VIDEO: Iepazīt aukstumu - kā Laila no Brazīlijas devās uz Latviju meklēt savas saknes
Lailas stāsts par pārcelšanos no Brazīlijas uz Latviju sākās pirms vairāk nekā desmit gadiem. Pirms tam viņa dzīvoja modernas mūķenes dzīvi, bet bērnībā dzirdētie vecmāmiņas stāsti kļuva par motivāciju doties tālu prom no dzimtās Brazīlijas, lai izpētītu savas saknes Latvijā.
Motivācija braukt uz Latviju bija saistīta ar ģimenes vēsturi. “Lēmums bija diezgan vienkāršs. Vecmāmiņa ir no Liepājas. Viņa aizbēga uz Brazīliju kara laikā un vienmēr stāstīja par Latviju,” saka Laila.
Tieši vecmāmiņas stāsti izraisīja interesi par Latviju un vēlmi iemācīties valodu. Šo sapni Laila realizēja ar katoļu baznīcas palīdzību. “Tajā brīdī es biju daļa no katoļu baznīcas struktūras, ko sauc “Opus Dei” un kas darbojās dažādās valstīs. Es biju modernā mūķene un piedāvāju – ja jums vajag palīdzību Latvijā, es varu braukt.”
Pirmie iespaidi un adaptācija
Pārcelšanās uz Latviju sagādāja piedzīvojumus, kas Brazīlijas iedzīvotājam ir sveši, piemēram, sniegu. “Es atceros dienu, kad pirmo reizi redzēju sniegu. Tajā laikā es dzīvoju kopā ar vairākām ārzemniecēm, kurām arī tā bija pirmā pieredze. Gājām kopā uz parku, un es cēlu sniegavīrus, gūlos sniegā, purināju kokus, lai sniegs krīt man virsū. Darīju visu, ko parasti dara bērni, jo es nebiju redzējusi sniegu.”
Sākumā grūtības sagādāja arī izpratne par vietējo klimatu. “Domāju, ka es ļoti viegli nosalšu, ka pazaudēšu degunu, tāpēc visu laiku pārāk silti ģērbos. Es nevarēju saprast, kā var būt, ka ir tik auksts, bet man ir tik karsti. Vajadzēja paiet pirmajam gadam, lai saprastu, ka es nenomiršu, ka tad, ja man ir auksti, var ieiet veikalā sasildīties, un viss būs labi.” Laila teic, ka sākumā viņa nav pazinusi aukstuma sajūtu. Rudenī sajutusies jocīgi, līdz apkārtējie ieteikuši uzvilkt zābakus, un tikai tad viņa sapratusi, ka salst kājas.
Valodas apguve un profesionālā izaugsme
Valodas apguvi Laila uztvēra ļoti nopietni un atbildīgi, sākot mācīties vēl Brazīlijā. “To, ka braukšu uz Latviju, es jau zināju apmēram gadu iepriekš. Man bija viens valodas kurss kasetēs. Veselu gadu es to klausījos, lasīju tekstus, mēģināju kaut kādu vārdu krājumu iegūt, kaut gan es zināju, ka sākumā es nevarēšu runāt. Mēģināju ļoti daudz to klausīties, jo vajag apmēram septiņas reizes, lai atcerētos vienu vārdu un lai to var patiešām iemācīties.”
Ieradusies Latvijā, Laila četrus mēnešus veltīja intensīvām mācībām. “Gāju uz diviem kursiem paralēli un turpināju mācīties arī mājās. Tā sanāca, ka es sāku mācīties septembrī, bet decembrī dabūju A2, un aprīlī B2 līmeni. Tajā brīdī es jau strādāju latviešu valodā, kas nozīmē, ka es īsti neko nerunāju, bet arī nepārgāju uz angļu valodu. To es atteicos darīt jau sākumā. Domāju, ja es neiemācīšos pareizi runāt no sākuma, visi pieradīs ar mani runāt angliski, un tad nekā nebūs, jo šī nav viegla valoda.”
Tagad Laila ir veiksmīgi iekļāvusies Latvijas darba tirgū. Viņa ir uzņēmēja, pašizaugsmes trenere, lektore un vairāku grāmatu autore, vienlaikus pildot svarīgākās lomas savā dzīvē – ir sieva un mamma. “Pašlaik strādāju biznesa analīzes nodaļā “Latvijas dzelzceļā”, esmu nodaļas vadītāja. Es palīdzu uzņēmumiem sakārtot dzīvi, lai notiek procesi, kā optimālāk strādāt, kā pieņemt lēmumus, kā vadītāji var veidot stratēģiju, bet tā, lai stratēģija tiek īstenota.”
Personīgās dzīves pavērsieni
Laila atklāti stāsta par lēmumu atstāt reliģisko organizāciju. “Pirms sešiem gadiem es atstāju to katoļu organizāciju, kur biju mūķene. Tajā brīdī, kad es to atstāju, pilnīgi viss dzīvē mainījās. Agrāk es dzīvoju mājā ar daudziem cilvēkiem, visa nauda gāja tai mājai, bija dienas kārtība, ko vajadzēja ievērot. Un pēkšņi es to visu atstāju un biju viena. Man bija 30 gadu, un es it kā sāku visu no jauna. Man bija ļoti bail no tā lēmuma, jo bija arī reliģiskais faktors, proti, ja es to atstāšu, man nebūs labi ar Dievu, varbūt es iešu uz elli. Ļoti, ļoti smags bija tas lēmums. Bet tajā brīdī, kad aizgāju, es sapratu, ka lēmums bija labs, un es to nenožēloju. Tās bailes bija daudz lielākas nekā sarežģījumi realitātē.”
Laila ir izveidojusi ģimeni ar amerikāni, kuru satika valodas kursos, un viņi ir adoptējuši divus bērnus no Liepājas. Šī pieredze pamudināja uzrakstīt grāmatu. “Es uzrakstīju pāris grāmatu, ko mēs publicējam. Šī grāmata par bērniem saucas “Tad es kļuvu par planētu”. Kad mēs paņēmām bērnus, viņi jau bija lieli, pieci un septiņi gadi. Un man bija sajūta, ka es vairs nevaru nekur iet bez viņiem.”
Noslēgumā Laila uzsver piederības izjūtu abām valstīm. “Sākumā gribēju būt ļoti, ļoti latviete. Kad dabūju pasi, es taisīju sev tautas tērpu. Vecmāmiņa man sūtīja vecvecmāmiņas tautas tērpu, un es to laboju. Ņieburs bija par mazu, es taisīju lielāku, un laboju brunčus. Bet ar laiku sapratu, ka es tāpat esmu brazīliete. Brazīlijai es esmu ļoti kautrīga – tā ir viena lieta, kas man vairāk no Latvijas. Bet tāpat tās saknes paliek – es esmu vairāk brazīliete nekā latviete. Katru reizi, kad dziedu himnu, es raudu. Tā ka ir tā sajūta.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “VIDEO: Iepazīt aukstumu - kā Laila no Brazīlijas devās uz Latviju meklēt savas saknes” saturu atbild SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi””
