No senas izgāztuves par vienu no neparastākajām vietām Latvijā: pamests nostūris pārvērties līdz nepazīšanai
Liepājā ir vietas, kas reti nonāk starp acīmredzamākajiem pilsētas simboliem, taču tieši tāpēc tās bieži izrādās īpaši interesantas.
Viena no tām ir Zirgu sala Liepājas ezerā. Mūsdienās cilvēki šeit nāk pastaigāties pa koka laipām, vērot putnus, uzkāpt skatu tornī un ieraudzīt pilsētu no citas puses — nevis no jūras, bet no ezera. Taču šai vietai ir daudz sarežģītāka vēsture, nekā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena.
Pats nosaukums radies ne nejauši. Vēl 19. gadsimtā sala tika izmantota kā zirgu ganību vieta, tāpēc arī tika piešķirts šis nosaukums. Tā ir svarīga detaļa, jo tā uzreiz atgriež pie tās Liepājas, kur pat nomales teritorijas bija cieši saistītas ar pilsētas ikdienas saimniecisko dzīvi. Toreiz sala netika uzskatīta par dabas pieminekli vai atpūtas vietu — tā bija praktiska pilsētas vides sastāvdaļa.
Vēlāk salas liktenis strauji mainījās. 20. gadsimtā, īpaši sākot no 1920. gadiem, Zirgu sala tika izmantota kā pilsētas izgāztuve. Tā vieta, kas šodien šķiet klusa un gandrīz atrauta no pilsētas burzmas, ir īpaši spēcīgs kontrasts. Tur, kur tagad ir ierīkotas takas un novērošanas vietas dabas vērošanai, desmitiem gadu tika krāti atkritumi, un pati teritorija tika asociēta ne ar pastaigām un skaistumu, bet ar nolietojumu un saimniecisko perifēriju.
Tomēr salai bija arī cits potenciāls, kas ar laiku kļuva svarīgāks par iepriekšējo. Tā atrodas teritorijā, kas cieši saistīta ar Liepājas ezera ekosistēmu — vienu no vērtīgākajiem dabas apvidiem pilsētā. Ezers ir svarīgs putniem, niedrājiem un visai vietējai dabas videi. Tieši tāpēc kādā brīdī kļuva skaidrs, ka salu nevar uzlūkot tikai kā bijušo problēmātisko teritoriju. Tā ir arī daļa no ļoti jutīga ainavas, kuru var ne tikai saglabāt, bet arī padarīt pieejamu cilvēkiem, nepārkāpjot dabas līdzsvaru.
Jauns posms sākās salīdzinoši nesen, kad Liepājā sāka uzlabot ezera krastu un pašas salas teritoriju. 2010. gadu beigās Zirgu salā un tās apkārtnē parādījās koka laipas, pastaigu maršruti, skatu platformas un infrastruktūra mierīgai atpūtai. Visnozīmīgākais šajās izmaiņās bija nevis tas, ka vietā, kur bija nolietojusies zona, tika izveidota "skaista vieta", bet gan tas, ka teritorija pirmo reizi pēc ilga laika ieguva skaidru un cienījamu funkciju. To neapbūvēja un neizmantoja kā kārtējo utilitāro vajadzību, bet mēģināja iekļaut pilsētā kā dabas telpu.
Vēl viens svarīgs solis bija Dabas mājas parādīšanās uz salas. Tas piešķīra vietai ne tikai pastaigu, bet arī izglītojošu nozīmi. Īpašu lomu spēlē skatu tornis, uz kuru ved takas gar ezeru. Tas kļuva par vienu no tām vietām, kur īpaši skaidri redzams, kā Zirgu sala atšķiras no citām Liepājas vietām. No šejienes paveras ne arhitektūrisks, bet dabas skats uz pilsētas vidi. Tieši caur šādiem skatiem sāk saprast, ka Liepāja ir ne tikai jūra, osta un Karosta, bet arī ezera pasaule, kas ilgu laiku palikusi ēnā.
