kāpēc gan neko lielāku? Uzrakstīju Jūrmalas tūrisma aģentūrai, vai viņiem būtu interesanti, ja šeit atrastos ļoti neliela, privāta galerija. Tā arī sākās mūsu sadarbība un “Annas mākslas telpa” izveidojās kā pilnvērtīga galerija, kā sava studija, izmērā ļoti neliela, bet cilvēki var apmeklēt izstādes, kuras es rīkoju, arī paši mākslinieciski padarboties,” pastāsta māksliniece, piebilstot, ka cilvēki interesējas. “Mans formāts ir tāds: man piezvana, norunājam konkrētu laiku, kad cilvēki ieradīsies. Tad es atveru savu mākslas telpu. Interesenti bijuši no Jūrmalas, no citām Latvijas pilsētām, no Lietuvas, Igaunijas, ciemojušies arī viesi no Brazīlijas, Portugāles, Spānijas, Nīderlandes, Indonēzijas. Bija pat viens mākslinieks no Haiti. Man mākslas galerijā ir atsauksmju grāmata, tur ierakstīti ļoti jauki vārdi. Galerijas telpā maksimāli ietilpst desmit cilvēku. Rudenī, kad Jūrmalā risinājās ekskursiju nedēļa, pie manis ciemos vienā reizē gan ciemojās pat 15 interesentu. Jāpiebilst, ka manā galerijā ieeja ir bez maksas.”
Epikūra tēma
Patlaban Annas galerijā aplūkojama ikonu izstāde. “Domāju, ka tā būs pastāvīga manas galerijas iemītniece. Tur redzamas ikonas, kuras tapušas paralēli pasūtījumiem. Beidzot man izdevās kaut kādu kolekciju savākt. Patiesībā tas ir ļoti grūti, jo visu laiku ir pasūtījumi un man patlaban darbs ir līdz 2027. gadam – gleznas, ikonogrāfija. Vienu beidzu un sāku nākamo, tā visu gadu. Man ir viens interesants darbs par sengrieķu filozofa Epikūra filozofiju. Ar rakstnieku Džinu Dornu sadarbojos jau vairākus gadus. Šis darbs būs kā etnogrāfiskā stilā, tā īsti nebūs ikona. Tas būs kā triptihs par filozofa Epikūra tēmu. Rakstnieks man sūta savu redzējumu, ko viņš katrā daļā gribētu, tie ir vairāki darbi. Man ļoti patīk šī sadarbība, pašai tas ir tāds izaicinājums. Arī Epikūru lasīt nav tas vieglākais uzdevums. Smags, bet interesants darbs, un galvā jau man raisās domas,” teic māksliniece, piebilstot, ka ikonu gleznošana viņā ienes mieru un tādējādi arī pati sakārtojot galvu. Ticība jau pati par sevi sniedz stabilitāti, tādu kā atskaites punktu.
Ikonogrāfija paver skatu uz krāsām
Māksliniece teic, ka ikonas sākusi gleznot faktiski nejaušības pēc: “Mans plāns bija iestāties Mākslas akadēmijā, un uz to arī mērķtiecīgi gāju. Taču man bija mazi bērni, un pēdējā brīdī iecerētais nojuka, nebija kas puikas pieskata. Tad es meklēju, kur Rīgā vēl varētu studēt grafiku. Nejauši internetā uzgāju Kristīgo akadēmiju, un nākamajā dienā es ar visu savu lielo mapi biju tur. Mācoties pirmajā kursā, es ļoti nemīlēju ikonogrāfiju. Sākumā nesapratu, bet tad atnāca pasniedzēja, kura man burtiski atvēra acis uz ikonogrāfijas krāsām.”
Kas ikonās visvairāk piesaista? “Miers, kas ir ikonās, līnijas, kuras ir līdzvērtīgas tāpat kā grafikai. Ikonogrāfiju un grafiku es redzu kā vienā plaknē. Abās šais mākslās ir svarīgas līnijas, bet ikonogrāfijai tieši krāsas ir būtiskas. Un miers ir tas, kas mani līdzsvaro. Paņēmienu kā es gleznoju ikonas, izmantoju arī glezniecībā ar eļļu,” salīdzina māksliniece.
Kāda ikonai ir atšķirība no gleznas? Anna teic, ka ikonas uzdevums ir aicināt cilvēku uz lūgšanu. Tas ir galvenais. “Es savā darbā arī to redzu, jo pārsvarā man ir klienti, kas pasūta ikonas mājām vai baznīcām. Tālākās vietas, kurp tās aizceļojušas, ir Meksika un Austrālija,” stāsta māksliniece. “Tās bija domātas dāvanām. Man ir liels klāsts ar veciem dēļiem, kurus esmu sapirkusi un izmantoju kā ikonu pamatnes. Atrodu tos arī Jūrmalā, mežā pie jūras. Šādas ikonas ļoti patīk Vecajā Eiropā, bet pie mums savukārt iecienītas ir kanoniskākas,” ievērojusi Anna, piebilstot, ka arī pašai ikonas ir ļoti tuvas un tās iemīlējusi jau studiju laikā.
Valdemāra Zandberga piemiņai
Patlaban top gleznas 2027. gadā ieplānotajai personālizstādei Liepājā, Romas dārza mākslas galerijā. Annas izstāde būs veltījums tēvam Valdemāram Zandbergam, slavenajam teātra un kino aktierim 100 gadu jubilejā.
“Top lielformāta glezniecības darbi, tieši ar olas temperi, es arī eļļu miksēju klāt, un visos darbos vadmotīvs būs es un mans tētis,” stāsta māksliniece. “Katrā gleznā būs kāds fragments no manas dzīves, un šobrīd ir gatavi vairāki darbi, kur es esmu maziņa – trīs un sešu mēnešu vecumā.
Pavisam paredzētas padsmit gleznas, bet man vēl jāaizbrauc uz Liepāju un jāpapēta Romas dārza galerija. Vairāki darbi tapa pirms dažiem gadiem ar domu, ka kādreiz būs lielā izstāde. Būs arī viens tēta portrets, un domāju, ka tā būs pēdējā glezna izstādei. Gleznās vairāk būs saskanīgie toņi, kvadrāti un zeme. Jo mēs abi ar tēvu esam tādi īsti zemes cilvēki. Tētis patiešām mūsu Liepājas dārzā pat dzīvoja. Ja nebija darbošanās teātrī vai filmēšanās, tad viņš atradās dārzā. Viņam patika rakt zemi, ravēt. Rokas zemē, melna mute, un man ir gluži tāpat. Man arī šeit, Ķemeru dārzā, viss aug, sākot no gurķiem līdz zaļajiem zirnīšiem, viss, kas vajadzīgs ģimenes azaida galdam. Iestādījām arī persiku, kas šai bargajā ziemā izdzīvoja, man ir daudz puķu, arī vīnogas aug. Tētim un mammai Liepājas dārzā auga burkāni, tomāti, sīpolpuķes un daudz kas cits. Atceros, ka mums ar brāli Jāni bija jāstāda kartupeļi. Varu droši teikt, ka man zemes mīlestība iedzimusi no tēta. Tāpēc man jau 2023. gadā radās doma par izstādi un to, ka gleznas būs tikai kvadrāti, jo ir kvadrātveida zeme. Kvadrāta forma kristietības simbolikā nozīmē zeme,” skaidro Zandberga meita.
Tētis ļoti lepotos
Anna vēl atklāj, ka šīs personālizstādes galvenā tēma ir kosmoss. Tas gan neesot nosaukums, jo to vēl domājot.
Kāpēc kosmoss? “Jau no agras mazotnes tētis man un brālim Jānim iemācīja skatīties debesīs, zvaigznēs, mācīja vienmēr vēlēties izzināt nebeidzamo Visumu. Kas tur notiek, kāpēc notiek, kāda ir mūsu vieta tajā. Kopš sevi atceros mākslā, esmu to darījusi gan pirms iepazinu ikonu gleznošanu, gan joprojām gleznojot ikonas, eļļas gleznas un strādājot grafikā. Mūsu ģimenes mājās ir teleskops, ko mani dēli, es un mans vīrs nereti iznesam dārzā un skatāmies nebeidzami vilinošajā plašumā. Pagājušajā gadā mani uzaicināja uz Eiropas kodolpētījumu organizāciju, zināmu kā CERN, kas nodarbojas galvenokārt ar daļiņu fizikas pētījumiem un atrodas uz Francijas un Šveices robežas. Es piedalījos simpoziju programmā “Kur māksla satiekas ar zinātni”. Mani ļoti nodarbina un ārkārtīgi interesē jautājums: kā viss radās? Kas bija pirms Lielā Sprādziena? Kā kristīgs cilvēks es atļaušos teikt, ka zinu atbildi (kaut gan to zina tikai Dievs), bet kā parasts mirstīgais – man gribas zināt, es gribu saprast, man vajag pašai uzrāpties tajā kalnā. Gluži kā bērnam! Manī virmo nerimtīga zinātkāre. Un tieši viens no pētījumu pamatmērķiem CERN ir Lielais Sprādziens. Tas bija viens no neticamajiem notikumiem manā dzīvē, un, ja tētis būtu dzīvs, viņš ļoti lepotos. Jo tas, ka es, vienīgā māksliniece no Latvijas, biju vietā, kur zinātne pēta, kā mūsu Visums un mēs paši esam radušies, ir lielākā balva tētim. Pateicoties tieši viņam, es tur biju. Tieši tāpēc katra glezna ir kā atsevišķa planēta, kur mēs abi ar tēti it kā ceļojam. Vienā gleznā tētis mani, divus mēnešus vecu, ratiņos ved no jūras, un manās fantāzijās tētis man jautā: kā tu domā, vai uz Marsa ir dzīvība? Šī glezna ir sulīgi, piesātināti sārta, jo manā dzīvē – tas ir visa sākums, kā kods, kas noteica, kāda es būšu. Sarkanais ir ļoti emocionāls tonis. Kādā citā gleznā, citās atmiņās, ir atkal citi toņi. Mēs abi esam kā figūras, tie nav portreti. Tās ir manas dvēseles atmiņas, ko es stāstu ar krāsu un formu. Šajā izstādē viss būs stāsta sastāvdaļa: gleznu formāts, krāsa, kompozīcija, telpa, kurā būs izstāde. Tas būs stāsts no šī pirmā, manis iedomātā tēta jautājuma līdz šodienai, līdz manam braucienam uz CERN. Šis brauciens un izstāde ir mans paldies tētim!” emocionāli stāsta Anna Zandberga-Šenke.
Tētim ir liela nozīme mākslinieces dzīvē. Viņa teic, ka tādi kā atslēgas vārdi ir: zeme, mājas: “Tētis bija zemes cilvēks. Es pat nevaru īsti izteikt savas sajūtas. Kad es domāju par tēti un kad gleznoju, tiešām iedomājos, ka tā ir zeme.”
Adīšana mantojumā no omītes
Annai ļoti mīļa nodarbošanās ir arī adīšana: “Es adu visu ko – džemperus, cepures, šalles, cimdus. Man ļoti patīk adīt zeķes, jo pašai salst kājas, adu arī roku sildītājus, jo allaž salst rokas. Adīšana man nākusi mantojumā no omītes, tēta Valdemāra mamma Anna man to iemācīja. Viņa pati bija ļoti liela rokdarbniece. Patiesībā es pati adu jau no bērnības. Man patīk arī izšūšana, bet allaž tam grūti pieķerties. Taču plāni man ir milzīgi. Es arī piedalos dažādos tirdziņos. Ir gan cimdi pārdoti, bet zeķes pat vairumā, arī roku sildītāji. Ir arī īpaši pasūtījumi – cilvēki prasa vai nu rakstainus, vai garus. Izšūšanai gan man vēl jāatrod laiks.”
Māksliniece darbojas ar maziem bērniem grafikas jomā, arī Zolitūdes veco ļaužu pansionātā mākslas terapijas jomā. Pansionāta iemītniekiem šīs nodarbības ļoti patīk, un Anna allaž ir ļoti gaidīta.
“Es vairākus darbus daru vienlaicīgi, kā pa apli. Piemēram, pa dienu gleznoju, vakarā adu, ejot gulēt, lasu grāmatu, un, kad sāksies sezona, būs vēl dārza darbi. Kad atnāks pavasaris, kādu dienu noteikti veltīšu tikai dārzam. Man patīk dažādība. Es savu laiku ļoti plānoju, īsti brīvu brīžu man vispār nav. Patiešām jūtos kā vāvere ritenī. Ir dienas, kad es jūtos nogurusi, tad gan neko nedaru,” atklāj māksliniece.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Pašai vajag uzrāpties tai kalnā – Anna Zandberga-Šenke velta izstādi savam tētim" saturu atbild SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.
