Cilvēki ar invaliditāti Latvijā ir “ieslodzīti” aiz grūti pārvaramiem šķēršļiem

Viens no sliekšņiem starp cilvēkiem ar invaliditāti un pārējo sabiedrību ir dalījums “mēs” un “viņi”. Pieņemot un saprotot, ka mēs visi esam vienota sabiedrība, ka ikvienam no mums ir gan īpašas, gan arī līdzīgas vajadzības, mainās attieksme un attiecības. 

Viens piemērs. Rietumeiropā plaši izplatīta ir prakse, ka vecāka gadagājuma cilvēki izmanto ratiņkrēslus, lai vieglāk pārvietotos. Tas nozīmē, ka ir dažādas uzbrauktuves, rampas un lifti. Maz ticams, ka kāds arhitekts projektā neparedzētu vietu kāpnēm, jo tās taču ir visiem vajadzīgas. Lai publiskās telpas būtu pieejamas visiem, tās vienkārši vajadzētu tādas veidot. Ziemā nenotīrītas ietves traucē visiem, bet cilvēkam ratiņkrēslā tas var būt izšķirīgais faktors, lai pieņemtu lēmumu, vai doties ārā no mājas. 

Cik bieži jūs kafejnīcā pie blakus galdiņa esat redzējuši jautru kompāniju ratiņkrēslos? Visticamāk, nekad. Un tas nav tāpēc, ka šiem cilvēkiem nav naudas vai nekad nav jautri. Viņi kafejnīcā nevar iekļūt, tajā nav tualetes ar atbilstošu aprīkojumu, bet galdi ir pārāk augsti. Tā kafejnīca zaudē klientus, bet par to nesatraucas, jo vienkārši neredz savus potenciālos klientus. 

Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis skaidro: “Šī izolācija ir tiešas sekas sistēmiskai nevērībai un nepiemērotai videi. Latvijā cilvēku ar invaliditāti ir daudz, bet, patiesību sakot, tās iespējas, kur viņi var doties, ir diezgan ierobežotas. Ziemā vispār ļoti grūti kaut kur aiziet. Ir nenotīrītas ietves, ir sniegs, kas ir nacionāla nelaime, un mēs pēkšņi nezinām, ko ar to darīt. Šī situācija veido bīstamu apburto loku, kur pakalpojumu sniedzēji sāk kļūdaini uzskatīt, ka viņu klientu lokā šādu personu vienkārši nav, tādēļ pielāgojumi nav nepieciešami.”

Zaudējums ekonomikai

Vides pieejamība nav tikai sociāls jautājums – tas ir tīrs ekonomiskais aprēķins, ko daudzi Latvijas uzņēmēji joprojām ignorē, nesaprotot, cik daudz potenciālo klientu viņi zaudē katra nepārvaramā sliekšņa dēļ. Ivars Balodis izskaidro šo mehānismu caur ļoti praktisku piemēru par biroja kolēģu kopīgām pusdienām. “Mums ir birojs Rīgas centrā, un, ja mēs ar kolēģiem ejam pusdienās, esam kādi 6–7 cilvēki, no kuriem viens vai divi ir ratiņkrēslā. Mēs izvēlamies ēstuvi, kura ir pieejama. Tas nozīmē, ka katru dienu šī vieta, kas ir pieejama, ir ieguvusi vairāk klient, nekā tā, kura nav pieejama. Uzņēmējiem būtu jāsaprot, ka katrs šāds nepārvarams šķērslis ir tiešs zaudējums viņu makam, jo pat viens klients ar kustību traucējumiem nosaka visas viņa pavadošās grupas izvēli.”

Labo cilvēku bīstamā palīdzība

Viens no būtiskākajiem sliekšņiem, kas kavē cilvēku ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā, ir mūsu attieksme pret atšķirīgo. Ieraugot cilvēku ratiņkrēslā, daļa novēršas, bet citi cenšas palīdzēt pat nepavaicājot, vai tas ir nepieciešams. Sabiedrībā joprojām valda nezināšana par to, kā pareizi komunicēt un palīdzēt, un reizēm tam ir traģisks rezultāts, kad pārlieku centīga, bet patiesībā nevajadzīga palīdzība kļūst bīstama. 

Ivars Balodis dalās ar skarbu stāstu par kādu “Apeirona” kolēģi un viņas traumatisko pieredzi sabiedriskajā transportā. “Labie cilvēki, redzot, ka meitene vēlas doties ārā no transporta, metās viņai palīdzēt un stumt. Tās nolaižamās plāksnes beigās ir sprauga, ar ko cilvēks ratiņkrēslā rēķinās, bet šajā gadījumā mazie ritenīši tajā iekrita iekšā, ratiņkrēsls apgāzās, meitene uztaisīja sešas kūleņus, viņai galvā ir trauma, kādas piecas vai sešas šuves. Divus trīs mēnešus viņa vienkārši mājās guļ, jo ir smags smadzeņu satricinājums.” 

Viens no kampaņas Nolaid slieksni vēstnešiem Elvis Kurpnieks iesaka nebaidīties no cilvēka ratiņkrēslā, bet arī bez vajadzības viņu netraucēt. “Ja gadās redzēt, ka cilvēkam ir grūti kaut ko paveikt, nevajag uzreiz skriet un risināt situāciju, bet pieiet un pajautāt, vai nepieciešama palīdzība. Svarīgi saprast, ka cilvēkam ratiņkrēslā ir pašam sava griba, savas domas, savas vajadzības. Viņš joprojām ir cilvēks.” 

Neizmantotais potenciāls

Laikā, kad uzņēmēji sūdzas par darbinieku trūkumu, milzīga sabiedrības daļa joprojām paliek ārpus darba tirgus tikai tāpēc, ka sistēma neprot novērtēt viņu spējas. Ivars Balodis uzsver, ka daudziem cilvēkiem ar invaliditāti darbs ir ne tikai ienākumu avots, bet arī pašcieņas jautājums, un viņi var būt izcili darbinieki specifiskās jomās. “Mēs šo potenciālu neizmantojam kā labu darbaspēku kaut vai vienkāršiem darbiem, jo reizēm darba devējiem tas šķiet milzīgs apgrūtinājums – komunicēt, domāt, prasīt, noskaidrot kaut ko. Bet, ja tā būtu valsts atbalsta programma, piemēram, atbalstītā darba sistēma, kur ir viens mentors vai darbaudzinātājs, kurš iemācītu, atbalstītu un motivētu, komunicētu ar darba devēju, tā būtu brīnišķīga lieta. Valstij ir jāmaina attieksme no pasīvas pabalstu izmaksāšanas uz aktīvu atbalstu nodarbinātībai, radot mehānismus, kas palīdzētu darba devējiem pārvarēt nezināšanas barjeru.”

Savā pieredzē dalās arī Elvis Kurpnieks: “Iepriekš strādāju lauksaimniecības nozarē, bet tagad esmu aģents ģimenes izveidotā ceļojumu aģentūrā. Pēc traumas nesapratu, ko es turpmāk varētu darīt, jo pirms tam vairāk biju strādājis fiziski. Hobija līmenī sāku nodarboties ar video montāžu, tad man piedāvāja pamācīties šo darbiņu, un man patika. Tagad esmu ceļojumu aģents un paralēli arī filmēju video par sevi sociālajiem tīkliem.”

Formāla pieeja 

Vides pieejamības jomā Latvijā bieži vērojama situācija, kur normatīvi tiek izpildīti tikai uz papīra, radot risinājumus, kas praktiski nav lietojami. Ivars Balodis šo formālo pieeju salīdzina ar nepareizi sašūtu apģērbu, kur it kā visas detaļas ir vietā, bet rezultāts nav derīgs. “Piemēram, lai būtu žakete, ir jābūt oderei, ir jābūt apkaklītei, pogcaurumiem, piedurknēm, kabatām – visam jābūt. Taču, ja mēs uztaisām visu pēc normatīviem, bet tev abas piedurknes ir vienā pusē, pogcaurumi ir uz muguras un pogas ir priekšā šeit kaut kur... It kā viss ir, bet, nepareizi saliekot, tu nevari to žaketi izmantot. Pieejamība nav tikai rampas metru vai slīpuma grādu skaitīšana, bet gan jēgpilna izpratne par to, kā cilvēks šo vidi izmantos, lai tā būtu palīdzīga, nevis kārtējais slieksnis, kas jāpārvar.”

Iekšējais slieksnis 

Nepieejamā infrastruktūra un sabiedrības attieksme nebūt nav vienīgās problēmas, kas jāpārvar cilvēkiem ar invaliditāti. Nereti vēl lielāks šķērslis ir pašu iekšējā pārliecība. Elvis, kurš pirms astoņiem gadiem nonāca ratiņkrēslā pēc neveiksmīga lēciena baseinā, uzsver, ka atgriešanās sabiedrībā sākas ar personīgu lēmumu. “Lai izkļūtu no depresīvās čaulas, vispirms slieksnis jānolaiž pašam cilvēkam.” Viņš atzīst, ka sākumā bijis noslēgts un drūms, taču ģimenes atbalsts un paša spēja pārvarēt bailes no citu skatieniem ļāva atsākt strādāt un pat ceļot. Viņa pieredze rāda, ka fiziskie ierobežojumi nemaina cilvēka būtību. Tieši spēja nolaist iekšējo slieksni ir atslēga uz pilnvērtīgu dzīvi, neraugoties uz apkārtējās vides nepilnībām.

Tam piekrīt arī Ivars Balodis sakot, ka vide ir tikai 60 % no problēmas, bet pārējie 40 % ir paša cilvēka motivācija un vēlme iesaistīties. “Mēs ļoti maz esam strādājuši pie tā, ka cilvēki ar invaliditāti ir līdzvērtīgi citiem un arī viņiem kaut kas jādod sabiedrībai, ne tikai jābūt līdzjūtības un žēlastības objektiem.” Veiksmes formula ir vienkārša – ja cilvēka iekšējā griba satiekas ar sakārtotu vidi, invaliditāte pārstāj būt par ikdienas varonību, bet kļūst par vienkāršu dzīvi. Balodis atklāj, ka “Apeirona” jauniešu centrā šī filozofija tiek īstenota praktiski, mācot patstāvību jau no pamatiem. “Te ir forši, te mēs mācāmies pārvarēt sevi, darīt praktiskas lietas – mazgāt traukus, mazgāt grīdas. Tev jāiemācās parūpēties pašam par sevi  un jāparūpējas arī par citiem.”

Ja vēlies nomērīt, cik patiesībā ir augsts Tavs aizspriedumu slieksnis, aizpildi testu: https://nolaidslieksni.lv/tests-diskriminacija. Par kampaņu, tās vēstnešiem un citu informāciju uzzini vairāk: https://nolaidslieksni.lv.