LM nāk klajā ar plānu, kā beidzot izlīdzināt atalgojumu starp dzimumiem

Likumprojekts izstrādāts, lai pārņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas prasības par vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu darbu. Paredzēts, ka darba devējam būs pienākums noteikt vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu, kā arī izveidot darba samaksas sistēmu, kas balstīta "objektīvos un dzimumneitrālos kritērijos". Kā galvenie šādi kritēriji minētas prasmes, piepūle, atbildība un darba apstākļi.

Plānots, ka pretendentiem būs tiesības saņemt informāciju par amata sākotnējo darba samaksu vai stundas tarifa likmes amplitūdu, kā arī par piemērojamajiem darba koplīgumiem un darba kārtības noteikumiem darba samaksas jomā. Ja vakance būs publiski izsludināta, šī informācija būs jānorāda darba sludinājumā.

Vienlaikus darba devējam būtu aizliegts prasīt informāciju par pretendenta esošo vai iepriekšējo darba samaksu, bet darba sludinājumiem un amatu nosaukumiem būtu jābūt dzimumneitrāliem, izņemot gadījumos, kad piederība konkrētam dzimumam ir "objektīvi pamatots priekšnoteikums amata veikšanai".

Likumprojekts paredz arī nodarbināto tiesības rakstveidā pieprasīt informāciju par savu individuālo darba samaksas līmeni un vidējiem darba samaksas līmeņiem sadalījumā pēc dzimuma to nodarbināto kategorijās, kuri veic tādu pašu vai vienādas vērtības darbu. Darba devējam šāda informācija būs jāsniedz saprātīgā termiņā, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā no pieprasījuma saņemšanas.

Papildu pienākumi paredzēti lielākiem darba devējiem. Darba devējiem ar 250 vai vairāk nodarbinātajiem reizi gadā, savukārt darba devējiem ar 100 līdz 249 nodarbinātajiem reizi trīs gados būs jāsniedz informācija par sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirībām. Darba devēji, kuriem ir mazāk nekā 100 nodarbināto, šādu informāciju varēs sniegt brīvprātīgi.

Ziņojumos būs jānorāda, piemēram, sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirība, atšķirība papildu vai mainīgajos atalgojuma komponentos, mediānas atšķirība, kā arī nodarbināto sadalījums pa darba samaksas kvartilēm un atalgojuma atšķirības pa nodarbināto kategorijām.

Ja darba devēja ziņojumos būs konstatēta vismaz 5% vidējās darba samaksas atšķirība starp sievietēm un vīriešiem kādā nodarbināto kategorijā, tā nebūs pamatota ar objektīviem un dzimumneitrāliem kritērijiem un sešu mēnešu laikā netiks novērsta, darba devējam sadarbībā ar nodarbināto pārstāvjiem būs jāveic kopīgs darba samaksas novērtējums. Darba devējam, pamatojoties uz kopīgo darba samaksas novērtējumu, saprātīgā termiņā būs jānovērš nepamatotās darba samaksas atšķirības, sadarbojoties ar nodarbināto pārstāvjiem, ja tādi ir.

Likumprojekts paredz arī papildu tiesību aizsardzības mehānismus. Nodarbinātajiem būs tiesības vērsties tiesā, prasīt zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu, kā arī prasīt tādu darba samaksu, kādu darba devējs parasti maksā par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu.

Visi prasījumi, kas saistīti ar tiesībām uz vienlīdzīgu darba samaksu, noilgs trīs gadu laikā, bet noilguma sākumu un pārtraukumu noteiks saskaņā ar Civillikumu. Patlaban Darba likums šādos gadījumos paredz īsākus termiņus. Ja darba devējs nav nodrošinājis vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu, darbiniekam prasība tiesā jāceļ triju mēnešu laikā no dienas, kad viņš uzzināja vai viņam vajadzēja uzzināt par pārkāpumu, savukārt vispārīgi prasījumi no darba tiesiskajām attiecībām noilgst divu gadu laikā, bet atsevišķos gadījumos - triju gadu laikā.

Tādējādi jaunais regulējums, salīdzinot ar pašreizējo Darba likumu, pagarinātu noilguma termiņu. Vienlaikus attiecībā uz administratīvo procesu būtiskas izmaiņas nav paredzētas, jo arī pašlaik Administratīvā procesa likums nosaka trīs gadu termiņu apstrīdēšanai vai pieteikuma iesniegšanai.

Likumprojektā noteikts arī pierādīšanas pienākuma princips, proti, ja nodarbinātais norādīs uz apstākļiem, kas varētu liecināt par tiešu vai netiešu diskrimināciju darba samaksas jomā, darba devējam būs jāpierāda, ka diskriminācija nav notikusi. Tāpat šāda prezumpcija būs piemērojama gadījumos, kad darba devējs nebūs izpildījis darba samaksas pārredzamības pienākumus.

Par informācijas nesniegšanu, ziņošanas pienākumu neievērošanu, atteikšanos veikt kopīgu darba samaksas novērtējumu un vienlīdzīgas darba samaksas nenodrošināšanu paredzēta administratīvā atbildība. Administratīvo pārkāpumu procesus šajās lietās veiks Valsts darba inspekcija.

LM skaidro, ka jaunais regulējums attiektos uz visiem darba devējiem un nodarbinātajiem neatkarīgi no to tiesiskā statusa, kā arī uz personām, kuras darba devēja vadībā pret atlīdzību veic noteiktu darbu, un pretendentiem. Likuma prasības būs piemērojamas visās nodarbinātības jomās, ciktāl citos normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

Paredzēts, ka darba devējiem ar 250 un vairāk nodarbinātajiem pirmā ziņošana būs jāveic līdz 2027. gada 7. jūnijam, darba devējiem ar 150 līdz 249 nodarbinātajiem - arī līdz 2027. gada 7. jūnijam, bet darba devējiem ar 100 līdz 149 nodarbinātajiem - līdz 2031. gada 7. jūnijam. Savukārt Ministru kabinetam līdz 2027. gada 1. maijam būs jāizdod noteikumi par ziņošanas kārtību un veidu.

Kā norāda LM, vērtēta arī iespēja direktīvas prasības pārņemt, pielāgojot spēkā esošos normatīvos aktus, tomēr secināts, ka tādā gadījumā būtu jāveic apjomīgi grozījumi vairāk nekā desmit normatīvajos aktos, tāpēc lietderīgāk esot izstrādāt vienu atsevišķu likumu.

Par likumprojektu vēl būs jālemj Saeimā.

LM norāda, ka 2024. gadā sieviešu un vīriešu vidējā stundas atalgojuma atšķirība Latvijā saruka līdz 13,9%, kas ir par 2,5 procentpunktiem mazāk nekā 2023. gadā. Privātajā sektorā šī atšķirība bija 16,1%, bet sabiedriskajā sektorā - 10,6%. Vislielākā darba samaksas atšķirība 2024. gadā bijusi mākslas, izklaides un atpūtas nozarē, kur tā sasniedza 33,1%, veselības un sociālās aprūpes nozarē, kur tā bija 30,7%, kā arī finanšu un apdrošināšanas darbību un informācijas un komunikāciju pakalpojumu nozarēs, kur atšķirība bija 24,8% par labu vīriešiem.