Dezinformācija kļūst par bīstamu instrumentu pret uzņēmējiem

Ir piedzīvota gan deviņdesmito gadu skarbā izdzīvošanas skola, gan Eiropas Savienības regulējumu laikmets, gan mūsdienu globālie izaicinājumi. Sarunā Andrejs Ždans iezīmē jaunu tendenci – dezinformācijas un reputācijas uzbrukumu pieaugumu, kas, viņaprāt, kļuvusi par bīstamu parādību uzņēmējdarbībā Latvijā.

Jūs publiski runājat par dezinformācijas kampaņu pret uzņēmumu. Vai patiešām Latvijā tā uzņēmējiem ir problēma?

Diemžēl jā, un ne tikai mūsu uzņēmumam. Pēdējā laikā bijuši vairāki skaļi gadījumi, piemēram, “Straupes piens” un tagad arī “Alūksnes putnu ferma”. Agrāk spiediens uz uzņēmējiem biežāk bija fizisks vai finansiāls, bet tagad tas ir kļuvis daudz rafinētāks. Mūsdienās uzņēmumu var ietekmēt vai pat “nogremdēt”, izmantojot reputācijas uzbrukumus un mērķtiecīgas dezinformācijas kampaņas. Tas nozīmē, ka uzņēmējam vairs nepietiek tikai ar labu produktu un efektīvu vadību, bet ir jādomā arī par to, kā aizsargāt savu reputāciju informatīvajā telpā. Tai nav spēcīga regulējuma no valsts puses, līdz ar to tā ir brīva darbības telpa krāpniekiem un negodprātīgiem cilvēkiem.

Kāda ir “Forevers” pieredze?

Parasti šādiem uzbrukumiem ir pakļauti tieši vietējā kapitāla uzņēmumi ar ļoti labiem finanšu rādītājiem vai aktīviem. Ārvalstu kapitālu vairāk aizsargā dažādi starptautiskie nolīgumi. “Forevers” apgrozījums 2024. gadā bija 77,6 miljoni eiro, kas bija vēsturiski lielākais, un pērn finanšu rezultātus vēl vairāk uzlabojām.

Krāpnieki parasti darbojas grupā un izmanto medijus uzņēmuma reputācijas nomelnošanas kampaņai, bet pēc tam piedāvā risinājumu – samaksāt noteiktu summu, lai pārstātu rakstīt apmelojošos rakstus. Līdzīgas iezīmes novērojām arī mūsu gadījumā.

Mēs esam vērsušies tiesībsargājošajās iestādēs un turpinām ar tām sadarboties, bet šis tiesiskais regulējums valstī ļauj otrai pusei brīvi turpināt darboties. Pret šādu dezinformāciju ir grūti cīnīties, jo pretī ir grupējums, reāli cilvēki, kas izvērš šķietami ticamu stāstu.

Papētot vairāk par rakstu autoru, kā vārdā medijos mēs tiekam apmeloti, uzzinām, ka viņš jau vairākkārt bijis iesaistīts dažādos krāpnieciska rakstura kriminālprocesos un tiesvedībās. Tam vajadzētu būt “sarkanajam karogam”, lai tomēr spētu šādas publikācijas izņemt no mediju vides. 
 
Vai tas nozīmē, ka dezinformācija kļūst par būtisku uzņēmējdarbības risku?

Pilnīgi noteikti. Es pat teiktu, ka tas šodien ir viens no būtiskākajiem riskiem. Uzņēmuma reputācija ir viens no tā galvenajiem aktīviem, un, ja to var relatīvi viegli ietekmēt ar nepamatotiem apgalvojumiem, tas rada ļoti augstu nenoteiktības līmeni. Šāda situācija ietekmē ne tikai konkrētu uzņēmumu, bet arī uzņēmējdarbības vidi kopumā, jo zūd uzticēšanās un prognozējamība.

Minējāt paralēles ar deviņdesmitajiem gadiem. Vai tiešām situācija atkārtojas?

Es neteiktu, ka tā atkārtojas tiešā veidā, bet zināmas līdzības ir. Deviņdesmitajos gados spiediens izpaudās kā rekets, vēlāk bija reiderisms. Mūsdienās tas ir daudz izsmalcinātāks – juridiski noformēts, informatīvi pastiprināts un ārēji pat šķietami likumīgs. Taču būtība ir tā pati – mēģinājums ietekmēt uzņēmēju, izmantojot dažādus spiediena mehānismus. Un šī “legalizētā” forma padara situāciju vēl sarežģītāku.

Esat vērsies pie valsts amatpersonām ar aicinājumu risināt dezinformācijas visatļautību.

Mēs tomēr dzīvojam tiesiskā valstī, tāpēc ir svarīgi rast kādu efektīvu mehānismu, kā šādos gadījumos ātri atsaukt informāciju medijos, ja tie labprātīgi to nedara, nevis gaidīt gadiem uz tiesvedības rezultātu. Varas iestādēm ir jādod nepārprotams signāls tiem, kas iesaistās dezinformācijā, izspiešanā un izdara spiedienu uz uzņēmumiem. Tas uzlabos investīciju klimatu un būs svarīgs signāls uzņēmējiem un investoriem, ka varas iestādēm ir rīcībspēja, politiskā griba un tās ir gatavas aizsargāt savus nodokļu maksātājus no noziedzniekiem. 

Es tomēr ticu, ka valsts to spēj izdarīt, ja tikai vēlas. Savulaik taču tikām galā ar reketu un reiderismu! Tāpēc esam uzrunājuši Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, premjeri Eviku Siliņu, iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski, ekonomikas ministru Viktoru Valaini, zemkopības ministru Armandu Krauzi, tieslietu ministri Inesi Lībiņu-Egneri, kā arī Saeimas atbildīgās komisijas Kaspara Briškena un Andreja Judina vadībā,  un lūguši rast dezinformācijai tiesisku regulējumu.

Kas slēpjas aiz šādiem procesiem?

Bieži vien tā ir vesela sistēma, kurā iesaistīti dažādi spēlētāji – pseidožurnālisti, juristi, starpnieki. Katrs pilda savu funkciju, radot kopēju spiediena mehānismu. Tas vairs nav viens atsevišķs gadījums, bet gan tendence, kas liecina par jaunas “ekosistēmas” veidošanos, kur dezinformācija kļūst par instrumentu ekonomisku mērķu sasniegšanai.

No manas pieredzes, kad kļuvu par labi organizētas apmelošanas kampaņas upuri izspiešanas nolūkā, ir pamats uzskatīt, ka nesodāmības dēļ daži advokāti pārkāpj juridiskās prakses robežu un kļūst par noziedzīgas darbības līdzdalībniekiem vai organizatoriem. Pastāv ļoti smalka robeža starp advokāta rīcību klienta interesēs un līdzdalību noziegumā. 

Kāpēc šī tendence kļūst aktuāla tieši tagad?

Viens no iemesliem ir tas, ka tradicionālās nelegālās shēmas kļūst arvien grūtāk realizēt. Pozitīva ziņa – korupcija valstī samazinās, kontrole kļūst stingrāka. Līdz ar to cilvēki, kuri agrāk darbojās šajā jomā, meklē jaunus veidus, kā pelnīt. Dezinformācija šajā ziņā ir salīdzinoši viegli izmantojams instruments – tas neprasa lielus resursus, bet var radīt ļoti būtisku ietekmi.

Kā tas ietekmē investīciju klimatu Latvijā?

Ļoti tieši un negatīvi. Investoriem vissvarīgākā ir stabilitāte un prognozējamība. Ja uzņēmumu var ietekmēt ar nepamatotām apsūdzībām vai reputācijas uzbrukumiem, tas nozīmē, ka vide nav pietiekami droša. Šādā situācijā uzņēmēji uzdod ļoti praktisku jautājumu – vai ir vērts investēt un uzņemties ilgtermiņa saistības? Un, ja šaubas kļūst par dominējošo sajūtu, investīciju vienkārši nav. 

Esat iepriekš izteicies par nākotnes plāniem būvēt jaunu rūpnīcu. Kā ar to veicas?

Šogad “Forevers” svinēs savu 30. gadadienu. Šo gadu laikā uzņēmums ir izaudzis, kļuvis par vienu no nozares līderiem. Un mēs turpinām attīstīties – notiek sagatavošanās darbi modernākās gaļas pārstrādes ražotnes būvniecībai Baltijā, kas ļaus ieviest jaunas tehnoloģijas un ražot jaunus produktus, tostarp gatavos pārtikas produktus. 

Projekta izstrādi uzticējām vadošajai Austrijas arhitektūras firmai “ATP Architekten Ingenieure”. Tā ir pieredzējusi kompānija, kurā strādā vairāk nekā 1000 darbinieku. Investīcijas (precīzu budžetu zināsim tuvāko mēnešu laikā) varētu pārsniegt 38 miljonus eiro. Projektēšanai vien tērēsim 1,2 miljonus eiro. Tās būs lielākās investīcijas gaļas pārstrādē kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. 

Jūs savās pārdomās pievēršaties arī plašākam ekonomiskajam kontekstam. Vai dezinformācija var ietekmēt ne tikai atsevišķus uzņēmumus, bet arī valsts attīstību kopumā?

Pilnīgi noteikti. Ja skatāmies uz ekonomikas teoriju, vairāki nozīmīgi pētnieki jau sen ir uzsvēruši, ka valsts attīstības pamatā ir uzņēmējdarbība un institūciju kvalitāte. Piemēram, viens no pasaules izcilākajiem 20. gs. ekonomistiem Jozefs Šumpēters runāja par uzņēmēju kā inovāciju virzītājspēku – cilvēku, kurš rada jaunas idejas un attīsta ekonomiku.

Savukārt mūsdienu ekonomisti, Nobela prēmijas saņēmēji Darons Adžemoglu un Džeimss Robinsons, ir pierādījuši, ka valstis kļūst bagātas tad, ja tām ir iekļaujošas institūcijas, kas aizsargā uzņēmējus un rada stimulus investīcijām.

Ja šajā sistēmā parādās dezinformācija kā instruments spiedienam, tas būtībā grauj uzticēšanos institūcijām. Uzņēmēji kļūst piesardzīgi, investīcijas samazinās, inovāciju temps krītas. Tāpēc tas vairs nav tikai jautājums par atsevišķiem uzņēmumiem – tas ir jautājums par to, vai mēs spējam nodrošināt vidi, kur uzņēmējdarbība vispār var attīstīties.

Vai tas var ietekmēt arī vietējo uzņēmēju nākotni?

Jā, un tas jau notiek. Ja vietējie uzņēmēji nejūtas aizsargāti, viņi kļūst piesardzīgāki – mazāk investē, retāk paplašinās vai pat apsver biznesa pārdošanu. Tas savukārt nozīmē, ka samazinās vietējā kapitāla īpatsvars ekonomikā, kas ilgtermiņā nav labvēlīgi valstij.

Lieli investīciju projekti pašlaik saskaras ar daudziem riskiem, tostarp ģeopolitiskiem. Kā lielam investoram man ir svarīgi saprast, kāda būs uzņēmējdarbības vide nākamo 10–15 gadu laikā un cik droša tā būs. Tāpēc ir būtiski, ka valsts izdara savu mājasdarbu, lai mums kā uzņēmējiem paliek aktuāli tikai ģeopolitiskie izaicinājumi. 

Ko šādā situācijā vajadzētu darīt valstij?

Valsts loma ir izšķirīga. Ir nepieciešams skaidrs un nepārprotams signāls, ka dezinformācija, apmelošana un izspiešana netiks pieļauta. Tas nozīmē ne tikai likumus, bet arī to reālu piemērošanu. Ja nav atbildības, rodas nesodāmības izjūta, un tas tikai veicina šādas prakses turpināšanos.

Vai uzņēmējdarbības vidi Latvijā var saukt par drošu?

Es teiktu, tā nav pietiekami droša. Tā nav arī pilnīgi nedroša, bet noteikti ir augsta riska vide, īpaši vietējiem uzņēmējiem. Un šis ir signāls, kas būtu jāuztver ļoti nopietni.

Kā redzat jauno uzņēmēju paaudzi?

Zemā uzņēmējdarbības aktivitāte Latvijā ir galvenais risks ekonomikas nākotnei. Vēl jāpieskaita paaudžu faktors. Lielākā daļa uzņēmēju ir vecāki par 50 gadiem. Daudzi no aktīvās uzņēmējdarbības pakāpeniski dodas pensijā. Biznesi sarūk, daļa beidz eksistēt. Savukārt jaunajai paaudzei uzņēmējdarbības sākšanas izmaksas ir ļoti augstas un turpina pieaugt. Pašreizējā situācijā jaunajiem uzņēmējiem praktiski nav iespējams sākt liela mēroga uzņēmējdarbību. Ja vietējie uzņēmēji netiks aizsargāti, risks, ka Latvijas uzņēmēju un uzņēmumu ar Latvijas kapitālu skaits nākamo 10–15 gadu laikā pastāvīgi samazināsies, ir neizbēgams.

Talantīgi jaunieši ar labu izglītību vieglāk atradīs darbu valstīs ar attīstītāku ekonomiku. Jaunas ģimenes ar augstiem ienākumiem ir ekonomiski aktīvākās un arī mobilākās, tās viegli pārceļas uz valstīm ar labvēlīgākām nodokļu likmēm un dzīves kvalitāti.

Noslēgumā – kādu redzat galveno izaicinājumu tuvākajos gados?

Šo 30 gadu laikā esam pārcietuši daudzus pārbaudījumus un grūtības. Esam devuši nozīmīgu ieguldījumu Latvijas ekonomikā un turpināsim to darīt. Aprēķinājām, ka pērn nodokļos nomaksājam vairāk nekā 19 miljonus eiro, bet kopš 2020. gada – 91 miljonu eiro! Vairāk nekā 800 cilvēku visā Latvijā, tostarp reģionos, nodrošinām darbavietas. Pateicoties tam, ka esam 100 % vietējā kapitāla uzņēmums, mums ir citāda biznesa pieeja – vairāk vērsta uz Latviju, patriotiskāka.

Tāpēc galvenais jautājums ir par uzticēšanos – vai uzņēmēji jutīs, ka valsts viņus aizsargā. Ja uzticēšanās būs, tad būs arī investīcijas, attīstība un izaugsme. Ja tās nebūs, risks ir ļoti skaidrs – vietējo uzņēmēju skaits samazināsies, savukārt ekonomika kļūs arvien atkarīgāka no ārvalstu kapitāla. Tā ir stratēģiska izvēle, kas ietekmēs valsts nākotni.