PSRS laikā šo vietu slēpa, izliekoties, ka tur ir sanatorija: kas patiesībā atradās zem Līgatnes
Gaujas Nacionālā parka mežos zem parasta izskata padomju laika sanatorijas gadu desmitiem pastāvēja objekts, par kuru nezināja pat cilvēki, kas strādāja tieši virs tā. Deviņu metru dziļumā atradās pazemes komandcentrs — vieta, uz kuru kodolkara gadījumā bija paredzēts evakuēt Latvijas PSR vadību. Šodien tas ir viens no autentiskāk saglabājušajiem padomju bunkuriem Eiropā.
1968. gada lēmums: patvērums varai
Bunkura ideja dzima Aukstā kara laikā. 1968. gadā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas birojs pieņēma lēmumu būvēt slepenu objektu ar nosacītu nosaukumu “Pansionāts”. Iecerē tas bija autonoms patvērums un vienlaikus komandcentrs, no kura kodolkara vai ķīmiskā kara gadījumā republikas vadība varētu turpināt pārvaldīt valsti.
Būvniecība noritēja slepeni — it kā paplašinot sanatorijas kompleksu Līgatnē. Vieta nebija izvēlēta nejauši: attālums no Rīgas (aptuveni 75 km), mežains apvidus un jau esošā ārstniecības iestādes infrastruktūra ļāva objektu noslēpt.
Kā tika izbūvēta “pazemes valsts”
Bunkuru nodeva ekspluatācijā 1980. gadu sākumā. Tas bija apmēram 2000 m² plašs telpu komplekss deviņu metru dziļumā, ko aizsargāja masīvas dzelzsbetona un metāla konstrukcijas, tostarp pretstarojuma slāņi.
Iekšpusē bija viss, kas nepieciešams varas institūciju autonomai pastāvēšanai: darba kabineti un vadības zāles, sanatorijas tipa guļamtelpas apmēram 250 cilvēkiem, autonoma elektrostacija ar dīzeļģeneratoriem, gaisa attīrīšanas sistēmas ar skābekļa rezervēm, ūdensapgāde un kanalizācija “zemūdenes principā”, sakaru mezgls ar tiešu kanālu uz Maskavu un republikas dienestiem.
Faktiski tas bija pazemes mini “valsts pārvaldes aparāts”, kas paredzēts mēnešiem ilgai pilnīgai izolācijai. Aprēķini liecināja: aptuveni 250 cilvēki tur varētu autonomi uzturēties līdz trim mēnešiem.
Objekts, par kuru nezināja pat vietējie
Slepenības pakāpe bija tik augsta, ka bunkurs palika nezināms lielākajai daļai sanatorijas darbinieku un pacientu virs tā. Tam bija koda nosaukums, un oficiāli tas skaitījās ārstniecības iestādes saimnieciskā daļa. Dokumenti un plāni pastāvēja tikai slēgtā partijas un valsts struktūru apritē. Tiek uzskatīts, ka bunkurs bija paredzēts Latvijas PSR augstākajai vadībai — partijas un administratīvajai nomenklatūrai.
PSRS beigas: objekts, kas nebija vajadzīgs
Līdz Padomju Savienības sabrukumam bunkurs bija pilnībā sagatavots, taču nekad netika izmantots tam paredzētajam mērķim.
Pēc 1991. gada objekts zaudēja stratēģisko nozīmi. Atšķirībā no daudzām militārām būvēm to neiznīcināja un neizlaupīja — lielā mērā tāpēc, ka tas atradās funkcionējošas sanatorijas teritorijā un palika slēgts. Slepenības statuss oficiāli tika noņemts tikai 2003. gadā. Tā Līgatnes bunkurs pirmoreiz nonāca publiskajā telpā — vairs ne kā aizsardzības elements, bet kā Aukstā kara laikmeta artefakts.
Līgatnes bunkurs šodien: īsts “iekonservēts” PSRS fragments
Mūsdienās šo objektu uzskata par vienu no autentiskāk saglabājušajiem padomju bunkuriem: lielākā daļa iekārtu, interjera un dokumentu ir palikusi savās vietās. Saglabājušies gan sakaru aparāti, gan kartes un pārvaldības plāni, mēbeles un sadzīves priekšmeti, ēdnīca ar padomju ēdienkarti, kā arī dzīvības nodrošinājuma inženiertehniskās sistēmas.
Tieši šī “iekonservētība” to padara unikālu: bunkurs nav pārbūvēts un nav stilizēts — tas izskatās tieši tā, kā 1980. gados.
Pašlaik bunkurs apmeklējams tikai ekskursiju laikā. Tas darbojas kā muzejs un Aukstā kara vēsturiskā tūrisma objekts. Apmeklētājiem rāda pazemes komandcentru, vadības telpas, autonomās izdzīvošanas sistēmas un skaidro, kā PSRS plānoja saglabāt republikas pārvaldi pēc kodoltrieciena.
